Mobilā versija
-2.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
9. maijs, 2012
Drukāt

Tautastērps ļauj saņemt uzslavu

tautasterpi2_kaarlla_eihenbauma_arhiivs_8

Krāsaini spilgtos vai baltos, ar dažādiem rakstiem – šādi savos tautastērpos tērpti pie Valsts prezidenta An-dra Bērziņa uz akreditāciju ierodas Āfrikas un Āzijas valstu vēstnieki. Varbūt arī mūsu vēstniekiem jātērpjas tautiskos goda svārkos, bet diplomātēm jāuzvelk suitu, nīcenieku vai zemgaliešu tautastērps, lai vairāk ieinteresētu par savu valsti?

 

Diplomātiskais protokols neliedz šādu iespēju, un Ārlietu ministrija (ĀM) tērpa izvēli atstāj diplomātu ziņā.

 

Klintons apsveic 
par drosmi

“Tautastērps mums abiem ar sievu ir dabisks latviešu pašizteikšanās līdzeklis, ar kuru gan tā skaistuma, gan vienreizējas iznesības dēļ varam patiesi lepoties! Vienmēr esam tos valkājuši ar prieku un pašapziņu,” teic Latvijas vēstnieks Igaunijā Kārlis Eihenbaums. Tautastērpi viņam un sievai Inārai ir kopš laikiem, kad vēstnieka sieva dejojusi kolektīvā “Vektors”, bet viņš “Liesmā”. Viņa sieva Nīcas tautastērpu sākusi vilkt, kad K. Eihenbaums bijis diplomātiskajā dienestā Nīderlandes Karalistē 90. gadu nogalē – gan uz 18. novembra svinībām, gan pie Karalienes Beatrikses uz svinīgajām diplomātiskajām vakariņām. “Kundzi pavadīju vai nu tumšā uzvalkā, vai frakā ar apbalvojumiem atkarībā no diplomātiskā protokola prasībām,” atceras K. Eihenbaums.

Ar deviņdesmito gadu beigām saistāms arī leģendām apvītākais latviešu iznāciens tautastērpā. Tā bija pieņemšana Baltajā namā pie toreizējā prezidenta Bila Klintona, uz kuru devās tā laika Latvijas vēstnieks ASV Ojārs Ēriks Kalniņš ar kundzi Irmu. Viņa ievērojusi krāsainos tērpus, kādos uz pieņemšanām ieradušies diplomāti no Āzijas un Āfrikas valstīm. “Bieži ielūgumos uz oficiāliem pasākumiem bija rakstīts, ka vīriem jāierodas smokingos, dāmām – vakarkleitās vai arī var izvēlēties nacionālo tērpu. Daudzām valstīm nav tāda jēdziena kā “vakartērps” vai “smokings”,” atceras I. Kalniņa. Tad nu viņa izlēmusi uzvilkt Nīcas tautastērpu. I. Kalniņa kļuva par pirmo Eiropas valsts pārstāvi, kas izvēlējusies šādu taktiku.

 

“Reakcija bija ļoti pozitīva – man pēc tam klāt pienāca Islandes vēstnieka kundze un teica, ka arī vēlētos tā darīt. B. Klintons teica, ka viņš ir lepns par mani un bijis patīkami pārsteigts,” atceras I. Kalniņa.

 

Pildot vēstnieces pienākumus, savulaik Sandra Kalniete pašas īpašumā esošo tautastērpu vilkusi uz pieņemšanām 18. novembrī un Jāņu svinībās. “Ejot pie Francijas prezidenta, tautastērpu neuzģērbu. Kad biju kāda pasākuma namamāte, tad gan es to darīju,” atceras S. Kalniete, kura bija Latvijas vēstniece Francijā. “Latvijas vēstniecības atklāšanā Francijā es uzvilku tautastērpu, lai Latviju simboliski iekļautu Eiropas civilizācijas lokā. Kāds no viesiem man pat pateica, ka izskatos kā francūziete no iepriekšējiem gadsimtiem. Tā man izdevās uzsvērt eiropeiskumu. Tautas mākslas elementi civilizācijas telpā ir līdzīgi, to var manīt arī Āzijas tautastērpos,” atceras S. Kalniete.

K. Eihenbauma kundze Ināra velk tautastērpu arī tagad, kad viņš ir vēstnieks Igaunijā. To viņa dara divreiz gadā – gan 18. novembra svinībās, gan 24. februārī, kad Igaunijai ir valsts svētki.

 

Jānēsā majestātiski

“Tautastērpu nedrīkst nēsāt kā parasto kleitu. Cilvēkam tajā jājūtas karaliski. Kad uzvelku tautastērpu, sajūtos kā citā gadsimtā,” atceras S. Kalniete. Viņa saka, ka tagad, strādājot par Eiropas Parlamenta deputāti, uz saviesīgiem pasākumiem tautastērpu nevelkot, jo tie neesot tik svinīgi. Tikmēr I. Kalniņa, kura ir arī pazīstama etiķetes speciāliste, aicina Latvijas diplomātus kādreiz uz pasākumiem uzvilkt tautastērpu, taču šo soli rūpīgi apdomāt. Galvenais, kas jāapdomā, vai ar tautastērpu netiks izrādīts pārākums pār pasākuma rīkotāju, piemēram, I. Kalniņa teic, ka uz Bastīlijas pili noteikti nedotos tautastērpā, lai nenomāktu namatēvu un pārlieku neizceltos. “Ja ielūgumā ir rakstīts, ka var vilkt nacionālo apģērbu, tad to var darīt,” sacīja I. Kalniņa. Viņa atgādina, ka gan ielūdzējam, gan arī viesim pasākumā jābūt līdzvērtīgiem, un piekrīt, ka tautastērpu vēstnieki var vilkt pasākumos, kas ir saistīti ar Latviju. “Es tikai priecāšos, ja vēstnieki vai viņu kundzes 18. novembrī pieņemšanās Vašingtonā vai Londonā uzvilks tautastērpus. Tas ir ļoti skaisti un rada pozitīvu interesi par mūsu valsti. Pozitīva interese ir mums vajadzīga lieta,” saka I. Kalniņa. Arī Eihenbauma kundze tautastērpu izvēlas vilkt īpašos gadījumos, lai šāds solis nekļūtu par rutīnu. Par tautastērpa nēsāšanu K. Eihenbaums teic: “Īpaši tālākiem viesiem un kolēģiem tas dod papildu iespaidus par Latviju. Mūsu izjūtas ir vienreizējas, un tas ir gan lepnums par mūsu tautu, mūsu kultūru, gan par atgūto valsti.”

 

Ne visi var atļauties
Tautasterpi_Irmas_Kalninnas_arhivs_8

I. Kalniņa teic, ka tautastērps ir dārgs prieks, un aicina Ārlietu ministriju padomāt par iespējām iegādāties dažus tautastērpus valsts reprezentācijai. Kā noskaidroju tautastērpu centrā “Senā klēts”, atkarībā no novada, tautastērpa izšuvumiem un rotaslietām tautastērps sievietēm var izmaksāt no 200 līdz 1500 latiem, bet kungiem – no 200 līdz 1000 latiem. Valsts protokols neliedz valkāt tautastērpus, un to lietošana dažādos pasākumos ir diplomāta brīva izvēle. “Latvijas diplomātiskajā praksē mūsu diplomāti vairākkārt pasākumus apmeklējuši, ģērbušies tautastērpos, kas ir viņu īpašumā, piemēram, tas darīts Francijā, ASV un Ēģiptē,” stāsta Ārlietu ministrijas preses sekretārs Jānis Sīlis, kurš gan pieļauj, ka par visiem Latvijas diplomātu iznācieniem tautastērpos varbūt nav zināms. ĀM priecātos, ja šo ideju izdotos iedzīvināt iespējami plašāk, taču nepārkāpjot oficiālo vai diplomātisko etiķeti. Tāpat ministrija uzsver, ka ne katram diplomātam ir pa kabatai tautastērpa iegāde. “Protams, tautastērpa valkāšana būtu veids, kā popularizēt mūsu valsti,” saka J. Sīlis, taču piebilst, ka pasākumi, kuros uzvilkt tautastērpu, jāizvēlas rūpīgi, lai to valkāšanu nepadarītu banālu. Starptautiskajā diplomātiskajā praksē uz diplomātiem tautastērpos lūkojas ar labvēlīgu smaidu. “Praksē, īpaši Eiropas Savienības dalībvalstīs, nav daudz šādu gadījumu, tāpēc katrs tiek uzlūkots īpaši un ar interesi,” teic J. Sīlis.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+