Mobilā versija
+0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
11. jūlijs, 2013
Drukāt

Teātris bez naftalīna. Sarunas ar Lauri Gundaru

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Mūsdienīgā lauku sētā Vecpiebalgas novada „Kalna Antēnos” varēs piedalīsies gandrīz vai īstās kāzu svinībās: šeit 18., 19., 24., 25. un 31. jūlijā notiks dramaturga un režisora Laura Gundara lugas “Latviešu kāzas” pirmizrādes. Autors teic – kāzas esot tikai priecīgs iegansts, lai sapulcinātu pietiekami daudz ļaužu un caur smiekliem papētītu nopietnāk – kādi tad mēs, latvieši, esam.

 

Laura Gundara uzvārds nāk no vectēva un nes skaidru, latvisku nozīmi – “guņa daris”. Nav noliedzams, tas ļoti atbilstīgs režisoram un dramaturgam, kuram nudien tīk pakurt uguntiņu pašmāju teātra vidē gan provocējot, gan liekot aizdomāties. Viņš iestudē “Indrānus” un uzdrīkstas turpināt “Skorderdienas”, vada virtuālu teātri “Teātris TT”, bet kluba “Depo” pagrabā iestudē izrādi “Minga rēgi” par mūsdienu pusaudžiem – izrāde nominēta šīs sezonas “Spēlmaņu nakts” balvai kategorijā “Gada izrāde bērniem vai jauniešiem”. L. Gundara darbi vai nu patīk vai ne, bet vienaldzīgu neatstāj.

Viņa jaunākais darbs “Latviešu kāzas” tiks uzvests simtgadīgā rijā – vienā no vecākajām Ziemeļeiropā. Autors steidz noraidīt pirmo priekšstatu, ka mūs gaida kaut kas “blaumaniskā” garā ieturēts, ar nātnu drēbju dizainu, ar priekšstatiem kādam Blaumanim jāizskatās.

Tieši pretēji, stāstā darbosies mūslaiku ļaudis, bet dabiskā “dekorācija” akurāt iederas, lai parādītu kontrastu – esam vecās mājās, bet pietiekami moderni cilvēki. L. Gundara pārliecība – teātrī nav vietas naftalīnam, tam jābūt īstam dzīves spogulim.

Parādīt šodienas dzīvi – skan ambiciozi? “Bija svarīga aktieru pirmā reakcija. Pagaidām viņi saka – sevi atpazīstot,” pasmaida autors. Jaunais pāris šoreiz – lauku meitene un pilsētas puisis. “Laucinieki uzskata, ka pilsētnieki nav īpaši gudri, pilsētnieki to pašu domā par lauciniekiem. Bet ko tad domā jaunie?” jautā autors. Mūžīgais konflikts starp laukiem un pilsētu? L. Gundars uzskata, tas vairāk esot “mūsu galvā”. “Kāda gan atšķirība var būt interneta un automobilizācijas laikā. Nevajag aizmirst arī to, ka esam viena tauta, kas ir no laukiem cēlusies, tikai tagad mēģina izlikties smalkāki.”

Izrādē viņš uz vienas skatuves ļāvis sastapties aktieriem, kas citādi nesatiktos. Līgava – Leļļu teātra aktrise Lienīte Osipova, līgavainis – Dailes teātra aktieris Mārtiņš Počs. “Pirmoreiz rakstīju lugu konkrētiem aktieriem, turklāt tādas lomas, kādas viņi vienmēr nespēlē. Šajā ziņā – neparastas.”

Savukārt vīramāti ar “raksturu” izrādē spēlē dramaturga dzīvesbiedre, Valmieras teātra aktrise Anna Putniņa. Nav noslēpums, viņa spēlē daudzās L. Gundara rakstītajās un iestudētajās lugās. Dramaturgs atzīst, Anna esot arī pirmā, kas novērtē lugu manuskriptus, jokojot: “Viņa šajā ziņā ļoti kvalificēta, galu galā kopā ar mammu bijusi sava tēva lugu pirmā lasītāja.”

Ar vairākiem izrādes aktieriem Gundars sastrādājies jau vairākkārt – Jānis Jarāns un Esmeralda Ermale savulaik spēlējuši Indrānu tēvu un māti “Teātrī TT”, aktrise bija galvenajā lomā arī Dailes teātrī iestudētajos “Cīrulīšos”. “Otrs pluss, ka Esmeralda ir tepat no Vecpiebalgas. Ir sajūta, it kā strādātu ar vietējiem aktieriem.” Nav nejaušība, ka izrāde notiek dažu kilometru attālumā no režisora paša mājām Vecpiebalgas novadā. Izrādē piedalās arī Atis Robežnieks, Jānis Vimba, Artūrs Putniņš un Baiba Valante.

Latviešu ģimenes mikroklimats L. Gundara darbos netiek cilāts pirmoreiz – Dailes teātrī tapa “Cīrulīši”, pērn – Blaumaņa “Skoderdienu” turpinājums izrādē “Advents Silmačos” Valmieras teātrī. “Kaut kādu iemeslu dēļ mēs joprojām kautrējamies runāt par sevi. Man tas šķiet interesanti. Jau “Cīrulīšos” redzēju, cik ļoti skatītājiem to vajag. Tāpēc, lai varam saprast, ko mums īsti nozīmē šī tauta, laikā, kad nevar saprast, vai palikt te, vai braukt prom.

Ir pilnīgi skaidrs, ka es varu par kaut ko pukstēt, varu priecāties, bet vienmēr ir viena dzimtā zeme, Latvijā, ar kuru samērojos. Arī pret jebkuru citu lietu, kas ir ārpus Latvijas, man ir šī viena noteiktā mēraukla. Reizēm šķiet – sasodīts, ir taču gudrākas tautas, bet jābūt priecīgam arī par to, ka tu proti novērtēt, ka ir gudrākas!”

Iespējams, kāds teiks, trāpīgāk par lielmeistaru Blaumani neviens par latviešiem līdz šim nav uzrakstījis, tomēr L. Gundars nemērojas ar vecmeistaru. “Blaumanis tiešām ir šā brīža jaudīgākais latviešu dramaturgs – par to runāju, arī braukādams par Latviju ar lekcijām. Blaumaņa lugas turpinājumam pieķeros, ilgi pirms tam apdomājot. Pret viņu ir cieņa, bet ne bijība. Man šķiet, ka saprotu, kā viņš ir rakstījis, un profesiju, kāda bija viņam, labi pārzinu – zinu, kādā veidā šādas lietas top. Daudzus esmu nokaitinājis, teikdams, ka lielāko daļu Blaumaņa joprojām nespēlējam tā, kā viņš uzrakstījis. Viņa rakstītais ir daudz skaudrāks, nekā gribam to izlasīt. Atšķirība starp viņa aprakstītajiem latviešiem un mums – nekāda, tikai pasaule ir modernāka, drēbes savādākas, bet vērtības – tās pašas.”

Skaidrs, izrādi, kas patiktu visiem, neiestudēsi, tomēr tajā darbojas gan pilsētnieki un laucinieki, gan precētie un neprecētie – režisors smej, visos vecumos no augšas līdz apakšai, tāpēc katram skatītājam būs sava šķautne, ar ko samēroties. Šī nav ierasta brīvdabas izrāde lielām masām – skatītāji sanāks rijā, kur vietas nav daudz, tāpēc izrādes līdz ar to sešas, lai tās varētu noskatīties vairāk cilvēku.

Žanrs – nopietna pārpratumu komēdija. Jā, viss notikšot kā īstās kāzās, kur ir gan smiekli, gan vīru kopas “Vilku” vadītāja un aktiera Edgara Lipora spēlētā mūzika, kas spējot koka gabalu iesaistīt dančos. Tomēr režisora iecere – stāsts spoguļos mūs pašus, cerams, atstājot arī gabaliņu nopietnākai pēcgaršai.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+