Mobilā versija
+0.5°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
18. decembris, 2012
Drukāt

Tautības ieraksta pārpratumi

Foto - LETAFoto - LETA

Uzskatīju “tautības ieraksta sāgu” par pabeigtu un salīdzinājumā ar daudzām citām Latvijas problēmām diezgan nesvarīgu. Taču ielūkojoties “Latvijas Avīzes” slejās (un ne tikai), atkal un atkal redzu – sāga nav beigusies un diez vai paredzamā nākotnē beigsies.

 

Daudzi patiesi, sirsnīgi Latvijas patrioti nespēj vien nomierināties; tie aizvien atgriežas pie šā jautājuma, uzsvērdami, ka nekad nepiedos tiem “nodevīgajiem” Saeimas deputātiem, kas balsoja par atteikšanos no tautības ieraksta Latvijas pasēs.

Esmu kvēls Latvijas patriots, taču nekādi nevaru piekrist tiem tautiešiem, kas uzskata tautības ierakstu pasē par tādu kā pēdējo skaļo mūsu latvietības apliecinājumu. Bet kas tādā gadījumā ir mūsu valsts pase? Šovasar man bija tas gods kādā Ungārijas policijas iecirknī tulka lomā asistēt aizdomās turamā Latvijas pilsoņa pratināšanā. Pirmais izbrīns ungāru policistiem radās, ieskatoties aizdomās turamā pasē un konstatējot, ka Latvijas Republikas pases atvērumā, kurā redzami pases turētāja personas dati, rakstīts: pilsonība/citizenship: Latvijas Republikas; tautība/nationality: krievs. Latviešu valodas nezinātājam nudien mulsinoši – kā var būt vienā pases lappusē rakstīts, ka cilvēks ir vienlaikus Latvijas un Krievijas pilsonis? Taisni tā – ar vārdu “nationality” angļu valodā parasti apzīmē pilsonību, nevis tautību! Ja reiz pase ir Latvijas, tad laikam jau cilvēks tomēr ir latvietis – tā vismaz loģiski secināja ungāru policisti un noorganizēja aizdomās turamajam latviešu tulku, šajā gadījumā mani. Taču otrs pārsteigums viņus gaidīja tad, kad izrādījās, ka aizdomās turamais Latvijas pilsonis nepārvalda latviešu valodu un pieprasa krievu valodas tulku. Nabaga ungāru policistiem nekas cits neatlika kā sarūpēt vēl vienu tulku. Šajā gadījumā tas bija kāds uz Ungāriju aizprecējies, savulaik Maskavā studējis gvinejietis. Izrādījās, ka ar gvinejiešu tulka palīdzību bija vieglāk sarunāties ar šo aizdomās turamo nekā ar latviešu tulka palīdzību. Bet te jau sāktos cits stāsts, kas nav tieši saistīts ar šajā rakstā apspriežamo.

Jautājums, kuru es šoreiz gribu uzdot, ir cits. Kāpēc mēs paši darbojamies pretim centieniem, lai Latvijas pilsoņi apzinātos sevi par Latvijas pilsoņiem un ne par ko citu?

Kāpēc mums ar savu tautības ierakstu pasē Latvijas pilsoņiem cittautiešiem paaudžu paaudzēs it kā jāatgādina: “Jā, tu varbūt esi šīs valsts pilsonis; bet neaizmirsti nekad, ka tavās dzīslās plūst krievu asinis, un īstenībā tu esi un mūžīgi mūžos būsi krievs. Atceries to! Neaizmirsti!” Tautības ieraksts pasē varbūt bija kas līdzīgs latvietības pēdējam bastionam PSRS laikos, kad šajā daudznacionālajā veidojumā tiešām bija svarīgi sev un citiem apliecināt, ka esam latvieši. Toties ja šodien ar lepnumu varam parādīt savas valsts pasi, kāpēc tad mums par katru cenu vajag tajā atsevišķu ierakstu par savu etnisko piederību? Tādējādi mēs faktiski liekam katram, kas atver šo dokumentu, aizdomāties par to, ka esam daudznacionāla valsts, līdzīgi kā slavenais “tautu cietums” – skuju taku aizgājusī komunistiskā impērija.

Pieļauju – daudzus latviešus, ielūkojoties savā pilsoņa pasē, varbūt priecē fakts, ka tur ne tikai vienā, bet pat divos dažādos veidos ir apliecināts, ka esam latvieši. Bet, mīļie tautieši, palūkosimies mazliet pāri sava šaurā “es” apvārsnim un padomāsim, kādu iespaidu par mūsu Latviju rada fakts, ka vairāk nekā trešdaļai Latvijas Republikas pasu turētāju pasē rakstīta cita tautība! Esmu Latvijas patriots no visas sirds; lepojos ar to, ka esmu latvietis. Taču, piedodiet – lai to apliecinātu, man nav vajadzīgs tautības ieraksts pasē. To uzskatu par lielu muļķību, ar ko mēs patiesībā tikai kaitējam latviskas Latvijas interesēm.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+