Foto no I. Kopes-Grosas personīgā arhīva

“te nu es stāvu pasaules malā”
 0

Inga Kope-Grosa (1978) nāk no Liepājas. Augusi un bērnību pavadījusi Nīcas novada lauku viensētā “Mazbrakšēni”. Pirmie dzejoļi tapuši vidusskolas pēdējā klasē. Studējusi Liepājas Pedagoģijas akadēmijā, iegūts humanitāro zinātņu bakalaura grāds filoloģijā.

Reklāma
Reklāma

 

TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

Literatūrzinātnes studijas turpinājusi, izstrādājot maģistra darbu par Kaspara Dimitera daiļradi. Epizodiski joprojām tiek rakstīti dzejoļi, kuri pirmoreiz publicēti Lejaskurzemes dzejnieku kopkrājumā “Vētru strīpa” (2001). Dzejoļi publicēti arī visos līdz šim iznākušajos Liepājas Universitātes studentu dzejas un prozas krājumos: “Mūsu acu vārdi” (2002), “Manu lūpu bērns” (2006), “Taureņu desants” (2010). Atsevišķas dzejas kopu publikācijas ievietotas laikrakstos “Austrālijas Latvietis” un “Helikons”. Pirmais mēģinājums rakstīt arī prozu – stāsts ar nosaukumu “Dūja” – publicēts literārajā izdevumā “Vārds” Nr. 1. No 2005. gada Inga Kope–Grosa sauc sevi par liepājnieci, audzina meitu Katrīnu un dēlu Emīlu. Ikdienā strādā par ceļu satiksmes noteikumu pasniedzēju.

 

– Esat beigusi maģistrantūru literatūrzinātnē. Kā tas nākas, ka tagad esat pilnībā mainījusi nodarbošanās jomu?

CITI ŠOBRĪD LASA

– Un kāpēc ne? Literatūrzinātnes studijas bija fanātiska sirdslieta. Darba tirgus tomēr diktē savus nosacījumus, tāpēc šobrīd esmu pasniedzēja autoskolā, un šis darbs man arī sagādā prieku.

– Vai jums pašai patīk braukt ar automobili?

– Patīk gan, ja ceļa segums ir līdzens, līst lietus un fonā skan mūzika. Un pietiekami (smejas) daudz degvielas.

– Ko jums dod dzeja?

– Dzeja – tas ir dvēseles laiks, es – pasaule – laiks, – liriskie nospiedumi, pārdzīvojumi, atbalsojumi, iekšējās sarunas, jauna, mākslinieciski transformēta, jau cita realitāte. Dzeja – tā ir stihija, liriskā varoņa kardiogramma, mītiskā sastapšanās ar savu esamību tuvplānā. Esmu par kliedzošu, pāri plūstošu, pāri sāpošu, pāri dzīvojošu dzeju – jaunu realitāti.

– Kā esat saistīta ar Austrāliju? Jautāju, jo publicējaties “Austrālijas Latvietī”.

– “Austrālijas Latvieša” ārštata žurnāliste ir liepājniece Lāsma Ģibiete, kura laikraksta lasītājus ik pa laikam iepazīstina ar Liepājas literātu tekstu fragmentiem.

– Kā saprotu, līdz savam krājumam vēl neesat tikusi?

– Dievs dos – taps arī krājums. Man trūkst ambīciju un ir pārāk liela paškritika. Manuprāt, jauns dzejoļu krājums ir svarīgs, ja tas spēj papildināt literatūras attīstības kopainu. Tam ir nozīme, ja tas izdots spēj tik tiešām tālāk dzīvot.

 

 

***

te nu es stāvu

pasaules malā

ar nolauztu brūnaļas ragu

kā siltu cirvi rokās

 

***

Redzi, meitiņ,

arī vilkābelei nav sakņu,

vien kaili zari

skrāpē papīra debesis.

Meitiņ,

nav debesu,

tie dārzi ir tukši,

vien liela un mirdzoša jūra…

 

***

Jūdasa zemē

ābeles nozied,

ienākas āboli zili,

Jūdasa zemē

degošā kūtī

Dieva govis – zilas.

 

***

I

 

vējš iegūlies āzenī

vienaldzīgs

govis bez vārdiem

bez sejām ielās

vien ragi

izslieti cēli

un negaisa pilni

vējš tikai vējš

vienaldzīgs

 

II

 

sāmeni

krustus vējš

kur paraksim

zilās raganas

zilos skrimšļus

kur paraksim tās zilos sapņus

kur sudraba iemauktus dilušos

tur sazaros krūms

krustiski robotām lapām

tur reiz sāmeni

jaunuves savas dvēseles kārs

un putni svešādus rītus

 

**

 

Uzdāviniet

Man citas debesis,

Kur safrāna pļavās

Safrāna govīm

Ragus glāstīt varu,

Kur avota malā

Sudrabots lapsa

Iesnaudies

Laimīgi klusē.