Mobilā versija
+0.1°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
18. oktobris, 2012
Drukāt

Teātra mākslas klasiķa Osvalda Glāznieka likteņa pavērsieni (1)

Foto no Vidvuda Štrausa arhīvaFoto no Vidvuda Štrausa arhīva

Bija sestdiena, 1942. gada 10. oktobris. Tovakar uz Jelgavas teātra Latviešu biedrības namā uzvestās Georga Haupmaņa drāmas “Pirms saulrieta” pirmizrādi devās gan pilsētnieki, gan atbraukušie rīdzinieki. Lugu bija uzvedis teātra mākslinieciskais vadītājs Osvalds Glāznieks.

 

Dzirdēja, ka viņš nesen atgriezies dzimtenē no Maskavas. “Atpūtas” ilggadējie lasītāji atcerējās, ka vēl 1925. gada žurnālā bija skatāmas fotogrāfijas – ainas no Glāznieka uzvedumiem Maskavas latviešu teātra studijā “Skatuve”. Piecus gadus vēlāk uz Maskavu Eduarda Smiļģa uzdevumā iepazīt turienes teātra izrādes aizbrauca Dailes teātra aktieris Jānis Priede. Tad žurnālā parādījās viņa raksts “Osvalds Glāznieks – Glazunovs – Vahtangova teātra direktors”. 1938. gada sākumā no “Jaunākām ziņām” kļuva zināms, ka latviešu teātris Maskavā slēgts, bet pēc gada Rīgā kinoteātris “Palladium” sāka demonstrēt padomju mākslas filmu “Grops”, kur Glāznieks spēlēja galveno lomu.

Izrādē “Pirms saules rieta” Osvalds Glāznieks spēlēja galveno lomu – Matiasu Klauzenu. Pusaudžu gados to bija noskatījies akadēmiķis Viktors Hausmanis, par ko nesen rakstīja: “Tas bija viens no spēcīgākajiem teātrī gūtajiem iespaidiem manā mūžā.” Toreiz Jelgavas teātra trupā bija 26 aktieri. Glāznieks nodibināja un vadīja arī teātra studiju, vēl iestudēja Šillera “Fiesko”, M. Zīverta “Minhauzena precības”  un R. Blaumaņa “Ļauno garu”. No 1943. gada oktobra Glāznieks strādāja Rīgā, Drāmas teātrī, kur uzveda F. Šillera “Viltu un mīlestību”, un 1944. gada jūnijā atkal “Pirms saulrieta”. Ādolfs Šilde, toreizējais “Tautas palīdzības”  vadītājs, pēc daudziem gadiem emigrācijā par šo izrādi un Glāznieku tajā rakstīja: “Spilgti atmiņā man palikusi viņa raksturloma Hauptmaņa lugā “Pirms saulrieta”. Viņš bija arī šī uzveduma režisors. Teātra labi pazinēji toreiz teica, ka viņš stāvot vismaz par galvas tiesu pāri mūsu labākajiem aktieriem.” Bet, sarkanarmija tuvojās Rīgai. Aizbēga no dzimtenes Matiasa Klauzena mīļotā meitene Inkene – aktrise Irma Graudiņa. Viņas dzīves ceļš beigsies Čikāgā 1998. gadā. Osvalds Glāznieks palika, nezinot, ka viņam Maskavā aizmuguriski piespriests nāvessods.

Varu Rīgā pārņēma armija, NKVD un latviešu komunisti. No Maskavas atbrauca arī “Skatuves”  aktrise Elza Miške. Kad Glāznieks ticies ar viņu, Miške jautājusi: “Ja tev tagad būtu iespēja atjaunot “Skatuvi”, ko tu vispirms paņemtu trupā?”. Glāznieks atbildējis: “Tevi, Jāni Osi un Elzu Radziņu”. Elziņas talantu viņš bija ievērojis Jelgavas teātra studijā. Bet 1944. gada 5. decembrī Glāznieks teātrī neieradās. Pēc viņa sūtītais teātra darbinieks atgriezies pateica, ka mājās neviena nav un dzīvokļa ārdurvis aizzīmogotas.

“Skatuves” ceļš
18 gadus vecs, pabeidzis Jelgavas pilsētas skolu, Osvalds Glāznieks šķīrās no dzimtajiem “Lieležiem” Sesavas pusē un devās meklēt laimi Krievijas galvaspilsētā, iekārtojoties par kantoristu lielā rūpnīca. Viņš sāk apmeklēt Pēterburgas teātru izrādes, izjūt interesi par teātra mākslu. No 1911. gada piedalās Latviešu biedrības drāmas pulciņa izrādēs, pat spēlē Edgaru Blaumaņa “Ugunī”. 1915. gada rudenī no Rīgas evakējušies aktieri nodibina Petrogradas Latviešu teātri, un Osvalds sāk spēlēt tajā, taču 1915. gadā aizbrauc uz Maskavu.

Maskavā darbojās Jēkaba Dubura vadītais Latviešu teātris. Glāznieks, atradis nodaļas vadītāja amatu no Rīgas evakuētajā rūpnīcā “Kaučuks”, paspēja pie Dubura nospēlet Gatiņu “Pūt, vējiņos”, kad varu Krievijā sagrāba lielinieki. 1918. gada pavasarī Maskavā ieradās viens no latviešu profesionālā teātra pamatlicējiem Teodors Amtmanis.

Uzzinājis no brāļa, Petrogradas Latviešu teātra režisora, par Glāznieka aktiera spējām, viņš aicināja Osvaldu stāties sava Strādnieka teātra štatos, bet Osvalds atteicās. Un pareizi darīja, jo teātris drīz vien beidza pastāvēt.

Viņš iestājās augsti vērtētajos Vasilija Šerjožņikova dikcijas un deklamācijas kursos. Pēc gada kursu absolventu Staņislavska mīļākais skolnieks, armēnis Jevgeņijs Vahtangovs uzņēma savā teātra studijā kā Osvaldu Glazunovu. Uzzinājuši par to, daži izbijušā Strādnieku teātra aktieri lūdza Glāznieku palīdzēt arī viņiem kļūt par Vahtangova studistiem. Glāznieks par to pastāstījis Vahtangovam, kurš atbildējis: “Nē, dibiniet savu, latviešu studiju, un Jūs, Osvald, to vadiet.” Vēl pajautājis: “Kā latviski sauc skatuvi? “Izdzirdējis atbildi teicis: “Lūk, tā nosauciet savu studiju”. Vahtangovs kā režisors tolaik strādāja arī ar ebreju teātri “Gabima”, ivritā – “skatuve”. Šodien tāds nosaukums ir Izraēlas nacionālajam teātrim.

Svētdien, 1919. gada 2. novembrī Glāznieka dzīvoklī notika studijas “Skatuve”, nākamā Maskavas latviešu profesionālā teātra atklāšana un pirmā nodarbība, kuru vadīja Vahtangova studijas audzēknis Boriss Zahava. Studijas direktora rūpes uzņēmās Roberts Rancāns. Galvenā problēma bija telpas. Netālu no Arbata laukuma izdevās dabūt dzīvokli ar astoņām istabām. Kopējiem spēkiem izņēma šķērssienas, uzbūvēja skatuvi, iekārtoja grimētavu, garderobi un skatītāju zāli ar vienkāršiem soliem. Tur Maskavas latvieši 1921. gada 1. janvārī sanāca uz “Skatuves” kā mācību teātra atklāšanas izrādi – Glāznieka uzvesto Raiņa “Ziemeļtēva ledus pili”. Tā paša gada rudenī sekoja vēl viena veiksme – studija tika uzņemta kā atsevišķa latviešu nodaļa centrālajā teātra mākslas tehnikumā un Glāznieks pieņemts par pasniedzēju. Trīs gadi pagāja dienišķo maizi pelnot, mācoties, mēģinot un sniedzot izrādes, līdz 1924. gada 21. jūnijam, kad 16 skatuvieši saņēma profesionālu aktieru diplomus. “Skatuve” sāka saukt sevi par teātri – studiju; kā režisori Glāzniekam pievienojās tehnikumu beigušie Ādolfs Vanadziņš un Kārlis Krūmiņš. Vanadziņš studijā bija gados vecākais, Rīgā spēlējis “Apollo” teātrī. Drīz “Skatuve” bija spiesta pāriet uz Maskavas latviešu kluba telpām. Tur Glāznieks uzveda pirmo vairākcēlienu lugu “Pūt, vējiņi”.
Tai pašā laikā izcilā režisora, jauna teātra mākslas virziena “fantastiskā reālisma” autora – Jevgeņija Vahtangova dzīve tuvojās beigām. 1922. gada 25. februāri notika viņa uzvestās Goci “Princeses Turandotas”  lieliskā pirmizrāde, bet Vahtangovs, to neredzējis, pēc četrām dienām nomira. Bēru gājiena priekšgalā ar kailu galvu vientuļš gāja Staņislavskis. Studija – bārene aizveda “Princesi Turandotu” uz Zviedriju un Vāciju, bet viesizrādes bija jāpārtrauc līdzekļu trūkuma dēļ.

Maskavā situācija bija vēl sliktāka, sākās aktieru pārmānīšana un daži aizbēga. Glāznieku aicināja uz Dailes teātri, bet viņš atteicās. Tad vahtangovieši vienbalsīgi ievēlēja viņu par studijas direktoru. Lielā mērā pateicoties Glāzniekam studiju sāka finansēt, un 1926. gadā tā tika pārveidota par valsts teātri.

Pēc diviem gadiem direktors aizveda teātri uz Parīzi, kur viesizrādes bija labi uzņemtas. Pats atveidoja jaunas lomas; 1929. gadā veica pirmo patstāvīgo režiju, uzvedot aktuālo Pogodina lugu “Temps”.

Augšupeja
1930. gada vasarā Maskavā notika Izglītības komisariāta organizētā pirmā Vissavienības Teātra mākslas olimpiāde, kurā piedalījās 17 teātri. Olimpiādes izrādēs skanēja krievu, ukraiņu, gruzīnu, baltkrievu, abhāzu, armēņu, azerbaidžānu, uzbeku, kirgīzu, turkmēņu, tatāru, baškīru, mari, ebreju (ioiš) un latviešu valodas. Osvalds Glāznieks olimpiādē teātru vadītāju vidū bija pārāks, jo piedalījās divi viņa vadītie kolektīvi: Vahtangova teātris un studija “Skatuve” – vienīgā bez profesionālā teātra statusa. Visus olimpiādes dalībniekus apbalvoja ar diplomiem. Žūrijas komisija uzsvēra, ka latviešu teātris – studija pelnījusi daudz lielāku vērību un atbalstu kā līdz šim. Atbalsts neizpalika. 1932. gada martā tika dibināts Valsts Latviešu teātris “Skatuve”. Divpadsmit no sešpadsmit tehnikumu beigušajiem pārgāja teātra štatos: 9 vīrieši un 3 sievietes. Četri no aktieriem bija vecie latviešu strēlnieki: jelgavnieki Vilis Forstmanis un Augusts Krūmiņš dienēja 4. Vidzemes, Jānis Baltauss un Roberts Cīrulis 6. Tukuma pulkā, bet neviens no viņiem nebija piedalījies Krievijas pilsoņkarā. Klāt nāca seši gados jaunāki aktieri, viņi vienlaikus spēlēja un mācījās “Skatuves” studijā, kuru vadīja Elza Miške. Visi bija atbraukuši uz Maskavu apciemot radiniekus, un Latvijā neatgriezās.

1933. gada pavasarī PSRS Izglītības komisariāts sarīkoja Maskavas nacionālo teātru skati, kurā piedalījās trīs profesionālie teātri: ebreju, latviešu un čigānu, kā arī ukraiņu un tatāru. “Skatuve”  parādīja “Pūt, vējiņi” un uzvarēja, kā balvu saņemot sarkano karogu.

Rudenī “Skatuves” un Vahtangova  teātru kolektīvi apsveica Osvaldu Glāznieku un baletdejotāju Izoldu Devoļsku ar dēla piedzimšanu. Lielo prieku pastiprināja pirmais Vahtangova teātra aktieru apbalvojums – nopelniem bagātā skatuves mākslinieka nosaukumu saņēma teātra dibinātāji Osips Basovs, Osvalds Glāznieks, Rubens Simonovs, Josifs Tolčanovs un Boriss Zahara.

Sākās gatavošanās “Skatuves” 15 gadu jubilejai. Žurnāls “Revoļucija i nacionaļnostj” publicēja Glāznieka rakstu par teātri. Apbalvošanai ar nopelniem bagātā mākslas darbinieka nosaukumu virzīja Osvaldu Glāznieku, ar nopelniem bagātā skatuves mākslinieka – direktoru un aktieri Robertu Bancānu, režisoru un aktieri Ādolfu Vanadziņu, aktierus Jāni Baltausu, Elzu Miški, Annu Pētersoni un Vili Forstmani. Goda nosaukumus saņēma pirmie četri, pārējie – goda rakstus. Jubilejas svinībās 1935. gada 11. martā “Skatuvi” apsveica Maskavas teātru delegācijas. Divus mēnešus pirms tam, nodot Latvijas Izglītības ministrijas apsveikumu Maskavas Kamerteātrim, uz tā jubileju bija atbraucis Eduards Smiļģis. Kamerteātrim ar Latviju bija vien tik sakara, ka tā vadītājs Tairovs (Kornelits) jaunībā vienu gadu bija spēlēja Rīgā Krievu teātrī. Toties uz “Skatuves” jubileju no Latvijas neieradās neviens.

Liels teātrim bija latviešu izglītības biedrības “Prometejs”  atbalsts. 1935. gadā PSRS valsts dotācija “Skatuvei” bija 130 000 rubļu; “Prometeja” – 100 000 rubļu. 1936. gadā attiecīgi 170 000 un 120 000 rubļi. Pie biedrības darbojās mūzikas sekcija. Teātra sekcijas loma piederēja “Skatuvei”. Tā aprūpēja latviešu teātrus Ļeņingradā un Smoļenskā. Uz Ļeņingradas teātri pārcēlās Ādolfs Vanadziņš, uz Smoļenskas teātri, kuru oficiāli sauca par “Rietumu apgabala latviešu kolhozu teātri”, “Skatuves” viesrežisore Anna Lācis. 1935. gadā “Skatuve” organizēja Maskavā mēnesi ilgus kursus 15 latviešu klubu drāmas pulciņu vadītājiem.

Kad Gruzijā nomira aktrises Marijas Leiko meita Nora, pabijusi Tbilisi pie znota, aktrise kopā ar mazmeitiņu ieradās Maskavā un, Glāznieka pierunāta, palika Krievijā, lai spēlētu “Skatuvē”.

Aktrisei tika noteikta visaugstākā algas likme, teātris apmaksāja viņas dzīvokļa īri. 1936. gada jūnija notika Blaumaņa lugas “Ugunī”  pirmizrāde; Kristīnes lomā bija Leiko.

Vahtangova teātrī bezpartejiskam Glāzniekam bija jāatdod direktora vieta partijniecei Jekaterinai Vaņejevai. Viņš uzņēmās trupas pārzināšanu, sāka pasniegt teātra skolā, uzveda Volfa un Višņevska lugu “Foridsdorfa”  teātra 15 gadu jubilejā.

Teodors Amtmanis, pastrādājis kā režisors ar krievu aktieriem Proletkulta un Realistiskaja teātros, atgriezās vadīt latviešu klubā dramatisko kolektīvu. Uz vienas kluba skatuves spēlēja divi kolektīvi, dramkolektīva dalībnieki piedalījās “Skatuves” izrādēs nelielās lomās un masu skatus.

Trīsdesmit septītais
PSRS teātri pēc pakļautības bija sadalīti 3 kategorijās: valsts, kolhozu un sovhozu, pilsētu. Pirmos vadīja un finansēja savienoto republiku izglītības komisariāti, otros – apgabala un novadu, trešos – pilsētu varas iestādes. 1936. gadā nodibināja augstāko teātru vadības iestādi: Mākslas lietu komiteju pie PSRS valdības. Valsts teātri sāka cīņu par vietu zem jaunās saules. Arī teātris “Skatuve”, kuru valdībā atbalstīja Jānis Rudzutaks, kompartijas centrālkomitejā – Vilis Knoriņš. Pūles izrādījās veltas. 1937. gada janvārī Mākslas lietu komitejai Maskavā pakļāva vien Lielo, Mazo, Dailes, Vahtangova, Bērnu un Ebreju teātrus. Maskavā tolaik dzīvoja 226 tūkstoši ebreju un 13 tūkstoši latviešu. Ebreju teātrim bija savas telpas, pie teātra darbojās teātra skola, bet galvenais – bija atbalstītāji, kurus aizkulisēs vadīja valdības galvas Molotova sieva, liela parfimērijas tresta direktore Poļina Žemčužina (Perla Karpovska).

1939. gadā Ebreju teātris svinēs 20 gadu jubileju. Daugavpilī dzimušo teātra vadītāju Solomonu Mihoelsu (Vovsi) aplaimos ar Ļeņina ordeni un PSRS tautas skatuves mākslinieka nosaukumu. Pēc  deviņiem gadiem Staļins liks viņu nogalināt un teātri slēgt.

“Skatuvi” nolaida trešajā kategorijā, budžetu apcirpa. Ar lielām grūtībām, tomēr izdevās aizsūtīt aktierus vasaras “kultūrgājienā” pie latviešiem Rietumu apgabalā un Baltkrievijā. 24. maijā arestēja Rudzutaku, pēc mēneša Knoriņu, 16. jūlijā valdība pieņēma lēmumu par “Prometeja” likvidēšanu. Tikai pateicoties biedrības rūpēm “Skatuve” bija spējusi sniegt skatītājiem kopskaitā 95 uzvedumus, 37 no tiem Glāznieka režijā. 45 uzveduma pamatā bija latviešu rakstnieku darbi. “Skatuve” uzveda trīs Raiņa, divas Blaumaņa, astoņas Andreja Upīša, divas Leona Paegles lugas. 24 uzvedumu autori kopš 1920. gadu sākuma dzīvoja Krievijā. No tiem visvairāk bija uzvests Roberts Eidemanis. Bez “Prometeja”  palīdzibas nebūtu “kultūrgājienu” pie tautiešiem Krievijas plašumos. Vislielākais notika 1933. gadā pa Urāliem un Sibīriju; tas ilga 113 dienas, no jūnija līdz oktobrim.

Pienāca septembris, sākās teātru darba sezona. Atgriezies no filmēšanās Ļeņingradā, Glāznieks uzzināja, ka arestēta Vahtangova teātra jaunā talantīgā aktrise Valentina Vagrina. Pēc nedēļas arestēja sievas brāli. Teodors Devļskis strādāja Aizsardzības komisariātā par rasētāju, latviešu kluba mākslas sekcijas dalībnieku izstādēs bija skatāmas arī viņa gleznas. “Skatuves” aktieri, Glāznieka vadīti sāka Raiņa “Uguns un nakts” mēģinājumus. No režisora asistenta darba kinostudijā “Mosfiļm” teātrī atgriezās Kārlis Krūmiņš, un ķērās pie “Skroderdienām Silmačos”.

Bet 30. novembrī arestēja latviešu kluba vadītāju Apini, “Skatuves” direktoru Bancānu, teātra kompartijas organizācijas sekretāri Pētersoni un režisoru Ādolfu Vanadziņu. 2. decembrī visā valsti sākās NKVD “Latviešu operācija”. Uz latviešu kluba skatuves vairs nebija kam uzstāties.

27. decembrī Maskavas pilsētas padome pieņēma lēmumu “Par latviešu teātri”: uzskatot, ka tā pastāvēšana Maskavā nav lietderīga, Maskavas padomes prezidijs nolēma latviešu teātri likvidēt. Pie reizes prezidijs slēdza arī latviešu klubu kopā ar poļu, lietuviešu, igauņu, somu un ķīniešu klubiem. No NKVD izmeklētājiem arestētie skatuvieši uzzināja, ka viņi visi bijuši kontrrevolucionāras latviešu nacionālistu un fašistu organizācijas biedri. Atmaskot šos noziedzniekus izmeklētājiem palīdzēja lieciniece Tatjana Kogane, bijusī čekiste, Maskavas mākslas lietu pārvaldes konsultante.

Bez “Skatuves”
Nebija arestēta tikai Elza Miške. Annai Pētersonei Butirku cietumā piedzima meitiņa. Neskatoties uz to, Maskavas kara apgabala tribunāls 1939. gada augustā piesprieda viņai astoņus gadus lēģerī. Pēc pieciem mēnešiem Augstākās tiesas kolēģija tomēr šo lēmumu atcēla un aktrisi no cietuma izlaida.

Ieradies Rīgā, Glāznieks tikās ar studijas “Skatuve”  audzēkni Ēvaldu Valteru, kurš 1922. gadā bija aizbraucis no Maskavas uz dzimteni. Uzklausījis stāstu par “Skatuves” traģēdiju, Valters jautājis: “Bet kāpēc tevi nearestēja?” Glāznieks teicis, ka pēc viņa, divu karavīru pavadīts, atnācis kāds liels NKVD priekšnieks, parādījis aresta orderi, apsēdies pie galda, licis apsēsties pretim un sīki pastāstīt par teātri “Skatuve”.

Glāznieks stāstījis par “Skatuvi”, citiem latviešu teātriem, biedrību “Prometejs”, visu latviešu diasporu, cenšoties čekistiem iestāstīt, ka latvieši nav kontrrevolucionāri, spiegi un diversanti, bet cenšas saglabāt un bagātināt savu nacionālo kultūru, dot to jaunajai paaudzei.

Stāstījis ilgi, līdz čekists piecēlies, teicis: “Neuztraucieties, biedri Glazunov, pēc jums vairs neviens nenāks,” un aizgājis.

Glāznieks nezināja, ka viņu apmeloja cilvēks, kuru viņš bija atbalstījis darbam “Skatuvē” kā kandidātu režijai Vahtangova teātri. No arestētās Annas Lācis 1938. gada 14. janvāra pratināšanas protokola: “Jautājums: Jūs esat pazīstama ar teātra “Skatuve” māksliniecisko vadītāju Glazunovu – Glāznieku Osvaldu Fjodoroviču? Atbilde: Jā, esmu pazīstama. Jautājums: Kā varat raksturot Glazunovu – Glāznieku no sociāli politiskās puses? Atbilde: Glazunovu – Glāznieku zinu kā pretpadomju cilvēku. Jautājums: Kā konkrēti bija redzama Glazunova – Glāznieka pretpadomju izturēšanās: Atbilde: Glazunovs – Glāznieks bija cieši saistīts ar Rudzutaku, Eidemani un Knoriņu, bija klāt Rudzutaka rīkotajos banketos. Glazunovs – Glāznieks veica kontrrevolucionāru darbību, uzvedot lugas “Avantūra”, “Vilki”, “Pēc balles” un citas. Glazunovs – Glāznieks sarunā ar dziedātāju Miķelsonu, kurš atradās Rīgā, runājot par savu attieksmi pret padomju, varu esot teicis, ka padomju vara ilgi nepastāvēs. Miķelsons atbildējis, ka tāda doma nav pareiza, bet Glazunovs noteikti noliedzis padomju varu. Jautājums: Mēs zinām, ka jūs esat NKVD slepenā līdzstrādniece. Atbilde: Jā, es no 1936. gada sadarbojos ar NKVD un esmu slepena līdzstrādniece (…) Jautājums: No kurienes jūs zināt par Glazunova kontrrevolucionārajiem izteicieniem? Atbilde: Par Glazunova kontrrevolucionārajiem izteicieniem es uzzināju no viņa sievas Izoldas Devoļskas, viņa man par to atklāti stāstīja. Par Glazunova kontrrevolucionāro darbību teātrī es pastāstīju.”

Kinostudija “Mosfiļm”  saņēma satiksmes ceļu komisāra Lāzara Kaganoviča uzdevumu: steidzīgi uzņemt mākslas filmu par tautas ienaidnieku diversijam uz dzelzceļa. Galvenā – lokomotīves mašīnista Orlova lomā filmējās Osvalds Glāznieks.

Orlova dēla lomu arī spēlēja latvietis, aktieris no Ļeņingradas Voldemārs Čoburs. Filma Kaganovičam patika, Glāznieks saņēma ordeni “Goda zīme”  un vieglo automašīnu. Tikmēr uz rietumiem no Maskavas, Istras upes krastā auga divi vasarnīcu kooperatīvi. Vienā bija Lielā teātra solistu vasarnīcas, otru sauca “Zinātne, māksla, literatūra” – tur  vasarnīcu uzcēla arī Glāznieks. Kaimiņos bija rakstnieka Iļjas Ērenburga un teātra režisora Vsevoloda Blūmentāla – Tamarina vasarnīcas. 1940. gada decembrī tur ciemojās no anektētās Latvijas darīšanās atbraukušais režisors Jānis Zariņš.

Liktenīgā dzimšanas diena
Sestdien, 1941. gada 21. jūnijā Vahtangova teātrī notika Ļermontova drāmas “Maskarāde” pirmizrāde. Glāznieks spēlēja Nezināmo. Tā bija divdesmit piektā un pēdēja viņa loma teātrī. Pēc mēneša, vācu aviācijas uzlidojuma laikā bumba trāpīja Vahtangova teātra ēkā; gāja bojā viens no aktieriem. Teātra skolā, kur Glāznieks pasniedza, septembrī atsākās nodarbības, bet audzēkņus drīz vien aizsūtīja rakt aizsarggrāvjus. Mātes lūgts, Glāznieks aizveda viņu dzīvot uz vasarnīcu. Māte ļoti baidījās no uzlidojumiem. 15. oktobrī Staļins parakstīja slepenu pavēli par Maskavas evakuāciju. Prom devās valdība, sarkanarmijas štābs, valsts iestādes. Glāznieks aizveda visu ģimeni uz vasarnīcu. Vahtangova teātra aktierus evakuēja uz Omsku. Nākamaja dienā pilsētā izcēlās panika. Nedarbojās metro, sākas bēgšana, veikalu un noliktavu izlaupīšana.

Novembra beigās vasarnīcā pie Istras parādījās vācieši. Kad kareivji bija izgājuši cauri teritorijai, vasarnīcas apskatīdama, tur pastaigājās virsnieku grupa. Pie tās izgāja Lielā teātra operas solists Aleksandrs Volkovs. Viņš prata vāca valodu, pastāstīja par vasarnīcu īpašniekiem un ieveda virsniekus pie Vsevoloda Blūmentāla – Tamarina. Vsevoloda tēvs, pārkrievojies vācietis, 20. gadsimta sākumā bija Krievijā atzīts operešu un variatē režisors, uzstājās ar skatuves uzvārdu Tamarins. Viņš bija apprecējis krievu aktrisi Mariju Kļimovu, vēlāk populāro Mazā teātra aktrisi Blūmentālu – Tamarinu. Dēls Vsevolods vadīja Maskavas ceļojošo teātri, režisējot arī citos teātros. Viņa sieva Inna Loščiņina bija Vahtangova teātra aktrise. Vācieši izteica neslēptu izbrīnu par kristāla lustrām, antikvārām mēbelēm, tāfelklavierēm – tādu lepnumu viņi Krievijā neesot redzējuši. Iepazīšanās un saruna ieilga. Kapteinis, pēc dienesta pakāpes vecākais, izteica vēlēšanos te kopīgi 4. decembrī atzīmēt dzimšanas dienu. Un svinības notika. Galdu ar produktiem un alkoholu apgādāja vācieši, palīdzēja vasarnīcu saimnieki. Par godu jubilāram dziedāja ievērojamie operas solisti Aleksandrs Volkovs un Ivans Žadans, Lielā teātra koncertmeistares Aidas pavadījumā, kura arī runāja vāciski. Blūmentāls – Tamarins un Glāznieks lasīja dzejas un prozu. Inna Loščiņina visu vakaru dejoja ar kapteini, citi virsnieki ar Izoldu Devoļsku.

Drīz vācieši gatavojās atkāpties, un vakara dalībnieki nolēma doties tiem līdzi, saņēmuši no kapteiņa vajadzīgos dokumentus ar pulkveža parakstu. Glāznieks devās uz rietumu pusi kopā ar sievu, dēlu, sievas vecākiem, sievas māsu un viņas meitu. Māte pievienoties atteicās.

Čekisti, ieradušies vasarnīcu ciematā, tūlīt uzzināja par notikumiem no vietējās sādžas iedzīvotājas, kura apkalpoja svētku galdu, un Žadana sievasmātes, kas sīki pastāstīja pat par koncerta repertuāru. Glāznieks esot kaut ko lasījis vācu valodā. Natāliju Glāznieks arestēja.

Dēls tikmēr virzījās pa okupēto teritoriju kopā ar Volkovu uz Lietuvas pusi, kur dzīvoja Volkova un Devoļsku radinieki. Lietuvā viņi izšķīrās. Glāznieks ar ģimeni, iegriezies pie brālēna Sesavas pagastā, devās uz Rīgu. Blūmentāls – Tamarins nokļuva Kijevā, 1942. gada februārī uzstājās Vācijas radio ar uzsaukumu sarkanarmiešiem pagriezt stobrus pret Staļinu. Uzzinājis to, Staļins pateicis: “Aizbāzt muti!”  1942. gada 27. martā PSRS Augstākās tiesas kara kolēģija par “dzimtenes nodevību”  Blūmentālam – Tamarinam, Glāzniekam, Volkovam un Žadanam aizmuguriski piesprieda nāvessodu. Notiesāto aizturēšanas gadījumā spriedums bija jāizpilda uz vietas. Spriedums netika izpildīts.

Blūmentāls – Tamarins vēl mēnesi runāja Vācijas radio, pēc tam nonāca Berlīnē, organizēja savu teātri. Vācijas kapitulāciju viņš sagaidīja Vlasova armijā, kur gāja bojā no nezināma šāvēja lodēm. Viņa atraitne palika Vācijā. Žadans bija Vlasova armijas dziesmu un deju ansambļa solists, krita amerikāņu armijas gūstā, nokļuva Latīņamerikā. Volkovs dziedāja Prāgas operā, atgriezās Maskavā, represēts netika.

Uz pārbrauktuves
Osvaldu Glāznieku, viņa sievu, sievas vecākus un sievas māsu arestēja, aizveda uz Maskavu un ievietoja Butirku cietumā. 1945. gada 10. februārī Augstākās tiesas kolēģija atcēla 1942. gadā pieņemto spriedumu par Glāznieka sodīšanu ar nāvi un nodeva viņa lietu jaunai izmeklēšanai.

Tā paša gada 4. augustā Valsts drošības komisariāta sevišķā apspriede par “dzimtenes nodevību” piesprieda: Osvaldam Glāzniekam 10 gadus, Izoldai Devoļskai 8 gadus, Annai Devoļskai 5 gadus ieslodzījuma lēģeros, mātei Atīlijai Devoļskai – 5 gadus izsūtījuma.

Glāznieku un viņa sievu ieslodzīja vienā lēģerī. Tas bija kas ārkārtējs gulaga praksē, turklāt viņus atstāja Maskavā! Maskavas apgabala ieslodzījuma vietu pārvaldē pastāvēja ieslodzīto mākslas ansamblis. To vadīja kinorežisors Mihails Sluckis, sodīts par “pretpadomju aģitāciju” kopā ar scenāristu, Staļina meitas pavedēju Kapleru. Slucka ieslodzījuma termiņš beidzās, un viņa vietā nozīmēja Glāznieku. Jaunais vadītājs tūlīt pārkārtoja ansambļa darbu tā, lai katra sniegtā koncerta pirmajā daļā paliktu vokāls un dejas, bet otrajā būtu skatāmi lugu fragmentu uzvedumi. Izolda bija ansambļa butaforijas un kostīmu saimniece. Ansambļa atrašanās vieta bija Maskavā, pie Kalugas, tagad – Galarina laukuma, lielā iežogotā dzīvojamā mājā, kuras celtniecība vēl nebija pabeigta. Māju cēla ieslodzītie, turpat viņi arī mitinājās. Tur ar ansambļa dalībniekiem un Glāznieku satikās ieslodzītais parketa licējs Aeksandrs Solžeņicins, vēlāk uzrakstot par to grāmatā “Gulaga arhipelags”. Solžeņicins uzskatīja, ka viņam ir aktiera dotības. Vēl pirms kara, mācoties universitātē Rostovā pie Donas, viņš mēģināja iestāties vietējā teātra studijā, tomēr teātra vadītājs, Vahtangova studijas audzēknis Juris Zavadskis neuzņēma. Tagad Solženicins mēģinājumu vairākkārt atkārtoja, bet arī Glāznieks viņam atteica.

Par savu atrašanos Maskavā Glāzniekam izdevās dot ziņu Vahtangova teātrim, tā vadītāji mēģinājuši viņam palīdzēt, rakstot kompartijas centrālkomitejai un valdībai, bet 1947. gada sākumā Izoldu  aizsūtīja uz ziemeļiem; ansambli ievietoja lēģerī, kurš atradās netālu no Maskavas, Beskudņikovā. 16. marta vakarā, kā parasti, ansamblis devās uz koncertu.

Visi sakāpa savā transportā – kravas ”studbekerā” ar brezenta jumtu. Glāznieks kā parasti sēdēja kravas kastes galā blakus apsardzes karavīriem. Sāka stipri snigt. Pēkšņi auto apstājās. Mašīna motora vainas dēļ bija apstājusies uz dzelzceļa pārbrauktuves. Pēc brīža visi sajuta milzīgu triecienu – automašīnā lielā ātrumā ietriecās pasažieru vilciens.

No 24 ansambļa dalībniekiem 18 gāja bojā. Arī Glāznieks. Kad ziņa par notikušo traģēdiju izplatījās ieslodzīto vidū, Solžeņicins tikšanās reizē ar sievu teicis: “Labi, ka es neiekļuvu ansamblī.”

Rekviems
1938. gadā netālu no Maskavas, NKVD specobjektā “Butovas poligons” nošauti: Valsts latviešu teātra “Skatuve” direktors Roberts Bancāns, viņa sekretāre Elfrīda Lesiņa, režisori Kārlis Krūmiņš un Ādolfs Vanadziņš, horeogrāfs un aktieris Nikolajs Zubovs, aktrises Irma Balode, Lidija Bērziņa, Zelma Boksberga, Marta Kalniņa, Marija Leiko, Matilde Prince, Zelma Zudraga, aktieri Kārlis Balodis, Jānis Baltauss, Kārlis Baltauss, Voldemārs Baltgalvis, Rūdolfs Bancāns, Roberts Cīrulis, Ēriks Feldmanis, Vilis Forstmanis, Augusts Krūmiņš, Andrejs Oše, Alfrēds Breimanis, Oskars Zēbergs, Alberts Zvagulis, uzvedumu daļas vadītājs Fricis Ulmanis, skatuves strādnieks Roberts Bredermanis, scenogrāfi Ernests Grīnvalds, Artūrs Rudzītis, Alfrēds Tikums un Kārlis Veidemanis, latviešu kluba drāmas kolektīva vadītājs un režisors Teodors Amtmanis un kolektīva dalībnieki Voldemārs Apšukrapšs, Andrejs Dadzitis, Kārlis Darkāvičs, Alfrēds Jansons, Elza Lūse, Arnolds Pasītis, Oskars Pērle, Arvīds Platurs.

Ļeņingradā nošauti: Latviešu teātra direktors Jūlijs Cīrulis, režisore un aktrise Gaida Egle, aktrise Erna Dimdiņa, aktieri Oļgerts Klāvs, Nikolajs Glaskovs, Kārlis Lūcēns, Helmuts Pulciņš, Fricis Rozītis.

Smoļenskā nošauti: Latviešu teātra direktors Fridrihs Grunte, aktrises Elizabete Biete, Emma Letlande – Gulbe, Berta Lazdiņa, aktieri Artūrs Arājs, Andrejs Blūms, Edmunds Burnēvičs, Ēriks Cimmermanis, Juris Girgens, Edgars Grunte, Kārlis Martinovs, Arvīds Muciņš, Arnolds Pētersons, administrators Rūdolfs Bervers.

Irkutskā nošauts: studijas “Skatuve”  režisors Arvīds Bergmanis.

Maskavā nošauts: Teodors Devoļskis.

Natālija Glāznieks nomira izsūtījumā 1943. gada aprīlī, Vikentijs Devoļskis nomira Butirku cietumā 1946. gada jūlijā, nesagaidījis izmeklēšanas pabeigšanu. Viņa sieva Attīlija Devoļska nomira izsūtījumā 1946. gada decembrī, viņu meita Anna nomira lēģerī 1947. gada janvārī.

Pārvarēja ciešanas Staļina cietumos un lēģeros un atgriezās dzimtenē: Izolda Devoļska, režisore Anna Lācis, “Skatuves” aktieri Anna Peika, Anna Pētersone un Eižens Āboliņš, Latviešu kluba drāmas kolektīva dalībnieces Milda Auniņa un Alvīna Boja.

Elza Miške bija Jaunatnes teātra direktore, pasniedza teātra institūtā un Konservatorijas teātra mākslas fakultātē, uzrakstīja grāmatu par teātri “Skatuve”, sāka rakstīt par Osvaldu Glāznieku, taču viņas dzīves kalendāra pēdējā lapa notrūka par agru.

Krievijas iekšlietu ministrija joprojām slēpj Osvalda Glāznieka (1891 – 1947) apglabāšanas vietu.

Nav izdevies uzzināt Marijas Leiko mazmeitas likteni. Šodien Rīgā dzīvo Osvalds Glāznieks  jaunākais, Jaunbērzē – Aktrises Annas Pētersones meita Milda Eglīte, Liepā aktiera Eižena Ādamsa meita Ella Jansone.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Pakdies par rakstu, tajā uzzināju par sava vīra vectēvu Jāni Baltausu un vecmāmiņu Elzu Miški. Pēc ģimenes leģendām, viņa izglābās pateicoties savām aktrises dotībām, kuras izmantoja pratināšanā.

Draugiem Facebook Twitter Google+