Mobilā versija
Brīdinājums +0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
29. augusts, 2016
Drukāt

Teātri ir pārvērsti par privāto biznesu (7)

Foto - Stock.xchngFoto - Stock.xchng

Ilustratīvs foto

“Kultūrzīmju” diskusijā pie apaļā galda pulcējās Latvijas teātru līderi – Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis, Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Dz. Dž. Džilindžers, Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis, Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins, Daugavpils teātra direktors un mākslinieciskais vadītājs Oļegs Šapošņikovs un Valmieras teātra direktore Evita Sniedze.

– Sakiet, lūdzu, kas ir pati lielākā rūpe teātru līderiem šobrīd?
Herberts Laukšteins: – Nauda.

Evita Sniedze: Izcili režisori, kas studētu izcilas, inovatīvas izrādes un motivētu mesties izaicinājumos, un noguruši aktieri un pārējie teātra darbinieki. Ja vismaz aktieriem varētu samaksāt tik, cik viņa ieguldītais darbs patiesībā maksā, lai nav jānoskrienas vasarās un no teātra brīvajās dienās pa reklāmām, seriāliem, bet varētu atpūsties, sevi bagātināt ar iespaidiem un pieredzi, piemēram, aizbraucot, redzot, kā strādā citur Eiropā, tas atvieglotu arī teātra vadītāja darbu. Tagad par algu viņiem jāmēģina uzturēt ģimene.

H. Laukšteins: – Problēma ir arī laba aparatūra, kvalificēti tehniskie darbinieki. Bet tā summa, ko varam viņiem maksāt, ir zem vidējās algas Latvijā. Cilvēki arī par šādu algu strādāt godprātīgi, bet dažreiz esi spiests pieņemt darbā arī tos, kuriem citur nav kur likties.

Oļegs Šapošņikovs: – Bet Daugavpilī, lai cik tas smieklīgi nebūtu, nauda nav tā galvenā problēma.

E. Sniedze: – … bet attālums gan.

O. Šapošņikovs: – Nē, galvenā problēma ir valsts centralizācija. Un tas nozīmē, pat ja ir nauda, ir ļoti grūti piesaistīt darbiniekus, īpaši aktierus. Bet repertuārteātris nevar pastāvēt tikai uz viesmākslinieku bāzes. Ja viesrežisoru vēl var uzaicināt par lielu naudu- viņš padzīvos, pastrādās un aizbrauks – bet kā būt ar aktieriem un tehniskajiem darbiniekiem? Cilvēki meklē darbu Rīgā vai citās pilsētās ārzemēs, bet nepaliek Daugavpilī. Šī Latgales kopējā problēma ir visaktuālākā, jo reģions paliek tukšs. Un tas ir arī valsts politikas rezultāts. Ja tagad teātrim iedotu kaut miljonu, mēs nevarētu atrisināt valsts radītās problēmas.

Dž. Dž. Džilindžers: – Tā lielākā problēma, ka esam spiesti ļoti intensīvi ražot. Jo tikko jaudas samazināsim, sāksies grūtības. Tas skatītāju loks, kas nāk uz teātri, ir tik liels, cik nu ir. Un mums jāstrādā nežēlīgā ritmā. Lai cik nepatīkami salīdzināt, bet – kā rūpnīcā.

Ojārs Rubenis: – Apmēram 50 līdz 60 tūkstoši valstī apmeklē kultūras pasākumus un arvien grib redzēt ko jaunu. Tāda nu ir tā statistika.

Alvis Hermanis: – Tā kā neesmu direktors, bet mākslinieciskais vadītājs, tad manas problēmas ik sezonu ir saistītas nevis ar naudu, bet vairāk metafiziskām problēmām – radīt jaunas idejas, jaunu motivāciju gan sev, gan aktieriem.

O. Rubenis: – Juris Žagars kādā intervijā teica, ka apriebušās runas par naudu, un es mēģinu abstrahēties no šīs lietas, bet patiesībā valsts kapitālsabiedrības – teātri – ir pārvērsti par reālu privāto biznesu. Tikai ar to starpību, ka nauda nekrīt mūsu pašu kabatās. Citādi tas ir kā viena cilvēka, teātra vadītāja privāts bizness, kuram valsts iedevusi atbalstu.

Pilnu diskusijas tekstu lasiet 30. augusta “Kultūrzīmēs” vai e-izdevumā.

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Vai tad pagājušajā gadā teātros algas nepacēla? Cik un kāda ir vidējā alga aktieriem Latvijas teātros? Turklāt kopumā kultūrai pēdējā laikā nu gan nauda nav žēlota. Cits jautājums, kā tā tiek tērēta, nepārtrauktos svētkos bez sajēgas. Vai tad direktori nejūt kopējo situāciju valstī, lai salīdzina ar medmāsiņu algām kaut vai.

  2. Kur Krievu drāmas direktora viedoklis?

  3. pārsteidz virsraksts - muļķība vai nelietība ? Atbildēt

    No kurienes tad teātrim u.c. “mākslām” kājas aug ?
    Aptuveni tā:
    1) uz tirgus laukuma sakāvās divi ļautiņi – tūdaļ bars skatītāju(kūdītāju) apkārt;
    2) attapīgi ļautiņi atskārta, ka sakaušanos var nosimulēt un
    pastaigāt ar cepuri apkārt;
    3) lai cepurē sanāktu vairāk skanošā – simulāciju izdarīja teltī – dzirdams ir, redzams nē(skaņa ir, bildes nav !). Gribi redzēt – maksā un ej iekšā!
    4) veiksmīgāk attapīgais uzcēla specializētu ēku – iespēju dažādām komēdijām(kumēdiņiem, latviski) vairāk, konkurenti savās teltīs paliek tālu iepakaļ, kūts smakas zālē arī nav).
    5) tā kūts smakas nebūšana tomēr maksā naudiņu, tāpēc izdevīgi, lai apmeklē pēc iespējas biezāki. Kā tos biezos(ar oda smadzenītēm – – kā tik vairāk izsūkt ! -) dabūt iekšā tani slauktuvē ? Palaida pilsētiņā baumas, lūk, kāds tas andelmanis Berzing Joachim(Ješka) kulturāls – apmeklē “tijāteri”, cik smuki uzpucējies, kāda smuka sieviņa(aiz bezdarbības uzbarojusies kā baļļa), cik smuki saģērbta, kādas dārgas rotaslietas, cik daudz ziedojis “tijātera biedrībai” u.t.t.
    Blondajam Peksim kā runcim kūkums gaisā – metas Ješku “pārspļaut”…
    Kamēr ješkas ar pekšiem pārspļaudījās viss gāja cik-necik labi, be-e-et…
    6) gadījās spicie zēni, kas ješk-pekšus paņēma aiz mandelēm un… cauri bija…
    7) spiczēnija juta, ka ilgi nenoturēsies uz plikiem saukļiem un atcerējās par “tijāteri”. Protams, saturam jāslavina spiczēnija, tad varēs dzīvot uz nodokļu
    maksātāju rēķina. Domāts – darīts !
    8) spiczēniju it kā padzina, bet atalgojums(sponsorēšana) tā arī palika uz daļas maniem(nodokļu) līdzekļiem, vai es eju uz to “tijāteri” vai nē.
    Vēl tāda sīka niansīte kā attālums(kūts smakas zālē nav, bet manis arī nav !) !
    …….
    Te nemaz neskāru t.s. “mākslinieciskos kritērijus”.
    …….
    Tā kā rubiniet cik gribiet, bet bez ješk-pekšiem neiztikt ! 🙂

  4. Piekrītu Rubeņa k- gam ” teātri – ir pārvērsti par reālu privāto biznesu.”
    Paskatieties kādi honorāri tiek maksāti it kā viesrežisoriem!
    Brīžiem ir sajūta , ka to dara speciāli viens iet pie otra, lai varētu izcilu darba līgumu saņemt..
    Arī skatitājiem ir jādomā, kur nopelnīt naudu , lai varētu atļauties uz teātri aiziet…

  5. Retorisks jautājums Atbildēt

    Valsts kultūrpolitika… vai šajā valstī tāda eksistē?! Vai šīs valsts politikāņus- vietvalžus un “biezmaku” pakalpiņus, kangarus pēc būtības un sūtības interesē kaut kādi reņģēdāji un viņu kultūra?
    Viņi dzīvo tā vairāk pēc Plūdoņa:
    “Nelidot augstāk par eirokūts laktu …
    Vismīļāki runāt par “silītes” kaktu …!
    Savu krēsliņu turēt jo siltu .
    Ko nevar ar varu , to paņemt ar viltu …!”

    • No otras puses atkal:
      varbūt, ka pat labi, ka tā reņģēdājkultūra(no biedr-kungiem nolemtā) mazāk tiek pie vienkāršās tautas smadzenēm klāt.
      Mazāk zooloģiskas kājstarpības, debīlas marksistiskas pasaules lāpīšanas, welkomisma un citādu brīnumu.
      Parazīti jau visur ir nostiprinājušies; kāpēc gan kultūrmiesa lai būtu izņēmums ?

  6. naivi spriest pēc normālas valsts moodeļa Atbildēt

    Nav tā, ka birģerim pēc 8 stundu atsēdēšanas birojā vai rūpnīcā pie pogām, vakarā nav ko citu darīt, kā iet atkal pasēdēt teātrī.
    Jārikšo uz nākamo darbu, lai varētu pabarot un apģērbt ģimeni.
    Biezajiem tā iespēja būtu, bet, aprobežotības dēļ nav prasības.

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+