Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
3. decembris, 2013
Drukāt

“Teātris ar skatītāju runā ļoti intīmi”. Saruna ar režisoru Aleksandru Titelu
 


Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Sestdien, 7. decembrī, Latvijas Nacionālajā operā notiks pirmizrāde Sergeja Prokofjeva operai “Mīla uz trim apelsīniem”, kas ir viena no 20. gadsimta oriģinālākajām un dzīvespriecīgākajām operām, apvienojot komēdiju un traģēdiju, poēziju un grotesku, romantisku pasaku un filozofisku satīru. Pasaules pirmizrādi opera piedzīvoja 1921. gadā Čikāgā. Latvijā tā līdz šim iestudēta vienu reizi – 1964. gadā.

Režija uzticēta K. Staņislavska un V. Ņemiroviča-Dančenko Maskavas muzikālā teātra mākslinieciskajam vadītājam Aleksandram Titelam, Krievijas Teātra mākslas universitātes (GITIS) profesoram, trīskārtējam balvas “Zelta maska” ieguvējam un Krievijas Federācijas Tautas māksliniekam. Viņa iestudējumi viesojušies festivālos Edinburgā, Kaselē, Rīgā, kā arī viesturnejās ASV, Dienvidkorejā un Vācijā.

Mūsu saruna sākas neierasti. Režisors teic, ka vispirms gribot aprunāties – par izrādes prologu, uz kura balstās visas tālākās norises. Izrādes sākuma ainā iecerēts sprādziens, kura gaitā nogāžas melns kvadrāts – māk
slas darbs. Kā jau parasti, negadījuma vietā ierodas varas pārstāvji, ugunsdzēsēji, ātrā palīdzība, policija, saskrien prese. Lūk, kaut kas ir noticis ar slavenu gleznu, māk
slas šedevru, kas vēlāk atjaunojas, tikai nedaudz citādā veidolā. Bet šajā mirklī saskrējušie cilvēki katrs savā versijā mēģina atminēt notikušā cēloņus. “Es pats pirmais ārkārtīgi pārdzīvošu, ja kāds mūs sapratīs nepareizi,” saka režisors. “Nedod Dievs, ja dažu ārēji absolūti nejaušu sakritību dēļ, kas izrādē atklājas komiskā aspektā, kāds sajustu kaut attālu asociāciju ar nelaimi Rīgā.” Izrāde iecerēta vairāk nekā pirms gada, kad nevienam nevarēja ienākt prātā kaut kas tāds, kas notika Zolitūdē. “Mēs visi pārdzīvojam šo traģēdiju, tas ir šausmīgi – cilvēks ieiet veikalā un vairs neatgriežas,” turpina režisors.

Operas stāsts ir pavisam par ko citu. Izmantot prologā melnu kvadrātu režisoru rosinājušas asociācijas ar K. Maļeviča gleznu “Melnais kvadrāts” (1913), grandiozu mākslas darbu, kas joprojām rosina strīdus par mūsdienīgo un novecojušo mākslā. Veidojot iestudējumu, stāsta režisors, vēlējāmies iziet ārpus parastā, tradicionālā teātra rāmjiem, panākt, lai priekšnesums rodas it kā nejauši, improvizēti, uz ielas. Tiesa, iestudējums nebūšot no viegli uztveramajiem, kā, piemēram, “Traviata” vai tai līdzīgas operas.

– “Mīlu uz trim apelsīniem” jūs iestudējat pirmo reizi, un tas ir jūsu pirmais radošais darbs Rīgā. 


A. Titels: – Jā, taču par Rīgu manī saglabājušās ļoti labas atmiņas, jo apmēram pirms desmit gadiem K. Staņislavska un V. Ņemiroviča-Dančenko Maskavas muzikālais teātris te viesojās ar Prokofjeva operu “Kāzas klosterī”. Uzveduma māk-slinieks bija Vladimirs Arefjevs, kurš ir scenogrāfs un kostīmu mākslinieks arī “Mīlai uz trim apelsīniem”. Atceros, cik brīnišķīgi smējās Rīgas publika, un, Andreja Žagara uzaicināts, nodomāju – labi, “Mīlu uz trim apelsīniem” iestudēšu tieši Rīgā.

– Par ko īsti ir stāsts?


– Operas ideja Sergejam Prokofjevam radās 1918. gadā, veicot ceļu caur Sibīriju, Japānu un pāri Klusajam okeānam uz ASV, tāpēc darbā arī jūtamas asociācijas ar revolucionārās Krievijas mākslas kontekstiem. Operu skaņradis pabeidz jau Čikāgā. Savās dienasgrāmatās mūziķis raksta, ka viņam bieži vaicāts, par ko viņš šajā operā smējies, ko parodējis, bet skaņradis esot atbildējis, ka vienkārši sacerot jautru operu. Bet tā, protams, nav vienkārši jautra opera. Starp tālajā ceļā līdzpaņemtajām lietām Prokofjeva ceļasomā ir arī aktiera, režisora un dramaturga Vsevoloda Meierholda (1874 – 1940) izdotais žurnāls “Mīla uz trim apelsīniem” ar apakšvirsrakstu “Doktors Dapertutto” (Meierholda pseidonīms). Tajā publicētais itāļu meistara Karlo Goci (1720 – 1806) sirreālās pasaku lugas “Mīla uz trim apelsīniem” Meierholda un domubiedru traktējums iedvesmo Prokofjevu radīt daudzslāņainu mākslas darbu. Meklējot jaunu skatījumu uz kārtējo reizi krustcelēs nonākušiem mākslas procesiem, Meierholds smēlās citu kultūru – japāņu, ķīniešu, itāļu – nacionālajās tradīcijās.

Izrāde vēsta par jaunā meklējumiem dzīvē un mākslā, par to, ka pat pašos vienkāršākajos cilvēkos, kuri nokļuvuši neparastos apstākļos, pēkšņi var atklāties iepriekš neapjausti talanti un dotības. Un vēl izrāde ir par visu cilvēku alkām pēc atklājumiem, ceļojumiem, mīlestības un pasakām.

PILNU INTERVIJU AR REŽISORU ALEKSANDRU TITELU LASIET ŠEIT

Pievienot komentāru

Objektu Dobelē saista ar 11. septembri; dome aicina nedramatizēt (5)Sociālajos tīklos izraisījusies diskusija par Dobeles pilsētas domes fasādeis piestiprināto lidaparāta astes daļas mulāžu, kas daļai vērotāju likusi atcerēties 11. septembra notikumus ASV. Domes pārstāve Dzintra Matisone aicina šo instalāciju skatīties kontekstā ar ikgadējo Lielo sniegavīru saietu un nesaistīt ar traģēdijām.
Draugiem Facebook Twitter Google+