Foto-Ilze Pētersone

Vasarā pie mums iet jautri – nedēļas nogalēs sabrauc draugi, radi, visi, kuriem te patīk, stāsta Krimūnu pagasta “Kalna Pluņķu” saimniece Maija Liepa. Viesmīlība šajā namā bijusi cieņā kopš viņas vecvectēva Kristapa Grosberga laikiem, kurš 1907. gadā uzbūvēja tik plašu māju, lai pietiktu vietas visām sešām meitām.

Lasītākie

Notriektā tautumeita 7

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 30

SVF: Krievijas ekonomika augs straujāk par visām pasaules attīstītajām ekonomikām

Lasīt citas ziņas

Karš un padomju okupācijas laiks kuplo saimi izsvaidījis pa pasauli, lepnajā mājā ieperinājušies sveštautieši, līdz Maija saņēmusies to atgūt. Tagad viņa jūtas kā dzimtas turpinātāja un uz lieliem godiem velk no Amerikas radiem saņemtu tautastērpu, kurš, izceļojis tālus ceļus, atkal atgriezies savā zemē.

Neparasta vieta

Arī šodien Maijai mugurā skaistais tautastērps. Tas piederējis viņas vecāsmātes vecākajai māsai Almai Peizei, kas Latvijas pirmās brīvvalsts laikā kā priekšzīmīga lauksaimniece apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni. Alma saimniekojusi Dobeles pagasta “Lejas Strazdos” – tolaik vienā no modernākajām un vislabāk iekārtotajām saimniecībām Latvijā. Dobeles tautastērpā, kuru prasmīgajai saimniecei dāvājusi valsts, viņa pārstāvēja Latviju sieviešu kongresā Londonā, zina stāstīt Maija. Dārgo ģimenes mantojumu viņai kā dzimtas turpinātājai uzdāvinājuši Almas kundzes bērni. No Amerikas radu apciemojuma uz Latviju atvedusi šo tērpu un Anšlava Eglīša darbu izlasi.

TV24

“Ja ir psihiatra atzinums..” Kā paši ārsti jūtas, veicot dzimuma maiņas operāciju?

Kokteilis

VIDEO. “Ja es, uz veikalu braucot, iekāpju Teslā, nevis “zaporožecā”…” Daugaviņš izsakās par Kariņa skandālu

TV24

Zatlers: Krievu valodā runājošo auditorija uzskata, ka Latvijā nav vārda brīvības

“Tautastērpu mantos meita Agnese,” nosaka Maija, bet par mājas saimnieku cer uz dēlu Jāni – nu jau trīs bērnu tēvu. Visi Maijas mazbērni vasaras vada “Kalna Pluņķos”.

Nama saimniecei ciemiņi patīk, un arī viesi te jūtoties labi – kāda Amerikas latviete katru gadu uz šejieni ved savus paziņas no Kanādas, Brazīlijas, jo vieta dodot enerģiju.

Maijas tēvs par “Kalna Pluņķiem” runājis kā par paradīzi zemes virsū, bet brālis Valkas avīzē atradis senvēstures publicista Artūra Gobas rakstu par vietvārdiem – “pluņķi”, “luņķi” un citi līdzīgi seni baltu izcelsmes vārdi apliecinot, ka te dzīvojuši svētnieki. Dobeles novada mājaslapā var izlasīt, ka “Kalna Pluņķos” atrastas vērtīgas senlietas, kas liecina par Krimūnas pagasta seno vēsturi.

“Man arī bija sajūta, ka šī ir neparasta vieta,” piebilst Maija un vedina aplūkot savu senču mantojumu ar vecvecāku stādītajām liepām un lielajiem ozoliem, kapu kalniņu, Jāņu svinēšanas vietu, kur kādreiz dedzinātas sešas pūdeles.

“Buržuji vernuļis”

“Kalna Pluņķus” atguvusi 1992. gada 16. janvārī – Maija nosauc datumu, kas mainījis visu viņas dzīvi. “Kad atbraucu uz šejieni, šķita, ka esmu mājās, lai gan te pirms tam biju tikai vienu reizi.” Turpat blakus “Lejas Pluņķos” jau saimniekojusi māsīca Vija.

Pirmie gadi pagājuši, izmēžot iepriekšējo iemītnieku 50 gados krāto “bagātību”. “Dzīvoja te visādi caurbraucēji, kopā ar blakus māju bija ierīkoti 11 dzīvokļi. Nezāles līdz kaklam, žurkas skrien pa kājām, vircas dīķī – beigti sivēni, bet no lopu kūts pa logiem lido ārā vārnas,” Maija apraksta tipisku padomju laika iebrucēju saimniekošanas paraugu. Lepnajai mājai – stūri izpuvuši, griesti ar baļķiem atstutēti. Ja iemītniekiem vajadzējis malku, izzāģējuši kādu siju vai pat ķērušies klāt lielajiem ozoliem. Vienu pamanījušies izspridzināt, pārējos vietējā vara tomēr nosargājusi. Par saimnieku ierašanos noteikuši “buržuji vernuļis” (latviski – buržuji atgriezušies), bet 1991. gada puča laikā viens bijušais oficieris jau pamanījies uzvilkt žaketi ar visiem ordeņiem un paziņojis, ka “seičas budet porjadok” (latviski – tūlīt te būs kārtība). “Pēc trīs dienām pučs beidzās, un viņa sieva skrējusi ar pankūciņām pie manas māsīcas uz kūti un cienājusi,” smejas Maija.

“Toreiz man bija 38 gadi, tāpēc ar lielu sparu visam ķēros klāt. Bija pārmaiņu laiks, un latviešu tauta gribēja atgūt īpašumus. Šodien to nepaveiktu,” nosaka saimniece. Būdama diplomēta daiļdārzniece, iekopusi dārzu. Kur kādreiz pletušās mēslu kaudzes un cilvēki pa laipām briduši pie 
cūkaplokiem, tagad ierīkotas zemeņu dobes. Ābeles vēl saglabājušās no vecvecākiem, māju ieskauj puķu stādījumi. Nav jau kā vecos laikos, kad “Kalna Pluņķi” lepojās ar skaistu parku, grantētiem celiņiem un baltiem soliņiem, taču paveikts daudz un ciemiņus var aicināt droši. Šai pusē atkal iestājies miers un kārtība.

{gallery id=”1988″}