Ilustratīvs foto
Ilustratīvs foto
Foto – Stock.xchng

Teātri ir pārvērsti par privāto biznesu 7

“Kultūrzīmju” diskusijā pie apaļā galda pulcējās Latvijas teātru līderi – Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis, Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Dz. Dž. Džilindžers, Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis, Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins, Daugavpils teātra direktors un mākslinieciskais vadītājs Oļegs Šapošņikovs un Valmieras teātra direktore Evita Sniedze.

Reklāma
Reklāma
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
ASV izsludina ārkārtas stāvokli pirms Saules aptumsuma – paredz cilvēku masu bojāeju 12
Lasīt citas ziņas

– Sakiet, lūdzu, kas ir pati lielākā rūpe teātru līderiem šobrīd?
Herberts Laukšteins: – Nauda.

Evita Sniedze: Izcili režisori, kas studētu izcilas, inovatīvas izrādes un motivētu mesties izaicinājumos, un noguruši aktieri un pārējie teātra darbinieki. Ja vismaz aktieriem varētu samaksāt tik, cik viņa ieguldītais darbs patiesībā maksā, lai nav jānoskrienas vasarās un no teātra brīvajās dienās pa reklāmām, seriāliem, bet varētu atpūsties, sevi bagātināt ar iespaidiem un pieredzi, piemēram, aizbraucot, redzot, kā strādā citur Eiropā, tas atvieglotu arī teātra vadītāja darbu. Tagad par algu viņiem jāmēģina uzturēt ģimene.

CITI ŠOBRĪD LASA

H. Laukšteins: – Problēma ir arī laba aparatūra, kvalificēti tehniskie darbinieki. Bet tā summa, ko varam viņiem maksāt, ir zem vidējās algas Latvijā. Cilvēki arī par šādu algu strādāt godprātīgi, bet dažreiz esi spiests pieņemt darbā arī tos, kuriem citur nav kur likties.

Oļegs Šapošņikovs: – Bet Daugavpilī, lai cik tas smieklīgi nebūtu, nauda nav tā galvenā problēma.

E. Sniedze: – … bet attālums gan.

O. Šapošņikovs: – Nē, galvenā problēma ir valsts centralizācija. Un tas nozīmē, pat ja ir nauda, ir ļoti grūti piesaistīt darbiniekus, īpaši aktierus. Bet repertuārteātris nevar pastāvēt tikai uz viesmākslinieku bāzes. Ja viesrežisoru vēl var uzaicināt par lielu naudu- viņš padzīvos, pastrādās un aizbrauks – bet kā būt ar aktieriem un tehniskajiem darbiniekiem? Cilvēki meklē darbu Rīgā vai citās pilsētās ārzemēs, bet nepaliek Daugavpilī. Šī Latgales kopējā problēma ir visaktuālākā, jo reģions paliek tukšs. Un tas ir arī valsts politikas rezultāts. Ja tagad teātrim iedotu kaut miljonu, mēs nevarētu atrisināt valsts radītās problēmas.

Dž. Dž. Džilindžers: – Tā lielākā problēma, ka esam spiesti ļoti intensīvi ražot. Jo tikko jaudas samazināsim, sāksies grūtības. Tas skatītāju loks, kas nāk uz teātri, ir tik liels, cik nu ir. Un mums jāstrādā nežēlīgā ritmā. Lai cik nepatīkami salīdzināt, bet – kā rūpnīcā.

Ojārs Rubenis: – Apmēram 50 līdz 60 tūkstoši valstī apmeklē kultūras pasākumus un arvien grib redzēt ko jaunu. Tāda nu ir tā statistika.

Reklāma
Reklāma

Alvis Hermanis: – Tā kā neesmu direktors, bet mākslinieciskais vadītājs, tad manas problēmas ik sezonu ir saistītas nevis ar naudu, bet vairāk metafiziskām problēmām – radīt jaunas idejas, jaunu motivāciju gan sev, gan aktieriem.

O. Rubenis: – Juris Žagars kādā intervijā teica, ka apriebušās runas par naudu, un es mēģinu abstrahēties no šīs lietas, bet patiesībā valsts kapitālsabiedrības – teātri – ir pārvērsti par reālu privāto biznesu. Tikai ar to starpību, ka nauda nekrīt mūsu pašu kabatās. Citādi tas ir kā viena cilvēka, teātra vadītāja privāts bizness, kuram valsts iedevusi atbalstu.

Pilnu diskusijas tekstu lasiet 30. augusta “Kultūrzīmēs” vai e-izdevumā.