Kultūra
Teātris un kino

Teātra svētki Valmierā 0


Radošā darbnīca bērniem un Latvijas Kultūras akadēmijas studentu uzvedumi aicināja bērnus, pusaudžus un ģimenes baudīt skatuves mākslas procesu.
Radošā darbnīca bērniem un Latvijas Kultūras akadēmijas studentu uzvedumi aicināja bērnus, pusaudžus un ģimenes baudīt skatuves mākslas procesu.
Publicitātes (Gata Priednieka-Melnača) foto

Valmieras vasaras teātra festivāls trīs augusta dienās piedāvāja plašu programmu festivāla apmeklētājiem un pilsētniekiem.

Hanzas laukumā izbūvētajā un ar dažādām aktivitātēm piepildītajā festivāla pilsētiņā sev mājvietu uz laiku bija atraduši starptautiskās arhitektūras, dizaina, pilsētplānošanas vasaras skolas dalībnieki, Rīgas Starptautiskais kino festivāls (Riga IFF) un biedrības “Staro 100” pasākums “Latvijas Goda aplis”. Trīs dienas te notika koncerti, filmu seansi, tikšanās un vienkārši festivāla lieliskās atmosfēras baudīšana.

 

Process attīstībā

Arī teātra programma salīdzinājumā ar iepriekšējiem diviem gadiem bija izvērsusies plašumā un kvalitātē, piedāvājot izrādes gan demokrātiskai publikai, gan mākslas snobiem. Festivāla organizēšanas komandas režisori Reinis Suhanovs un Jānis Znotiņš, atsakoties no savu darbu izrādīšanas un programmā dodot vārdu kolēģiem – režisoriem. Vairāki jauniestudējumu autori – Kārlis Krūmiņš (“Mušas”), Viesturs Meikšāns (“Nezināmais nezināmais”), Inga Tropa (“Inauki reptilis manī”) un vācu režisore Alicija Goigelina (“Pavasaris”) piedāvāja skatītājiem pilnībā jaunas izrādes. Režisoru Paulas Pļavnieces (“Kur palicis Viktors Sapropelis”) un Andra Kalnozola “Traktopera” tika atkārtotas no iepriekšējiem festivāliem, Mārtiņa Eihes regulārajam repertuāra darbam “Meža meitas” pielāgoti meža apstākļi. Radošā darbnīca bērniem un Latvijas Kultūras akadēmijas studentu uzvedumi aicināja bērnus, pusaudžus un ģimenes baudīt skatuves mākslas procesu.

No desmit dažādu nosaukumu izrāžu programmas, kas visas tradicionāli Valmieras festivāla spēles noteikumiem veidotas teātrim neierastās vietās pilsētvidē, šoreiz gribas izcelt trīs, kas visoriģinālāk atbilst šā gada iecerei. Festivāla moto izvirzīto domu par civilizācijas, cilvēka dvēseles un urbānās vides nākotni izteik­smīgi atspoguļo festivāla baneris ar dūmos gaistošo cilvēka figūru, kas pacēlusies pāri reālajai videi. Atgādinot sirreālista Renē Magrita figūras, attēls līdzinās arī jautājuma zīmei, iespējams, vaicājot par redzamā un nojaušamā robežām, par šā un nākamā brīža attiecībām.

Trīs nopietnu atbilžu variantus uz jautājumu par to, kā jūtas un ko jūt mākslinieki, domājot par šodienu un rītdienu, varēja nolasīt trīs atšķirīga stila izrādēs.

 

Konceptuāli un oriģināli

Futūrisma estētikā bāzētais muzikālais ceļojums ar būvniecības spēkratu iesaisti un paraugdemonstrējumiem “Traktopera” ir komponista Toma Auniņa maza formāta opera, ko iestudējis dramaturgs un režisors Andris Kalnozols. Darbība notiek īstā smilšu kalnā ar īstiem traktoriem, kuru kustības sacerējusi horeogrāfe Katrīna Albuže. Absurdi teatrālā atmosfērā izstāstīts stāsts par māju, ko Pasūtītājs iecerējis bez logiem un durvīm. Trīs solistu – aktieru (Rūdolfs Apse, Matīss Budovskis, Rihards Zelezņevs) nopietnais dziedājums atsedz klasiskās mūzikas izcilas kvalitātes. Protams, par spīti smilšu kalnu stumdīšanai, māja paliek neuzcelta, par ko pati Māja finālā skumji nodzied trīsbalsīgu atvadu korāli (“neatcerēsies, neviens mani neatcerēsies”). Iestudējums ir oriģināla stila pērle, tā ar smalku ironijas piegaršu atgādina par cilvēku aklo paļaušanos uz birokrātiskiem papīra kalniem, mehānisku spēku, motora rūkoņu un racionālo kārtību.

Laikmetīgā postmodernā opera “Nezināmais nezināmais”, ko ar starptautiskas radošās komandas vērienu veidojis režijas, telpas un libreta autors Viesturs Meikšāns, pieaicinot komponistu Oliveru Kristoferu Leisu un dramaturgu Korneliusu Pādi, pārliecina ar intelektuālu precīzi uzstādījumu. Konceptuāls ir viss, pat norises vietas adrese Purva ielā savdabīgi asociē bezizejas nojausmu. Sterilā industriālā angāra telpā, kur trešdaļu aizņem skatītāju krēsli, pārējā tukšajā zālē atsevišķas darbības personas (solisti Armands Siliņš, Jolanta Strikaite, Edgars Auniņš, aktieri Ilva Centere, Anta Aizupe) nospēlē īsas epizodiskas lomas, atstājot tukšumu kā pārliecinošu atbildi par to, kā justies te un tagad. Virs galējās ­sienas izvietotajā ekrānā notiek attēlu fragmentu plūsma, kas reflektē par globālā klimata izmaiņu draudiem, bezatbildīgu civilizācijas attieksmi pret to, tehniskās revolūcijas triumfu un cilvēka apjukumu notiekošā priekšā. Atsevišķi tēli iespiežas atmiņā – kadri no Andreja Tarkovska filmas “Stalkers”, kas stāsta par maģisko vietu, – Zona, arī Džona Travoltas sagumusī, tomēr ekstravagantā figūra no filmas “Lubene”, arī skaistie zemūdens kadri ar grimstošas sievietes tēlu, kas atgādina nāras deju, tomēr ir bezspēcīgi padevīga ūdens straumju varai. Zīmīgi, ka epizodēm, ko ar video kadru virknēm papildina intensīvi skaņas, gaismas, telpas un vizualitātes kodi, principiāli nav noslēguma. Tās ir kā atsvešinātas uzlādētas sajūtu gleznas, kas ilustrē tēmu, tomēr neatrisina to. Vēstījumā nolasāma nehumānas vides un patērnieciskās pasaules kritika, un forma rāda sadrumstalotu, nenoteiktu un izplūdušu ainu, kurā cilvēkam ir varbūtība izzināt pasauli caur zinātni, intelektu, taču iespēja ietekmēt dabas katastrofas, sociālu nevienlīdzību un industrijas varu – nav.

 

Kosmosa enerģiju nolemtībā

Par civilizācijas nākotni reflektēja arī kamerstila reālpsiholoģijā bāzēta izrāde “Inuaki reptilis manī”, kas notika puspagraba telpās un scenogrāfes Pamelas Butānes iekārtojumā izskatījās kā psihoterapeita divstāvu dzīvoklis. Pēc Havas Ariānas grāmatas veidotā stāsta centrā atrodas paciente meitene Maija (grāmatā – zēns Davids), kura it kā nāk no planētas Inua. Terapijas kursa laikā meitene stāsta par ideālo dzīvi uz ideālās planētas, un pamazām ārstes (lomā Inga Alsiņa-Lasmane) pasaules izpratne mainās. Izrāde balstās uz ciešu dialogu, kur abām aktrisēm izdodas izveidot maģiskas auras apvītu savstarpēju saiti. Aktrise Maija Arvena meitenes lomā ir tik koncentrēta, cik mierīga un tik naiva, cik pārliecināta. Brīžiem izrādes intonācija atgādina Larša fon Trīra filmas “Melanholija” maigo, bet neatvairāmi magnētisko nolemtību kosmosa enerģiju priekšā, kuru esamību paradoksāli var apliecināt tikai ticība tām. Šķiet, ka mazliet humora devas (tā ir aktrisei Alsiņai-Lasmanei organiski piemītoša emociju krāsa) būtu atvieglojusi saspringto atmosfēru un brīžiem nerastos sajūta, ka izrādē notiekošais kosmiskās transformācijas pareģojums un radošās komandas pārliecība ir viens un tas pats. Tropas izrāde uzrunā ar detaļās izjusto, niansēto un emocionāli spriego noskaņu, kas raksturo režisorei piemītošo intuitīvo māksliniecisko stilu.

Ārpus šā raksta palikušas un atsevišķu recenziju vērtas ir visas Valmieras teātra festivāla pirmizrādes, kas lieliski papildināja aizvadīto sezonu ar filozofiski izvērstiem, neaizmirstami spilgtiem mākslinieciskiem notikumiem.

LA.lv