Tautasmūzikas krustcelēs 0

“Brāļi un māsas”. Tie ir Artis Grunte un Ilze Grunte, Edgars Kārklis un Kristīne Kārkle. Viņiem pievienojies sitaminstrumentu virtuozs Artis Orubs. Mūziķi, kuri spēlējuši visdažādākajos sastāvos un stilos. Daži ir no folkloras izauguši, citi vismaz tai pieskārušies jau agrāk un labi izjutuši tautasmūzikas tuvplānus. Katrs atšķirīgs, bet kopskaņas un kopsaskaņas meklējumos satikušies tautasdziesmu krustcelēs. Albums ir krāsu pārbagāts, stilistiski daudzos virzienos virmojošs, instrumentālā ziņā lekns un košs. Arī eklektisks, jo nereti ar tautasdziesmas līniju vien ir par maz, lai programmu konceptuāli saturētu vienotā veselumā – spēle ar pasaules mūzikas teju neierobežotajām iespējām ir vilinoša, emocionāli aizraujoša, taču var vest nekonsekvences un neviengabalainības virzienā. Ir tik kārdinoši ļauties džeziskajam kontrabasam, meklēt krāsas perkusijās, metriski savdabīgākas tautasdziesmas sakausēt ar džezroka pulsāciju, iesaistīt repu un ko tik vēl ne. No visa pa druskai. Un var jau arī tā. Vienlaikus folkloras interpretācijas mūziķu kopspēlē tuvojas īstai jaunradei. Un šajā ziņā albums ir interesants, dinamisks un meklējošs. Turklāt polistilistiskajā (multistilistiskajā) audumā nacionālā identitāte nezūd, tikai iegūst negaidītas formas un izpausmes, kas pulcējas ap tautasdziesmu un Kristīnes Kārkles balsi, ko nevar sajaukt ne ar vienu citu un kas valdzina ar īpatnēju vibrato un savdabīgu emocionālu spriegumu.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Lasīt citas ziņas

Rāmākos meklējumos dodas folkloras kopa “Lāns”. Kopas dalībnieces iet postfolkloras ceļu, kāds bija raksturīgs “Iļģiem” 90. gados – delikātu, poetizācijas virzienā vērstu. Un dodas arī tālāk – jaunu skanisko iespēju meklējumos. Albumā ieskaņoto instrumentu klāsts ir visai plašs, tas aptver stabules, dūdas, kokles, divstīdzi, mandolīnas un citus skaņurīkus, ieskaitot arī cimboles un kalimbu. Eksotisko instrumentu piesaiste dod iespēju dažādot skanējuma paleti, radot pasaules mūzikai raksturīgo atmosfēru. Rezultāts brīžam liek domāt par Eiropas viduslaiku mūzikas stilistiku, arī baroka mūzikas paņēmieniem, tāpat atsaucēm uz mūsdienu mūzikas daudzveidību. Ansambļa dalībnieču balsis skan pārliecinoši un kopti, bet viesos pieaicinātā Ivara Cinkusa “Cieti jūdzu” ieraksts krietni dažādo viscaur femino albuma skanējumu. Pieaicināto mūziķu vidū ir koklētāja Laima Jansone, kura nebaidās ņemt rokās arī mandolīnu, bet, citkārt būdama spilgta soliste, šoreiz neuzkrītoši un smalkjūtīgi iekļaujas ansamļa kopskaņā. Dziesmu un deju ritējums ir niansēts un rāms, un tajā ar savu naivo nemākslotību un rustikālo stūrainību savaldzina priekšpēdējā dziesma “Atdeve”. Albumā ievietotā informācija par katru diskā ietverto skaņdarbu ir papildu vērtība, kas liecina par folkloras kopas nopietno pieeju ieskaņojumu materiālam.