×
Mobilā versija
-11.4°C
Evelīna, Mētra, Aurēlija
Pirmdiena, 26. februāris, 2018
22. janvāris, 2018
Drukāt

“Tavas rokas stiprās, garšīgās.” Madaras Gruntmanes dzeja (1)

Foto - Evija Trifanova/LETAFoto - Evija Trifanova/LETA

Madara Gruntmane

Dzejniece Madara Gruntmane (1981) ir absolvējusi Liepājas Emīla Melngaiļa mūzikas vidusskolu un Baltijas Starptautisko akadēmiju kultūras projektu vadībā. Pašlaik viņa darbojas kā kultūras pasākumu producente, ir daudzu valstiski un starptautiski ievērojamu projektu autore. Labprāt dodas uz Parīzi un bauda sauli. Dzeju raksta kopš agras bērnības, lai gan pirmā nopietnā publikācija bijusi 2015. gadā, kad iznācis arī dzejnieces debijas krājums “Narkozes” (“Neputns”). Pašlaik Madara gatavo savu nākamo grāmatu, ko atbalstījis Valsts Kultūrkapitāla fonds.

– Ko dzejai varētu nozīmēt ķermenis? Objekts? Iedvesma? Dzejnieka miesa, kas rada un rāda?

M. Gruntmane: – Es domāju, ka ķermeni nav jāskata atrauti no cilvēka iekšējās pasaules – emocijām, jūtām un domām. Ja pieņemam, ka cilvēkam ir dvēsele, tad ķermenis ir dvēseles mājas, un tie darbojas un eksistē vienotā ritmā un ansamblī. Viss, kas ar mums notiek, spoguļojas ķermenī. Ja būtu mana vara, kad runa ir par ķermeni, es gramatikā nelietotu īpašības vārdu “jutīgs” (ar īso u), es lietotu “jūtīgs”, tāpat kā mēs sakām: jūtīga sirds.

– Dzeja kā pieskāriens – lasītājam. Vai tas, tavuprāt, nāk no dzejnieka paša vai arī iesaistīti kādi augstāki spēki?

– Lai notiktu saplūsme ar lasītāju, manuprāt, ir nepieciešama sadarbība starp dzejnieka pieredzi un talantu, kas nāk no šiem “neizskaidrojamiem augstākiem spēkiem”. Man skaidrs ir viens, ka bez atvērtas sirds, paļaušanās un absolūtas uzticēšanās šim talantam, pret kuru nedrīkst izturēties privātīpašnieciski, šī pieskaršanās lasītājam nav iespējama.

– Kāpēc joprojām rodas vajadzība lasīt dzeju?

– Ja cilvēks ir sevis meklējumos, tas nozīmē, ka viņš aug un attīstās. Tāpat agri vai vēlu mēs saprotam, ka patiesībā esam vieni. Lūk, dzeja var palīdzēt atklāt ko jaunu, atbildēt uz sevi urdošajiem jautājumiem un vislabākajā gadījumā tā pieliek plecu vientulības brīžos.

– Pastāsti, lūdzu, kā top tavs jaunais dzejas krājums? Kas lasītājam jāzina par to, pirms ķeras pie lasīšanas?

– Pirmais posms krājuma tapšanā ir bijis gana sāpīgs un grūts, bet šis laiks ir mani aizvedis un atļāvis pieskarties dažādām robežām, kuras līdz šim nepazinu. Drīzumā došos uz Baltijas rakstnieku un tulkotāju centru Visbijā, kur ceru salikt visu pa plauktiņiem un atbraukt atpakaļ jau ar gatavu grāmatas salikumu, ko varēšu nodot mana redaktora Guntara Godiņa gādīgajās rokās. Lasītājam ir jāzina, ka viss, ko rakstu, ir radies mīlestībā un atvērtībā pret visu, kas ar mums notiek, un es turpināšu saukt lietas īstajos vārdos.

Dzejas ABC

Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Mīlestība (ja tik skaļu vārdu nav banāli lietot) šajā dzejā ir veidota sajūtās (vai šis vārds arī vēl likumīgs?). Man likās, svarīgi, ka dzejniece brīžiem zīmē inteliģenta erotisma labirintu karti, kas nav uzmācīga, tāpēc paredz zināmas orientēšanās spējas un ar to priecēs atsaucīgas sirdis.”

 

“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam Madaras Gruntmanes dzeju, kas top jaunajam krājumam.

***

pieskaries vaigam

pieliec plaukstu pie

vaiga

jūti kā tas ieguļas saujā kā persiks

palūko tev ir bedrīte vaigā

sasprindzini lūpu kaktiņus

sasprindzini žokli

sajūti?

tagad lēnām ļauj rokai

noslīdēt

atrodi to vietu kur pukst

ieelpo

redzi tu esi skaists (a)

 

***

aizmiglojies prāts

iežvadzinos

pārliecinos

esmu

saule gozējas uz ne parāk lielajām krūtīm

āda apvainojusies

sveša

atstājusi vēstules uz

vēdera

pieskaros

nejūtu

nav drosmes izlasīt

***

gribētu lai tu uzjauc rakiju

es neko neteiktu

apķertu ceļgalus

skatītos tev garām

visi stāsti kā piesārņotas upes

plūstu un plūstu

jūrā tad okeānā

paceltos debesīs

pārvērstos lietus

mākoņos

lītu un lītu

līdz mūs nomazgātu jēlus un sāpīgus

mēs vēl joprojām klusētu

es skatītos tev garām

 

***

kaut es būtu balzamīne

viegli pavairojama

visur augoša pat podā

ziedoša līdz salnām

iesaukta par čaklo Līzīti

ar pāris gadus

veciem kūtsmēsliem

apskauta

vēl sulīgāka un zaļāka

par spīti tam ka patīku

kaitēkļiem

manu sabojāto miesu

varētu nogriezt

pēc mēneša viss būtu

kā iepriekš

tikai jāaplaista

 

***

sirds kūst kopā ar sniegu

lēnām un netīri

tavs ķermenis skaistais

un vienīgais

saulē gozējas bez prieka

sirds kliedz

klusi kā rubeņa dziesma

tavas rokas stiprās

garšīgās

lēnām grillējas uz iesma

 

***

sadrupinātas pilis

bez istabām

bez sevis

gaidošs tornis

kuram pieskaroties

ar mēli

nomainās filma

tur kautrīgi un lēni viens otram piesūcas pie kakla

nākamajā kadrā pa pieneņu pļavām

pastaigājas mātes ar

tukšiem bērnu ratiem

dīvānā puisītis nošatslēgas pozā ripinās pa labi

un kreisi bez laika

kāds spēlē kārtis ar sevi

trankvilizatori dievmaizītes vietā

kamēr ārsti iešauj pa

šotam

ticībā ka dzīve ir ārpus

 

***

rīts uzausis kārdinošs

sapinis bizes putnu

treļļos

spirinās

gaida sauli

pavasaris vienaldzīgi elpo

gatavojas vasarai

aizsmakuši strazdi krāso dzeltenas lūpas

murmina par nesen

piedzīvoto pārlidojumu

valdzina un netic

savai melnajai krāsai

 

***

māte ir mani palaidusi

viņa to vēl nezin

es satiku tevi

tu to vēl nezini

citronkrāsas mēness

bez jūtām aug lielāks

viņš to nemaz nezina

piektdiena noapaļos gultas stūrus un pēc tam mūs

kas to lai zina

 

***

pilnmēness

sapnī mīlējos ar Jaunā Rīgas teātra aktieri

šoreiz viss sanāk

viņš mani apķer un saka ka tagad varu dzīvot tālāk

bez viņa protams

attopos pie pašas gleznotas gleznas

paņemu lupatu un mazgāju pa kārtai nost

aiz katra vēziena redzu citu bildi

sajūsmā mēģinu stāstīt ka esmu atklājusi jaunu tehniku

apkārtējie netic

saka

nav attēla

bet es redzu skaidri

atvaļinātas balerīnas

iesprostotas puantēs

pamestā lidlaukā

spēlē tenisu

īsina laiku

līdz aizlidos pavisam

 

***

es vairs neraudu par sevi

es raudu par tevi un tevi

aizsitas elpa

roku pirksti bez asinīm paliek balti

es raudu par tevi un tevi

domās glāstu tev skaustu

nolaizu pieri

kamēr tu par sevi un sevi

es tikai gaidu

kamēr tu par sevi

 

***

timbaka taibaka

kirdih

kopā būšana pakārās kokā

Dullais Dauka

tagad normāls

atgriezās

teica

tu esi viens

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. sāpīgi precīzi

Draugiem Facebook Twitter Google+