Mobilā versija
-4.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
29. aprīlis, 2016
Drukāt

Teātrī vienmēr raudu. Mūziķis, televīzijas seja un uzņēmējs Kristaps Rūķītis (1)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Kristaps Rūķītis

28. aprīlī Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zālē pirmizrādi piedzīvos franču mūsdienu dramaturga Floriana Zellera darba “Ak, tētīt…” iestudējums. Izrāde piesaka divus Nacionālā teātra debitantus. Pirmoreiz izrādi teātrī iestudēs Dailes teātra aktieris un režisors Intars Rešetins, bet izrādes mūzikas autora lomā debitēs mūziķis, pazīstamais televīzijas raidījuma “Degpunktā” vadītājs un uzņēmējs Kristaps Rūķītis. Kristaps ir apbrīnojams piemērs tam, kā vienam cilvēkam veiksmīgi izdodas savienot šķietami nesavienojamas lietas – normētu darba laiku, mākslinieka domāšanu, privātu uzņēmējdarbību un gādīga ģimenes tēva pienākumus.

Lielākā daļa televīzijas skatītāju Kristapu Rūķīti iepazinuši kā raidījuma “Degpunktā” vadītāju, kurš vakaros iepazīstina ar mūsu sabiedrības dzīves tumšākajām pusēm. Tikmēr nedēļas nogalēs Kristaps kļūst par mainīga sastāva mūzikas ansambļa “MC orķestris” dziedātāju, bet darba dienās daudziem mājas mīluļu saimniekiem viņš ir dzīvnieku kapsētas “Citi medību lauki” īpašnieks un tēva – mākslinieka Uģa Rūķīša – iesāktā darba turpinātājs. Kopā ar sievu Kristaps audzina abu meitiņas – sešus gadus veco Emīliju Annu un divus gadus veco Martu Paulu.

“Uz jautājumu, kas es esmu, pats sev atbildu – raujos visos darbos, kuros var rauties, lai varētu nodrošināt ģimeni,” pasmaida Kristaps. “Jau daudzus gadus viena no manām pamatlietām ir televīzija, un man tas riktīgi patīk.” Pirms gandrīz desmit gadiem televīzijas ēra sākusies ar projektu LTV7, sekoja “Tehnovīzija” kanālā LNT, bet šobrīd par kriminālās pasaules un negadījumu sfēru Kristaps vēsta “Degpunkta” vadītāja ampluā. “Neesmu uzmanības trūkuma apmāts cilvēks, kam par katru cenu vajag rādīties televizora kastē. Man drīzāk patīk televīzijas darba iekšējais process. Kopš bērnības man vienmēr bijis svarīgs ātrs rezultāts. To skolā bija ievērojuši jau mani toreizējie skolotāji, raksturojumā pieminot – nepacietīgs. Televīzijas tiešraide ir tas, kas ļauj rezultātu izbaudīt pilnībā un uzreiz. Atzīstu, ētera bailes reizēm ir lielākās nekā tīkamais adrenalīns. Taču tur ir lielisks kolektīvs. Jā, raidījuma sfēra nav pati saulainākā un kādam varbūt šķiet, ka vadīt raidījumu nav radošs darbs, tomēr es uzdrošinos apgalvot pretējo. Drīz saņemšos un pats producēšu kādu raidījumu.”

Kristaps ir pārliecināts, cilvēkiem viņš tomēr vairāk paliekot atmiņā nevis ka “Degpunkta” seja, bet gan kā aizrautīgs kāzu muzikants. “Ir neskaitāmas reizes vairāk cilvēku, kuri nāk klāt un saka – atceries, tu man toreiz kāzas spēlēji! Par “Degpunktu” līdz šim jautājuši varbūt divi.” Kristapa vadītā “MC orķestra” mūzikas pavadībā kāzas dzēruši teju trīs simti pāru! Orķestra nosaukums esot šifrējams nevis kā klasiskais “master of ceremony”, bet gan “mazcenas orķestris”, smejas Kristaps. Iekšējais jociņš – labākais, ko varat dabūt šajā cenu kategorijā. “Jā, es spēlēju kāzās, un, visticamāk, darīšu to līdz pēdējam elpas vilcienam,” saka mūziķis. “Man ir fantastisks kolektīvs, ar ko tas ir iespējams un brīnumainā kārtā nav kļuvis par rutīnu. Jā, bija brīdis, kad likās, es to vairs nevaru. Tomēr tas ir tikai mirkļa vājums. Paldies Dievam, mūsu kopā būšana joprojām ir tāda ģimeniska, jautra kopā sanākšana.”

Darba dienas pirmo pusi Kristaps pavada ne gluži mākslinieciskā nodarbē – vadot no tēva mantoto dzīvnieku kapsētu. Ar aptuveni trīs tūkstošiem apbedījumu tā ir apjomīgākā Latvijā. “Negribēju atstāt tēva iesākto. Tur ir apglabāts arī viņš pats – nevarēju to visu kādam tā vienkārši atstāt, lai šis svešinieks to kādā brīdī aizlaistu zudumā. Savulaik mums ar tēvu bijušas vairākas sarunas, kad viņš jautāja, vai es to darīšu – turpināšu viņa darbu. Atbildēju, ka aiz cieņas pret tēvu to darīšu. Arī pats esmu izbaudījis to milzīgo mīlestību, ko nozīmē, ka tev pašam ir suns. Žēl cilvēku, kas to nav pieredzējuši. Protams, tas ir specifisks uzņēmums, tomēr tas nav nekas neparasts. Pirmās dzīvnieku kapsētas tapa 19. gadsimta otrajā pusē, bet mūsdienās tādas ir jebkurā normāli attīstītā valstī. Neparasti ir mest beigtus dzīvniekus miskastēs. Attieksme pret dzīvniekiem ir cilvēka personiskās morāles un sabiedrības kultūras pazīme. Izklausīsies ciniski, tomēr – ja tu vari izmest savu suni, varbūt tu tā varēsi izdarīt ar vectēvu, brāli.”

Savu ģimeni Kristaps uztver kā labāko, kas ar viņu jebkad noticis. “Audzināt bērnus nav vēl viens darbs, lai gan daži to tā mēdz nodēvēt. Man bērnu audzināšana ir dzīves lielākā svētība. Man ir mazliet žēl to cilvēku, kas bērnus uztver kā pilnas slodzes darbu. Protams, tev ir jāsavāc aiz viņa, jāaudzina, jāmāca lasīt, ir kreņķi, bet prieka ir vairāk. Ja tev kreņķu ar bērniem ir vairāk, tad kaut kas nav riktīgi.”

Režisora Intara Rešetina aicinājums rakstīt mūziku teātra izrādei nācis īsi pirms otrās meitiņas dzimšanas. “Tas bija pārdzīvojumu pilns brīdis manā mūžā. Darba oriģinālais nosaukums ir “Tēvs”. Šajā laikā aizgāja arī mans tēvs, un drīz pasaulē bija jānāk manai meitiņai. Protams, tas viss bija vienkārša sakritība, tomēr tas veidoja manu fonu. Luga ir par cilvēku ar atmiņas traucējumiem. Stāstu saistu ar savu vecotēvu – mums bija līdzīga pieredze. Man ir liels prieks, ka galvenajā lomā ir brīnišķīgais Valdis Lūriņš, kurš uz skatuves būs kopā ar meitu Ditu Lūriņu. Katrā ziņā iesaku visiem aiziet paskatīties.”

Kristaps atzīst, ka teātri darbu ritma dēļ neizdodoties apmeklēt tik bieži, kā gribētos. “Esmu jocīgs teātra skatītājs. Teātris spēj radīt pirmreizējības sajūtu, un negribas, lai šī sajūta beigtos. Tas tā ievelk, ka pēc izrādes jāslēpjas bārdā, jo līst asaras par to, ka tas ir garām. Iznāk, ka teātrī vienmēr raudu, vienalga, vai tā ir komēdija vai bēdīgāks gabals.”

Mūziķis ir laimīgs, ka pēc gandrīz astoņu gadu pauzes radošā mūzikas laukā Intars Rešetins uzaicinājis kopā ar grupas biedru Anriju Grīnbergu rakstīt mūziku teātrim. Tiesa, iepriekš viņš radījis mūziku savai grupai “Daylight”, taču tā 2009. gadā beidza pastāvēt. “Iestājās radošā pauze, jo piedzima meitiņa, dzīvē gribēju ko citu. Tad piedzima otra un prioritātes mainījās pilnībā. Nebija radoša grūdiena kaut ko turpināt šajā jomā. Kaut kā pazuda atbilde, kāpēc man radīt kaut ko savu mūzikā. Domāju – kam tas būs vajadzīgs? Man vairs nav tāds vecums, lai uztrauktos, vai mana radītā dziesma būs kādam vajadzīga, vai tā skan radio. Agrāk tā bija tāda skriešana kaut kam pakaļ. Tagad Intara piedāvājumu saskatīju kā iespēju. Un izmantoju. Bija labi, ka viņš virzīja procesu, noteica virzienu, kurā strādāt. Sarakstīju senas idejas, saklimperēju uz klavierēm, paspēlēju ģitāru, Anrijs uztvēra noskaņu, bet ziemā viņa mazajā mājas studijā tapa ieraksts. Mūzika pamatā ir instrumentāla, mazliet izmantojam franču valodu – galu galā stāsts saistīts ar Franciju. Tagad ir skaidrs, ka mūsu sarakstīto materiālu droši varētu izmantot divām izrādēm.”

Kā daudzajos darbos Kristaps atrod iespēju brīvajam laikam? “Šobrīd brīvdienas ir svēta lieta – tās pieder ģimenei. Protams, vasara ir kāzu laiks, un tas ievieš izmaiņas. Ja ir iespējams, kopā ar draugiem mēdzam apceļot Latviju – darām to nesezonā. Ziemā ejam pārgājienos. Tā ir riktīga izraušanās, kad diennakti mežā neredzi apkārt cilvēku pūļus. Mēģinām doties maksimāli tālu prom no civilizācijas. Sieva pieņem, ka vīrs uz dažām dienām ir prom – tas ir veču pasākums. Esam izstaigājuši Amatas krastus, gājuši gar Brasu. Protams, televīzija atstāj sekas – līdzi ir arī kamera.”

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. izskataas ka svaki pelna ja paurim tikai pietiek zhileteem nauda,nepatikami skatities uz tadu televizijaa,izskataas kaa kautkads bezpajumtnieks,dikcija arii vaaja

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+