Mobilā versija
+6.8°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
10. janvāris, 2014
Drukāt

Teātris – Dieva ierocis vai narkotika?
 Saruna ar Kristīni Klētnieci-Siku (6)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Kas ir aktieris un režisors, tas savu dzīvi tāpat var režisēt un spēlēt, kā vien tīk. Arī Klētnieku dzimtas pārstāve KRISTĪNE KLĒTNIECE–SIKA. Bet, iespējams, viņai tomēr ir kāds augstāks režisors, kurš aicina darboties cilvēcības un sadarbības vārdā. Pērnā gada nogalē Kristīne saņēma “Sabiedrības vienotības balvu” par darbību Iļģuciema sieviešu cietuma teātra studijā un par muzikālo monoizrādi “Granātu aproce”.

Kā var nokļūt cietumā?


– Apbrīnojami, ka cietumā ir teātris un ka kāds to vada. Kā jūs nokļuvāt cietumā?


– 2002. gadā Iļģuciema cietuma kapelāne Rudīte Losāne bija vaicājusi mācītājam Edgaram Mažim, kura baptistu draudze ir mazliet tāda kā aktieru draudze, kurš varētu vadīt cietumā teātri. Viņš ieteica mani, un Rudīte Losāne mani uzrunāja. Kaut kā tā sanāca, ka es neteicu nē. Un tā mēs sākām strādāt.

– Kāda bija jaunas aktrises pirmā tikšanās ar ieslodzītajām?


– Nebiju tik nobijusies, kā varētu domāt, ciemojoties šādā vietā. Jo pirms tam biju uzstājusies Cēsu nepilngadīgo kolonijā. Puiši bija apsolījušies iemācīties dzejoļus un es – papildināt koncertu ar dziesmām. Pārskatīju savu repertuāru un biju uztraukusies, kā gan es šīs dziesmas dziedāšu tādā vietā, kā tās tur izskanēs? Taču tas bija viens no maniem jaukākajiem koncertiem, jo zēni bija aizkustinoši – visi baltos kreklos, samācījušies mīlas liriku. Pirmā saskarsme ar šo vidi man bija pozitīva, tāpēc arī sieviešu cietumā nejutos sabijusies. Sākumā lietišķi aprunājāmies, kādu autoru darbi ieslodzītajām patīk un ko viņas gribētu spēlēt. Nezināju, kā sākt. Un sāku ar aktiermeistarības pirmā kursa vingrinājumiem, kas palīdz gan cilvēku atvērt, gan iepazīt, kas katram labāk padodas, kas ne tik labi. Pirmais darbs, ko cietumā iestudēju, bija Šekspīra sonetu izrāde ”Es mīlu…Šekspīru”, iedvesmojoties no Māras Ķimeles lieliskās izrādes ”Mani mīl Šekspīrs”. Liku meitenēm lasīt sonetus, un ieslodzītās izvēlējās tos, kas viņām patīk. Tad mēģinājām tos saprast un savienot ar pirmā aktiermeistarības kursa plastiskajiem vingrinājumiem. Tā pagāja divi gadi līdz rezultātam. Vēlāk izveidojās tradīcija uz cietuma izrādēm aicināt teātra kolēģus. Pirmais bija Zigurds Neimanis, jo kurš gan cits ”Skroderdienās” spēlēs Ābramu? Viņam 2012. gadā bija arī recidīvs cietumā, atveidojot Kuliginu Čehova ”Trīs māsās”. (Smejas.) Abi mani vecāki ir spēlējuši, arī Valters Sīlis, Katrīne Pasternaka, Anna Sīle, Ģirts Rāviņš Pēteris Nebars. Aktieris un režisors Jurijs Djakonovs lieliski spēlēja Uldi izrādē ”Pūt, vējiņi!”, brīnišķīgi runājot latviešu un krievu valodā. Vēl ir piedalījies Valdis Lūriņš, Atis Bētiņš, Jumpravas amatieru teātra aktieri Andris Peismalietis un Raimonds Mežiņš. Šīs izrādes ir papildinājuši arī lieliski mūziķi. Repertuārā mums ir klasiķu darbi – Blaumanis, Rainis, Ostrovskis, Čehovs…Pēdējos divus gadus pie izrādēm strādājām kopā ar talantīgu jauno režisori Danu Indāni.

Videosižetā par ”Sabiedrības integrācijas balvu” Iļģuciema cietuma kapelāne Rudīte Losāne teica: ”Kristīne ir iedibinājusi cietuma teātri Latvijā”. Kāpēc jums tas bija vajadzīgs?

– Reizēm domāju, vai es kalpoju cietumam vai cietums – man. 


Ir nākusi apziņa, ka robeža starp šejieni un turieni ir ļoti trausla, un vienreiz nokļūt cietumā var gadīties ikvienam. Lielākoties sievietes, kuras darbojas kristīgajā programmā, jau arī ir tās, kurām ir gadījies, un viņas vēlas savu dvēseli sakārtot, lai varētu atgriezties dzīvē un tikt pāri šim melnajam plankumam biogrāfijā. Reizēm aizeju uz cietumu pārgurusi, bet iznāku – fūū! lidojoša. Jo tur tas ir vairāk nekā teātra pulciņš, mēģinājumu brīdis sievietēm ir brīvība. Un strādājot saprotu, ka arī es no tā uzlādējos. Un arī kolēģi ir teikuši, ka cietumā ir pārdomājuši savu dzīvi un guvuši iedvesmu. Kaut kas tur notiek.

– Otrs veikums, par ko saņēmāt sabiedrības integrācijas balvu, ir muzikālā monoizrāde ”Granātu aproce”. Kāda gan monoizrādē var būt saliedētība un tolerance?


Šī monoizrāde ir tapusi sadarbībā ar Krievijas režisoru un Latvijas pianistu. Monoizrāžu festivālā, kas notika Latvijā, man laimējās satikt brīnišķīgu režisoru no Krievijas Vladimiru Kulaginu, kurš te viesojās ar pāris izciliem darbiem. ”Granātu aproces” materiāls, kas veidots pēc Aleksandra Kuprina stāsta motīviem, bija Kulagina piedāvājums. (Viņš ”Granātu aproci” papildināja arī ar Annas Ahmatovas vēstulēm un Marinas Cvetajevas, Aleksandra Puškina, Borisa Pasternaka un Šekspīra dzeju.) Režisors manī ieraudzīja un iemīlēja aktrisi, tas monoizrādē ir svarīgi, jo nav taču variantu – ja režisoram nepatīk aktrise, izrādes nav. Bija jauka sadarbība arī ar krievu komponistiem Sergeju Suško un Ivanu Skuratovu, kuri režisoram bija iedevuši savas dziesmas, ko dziedu. Un pianists Māris Žagars šīs melodijas izpilda tik meistarīgi un dzīvi, it kā tā būtu viņa mūzika. Jā, ”Granātu aproce” ir fantastisku sadarbību kopums. Esam spēlējuši Jāņa Akuratera muzejā, Andreja Upīša muzejā, Vaivaros izstāžu zālē ”Inta un Imants Ozoliņi”, kultūras pilī ”Ziemeļblāzma”. Arī to var iemācīties, ka teātris var notikt visādās vietās un, iespējams, ir daudz dzīvāks nekā teātra sienās.

– Balva ir sabiedrības vienošanā. Kas tad vieno sabiedrību? 


– Lielos vilcienos to dara Dievs, bet zemes kategorijās – iecietība un sapratne.

Klētnieki – Karps, Milda, Nauris, Dzintra, Kristīne… 


– Uzaugāt ģimenē, kur vecvecāki un vecāki ir aktieri. Kad pirmo reizi sapratāt, ka dzīvē ir arī citas profesijas?


– Man bija tāla nojausma, ka ir arī citas profesijas. (Smejas.) Bet to, ka tās attiektos uz mani, nedomāju. Taisnības labad gan jāteic, ka bērnu dārza laikā vienu brīdi sapņoju kļūt par konfekšu pārdevēju.

– Vai tad mamma nedeva konfektes?


Deva, bet domāju, ka pārdevējas tās konfektes katru dienu var ēst kilogramiem. Man tā likās spoža perspektīva, ko mani vecāki nespēja vai negribēja nodrošināt.

Nesen lasīju – katru mūsu ikdienas soli nosaka senči trīs paaudzēs. Vai varat pateikt, ko jums devuši vecvecāki Karps un Milda, ko vecāki – Nauris un Dzintra Klētnieki?

Es mācījos kādā 3. klasē, kad vectēvs Karps Klētnieks nomira. Pēc tēla viņš bija skarbais tips. Biju dzirdējusi slavenos teātra nostāstus par viņa spītību. Ja vajag, lai uz skatuves viņš nāktu no labās puses, tad viņam teica, nāc no kreisās! (Smejas.) Viņš arī brīnišķīgi zīmēja un gleznoja. Man palicis atmiņā, kā vectēvs man zīmēja ābecīti – burtu A un ābolu. Rakstura ziņā no vectēva, caur tēti manī nāk tā skarbā un uz iekšu vērstā līnija, tā klusi, pa maliņu, bet dzīvē saskatot gan smieklīgo, gan traģisko reizē. Šī daļa manī sajaukusies ar mammas uz āru vērsto dabu, lielo humoru un ironiju. Reizēm paklausos sevī – tāda ironija nāk laukā! Tā gan nav mana pamatkrāsa, bet dažreiz man patīk uz dzīvi skatīties kā uz komēdiju, īpaši sadzīviskās situācijās. No omiņas Mildas es atceros mīļumu un siltumu, bet viņai bija arī tāda karalienes poza – nenāciet par tuvu! Kā savulaik Kroders teica, ka studentiem būtu jāmācās no Mildas Klētnieces spēlēt dāmas. Bet tas ir apbrīnojami, jo vecāmamma ir no strādnieku ģimenes. Viņa teātra studiju laikā piepelnījās konservu fabrikā, un kursa biedri raukuši degunu – kas te pēc zivīm ož? Un no šīs meitenes vēlāk mācās, kā spēlēt dāmas.

Režijas gēns


– Klētnieku dzimtā gandrīz visi ir bijuši arī režisori. Kad jūs sevī sajutāt šo gēnu?


– Septītajā klasē, braucot ekskursijā, autobusā lasīju Ibsena ”Spokus” ar nopietnu domu, vai tikai mums to klasē nevajadzētu iestudēt. (Smejas.) Pēc aktrises diploma iegūšanas biju pārliecināta, ka negribu nodarboties ne ar režiju, ne pedagoģiju, ka man gribas būt vienīgi tur – uz skatuves. Bet dzīve virzīja citur. Biju vēl Nacionālā teātra aktrise, kad man 2001. gadā piedāvāja vadīt Jumpravas amatieru teātri. Nedomāju, ka profesijas kontekstā esmu milzu režisore. Bet varbūt darbā ar amatieriem un īpašajās vietās – cietumā, dienas centrā cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem ”Saulessvece” – režija iegūst citu kontekstu. Tu mēģini saprast, kā teātra māksla var kalpot, lai cilvēku atvērtu.

– Kā var strādāt ar dienas aprūpes centra apmeklētājiem?


 Tas notiek daudz lēnāk, un režisors lomai nevar palikt septiņus slāņus apakšā, bet visādi citādi tāds pats darbs kā ar jebkuriem amatieriem, šai gadījumā akcentējot tieši izglītojošo sadaļu. Lasām, piemēram, Blaumaņa lugas, internetā skatāmies izrādes vai filmas, zīmējam lugu varoņus, dažkārt apmeklējam teātri un tad darbs pie fragmentu iestudēšanas. Tas vien, ka šie cilvēki iemācās tekstu un tad vēl to savieno ar elementārām darbībām, ir liels viņu panākums. Pirmā dabiskā reakcija – es nevaru! Kad šī fāze ir pārvarēta, sākas katra ceļš uz savu maksimumu. Šis maksimums, lai cik minimāls nebūtu, aizkustina skatītāju un sniedz lielu gandarījumu darītājam. Neviens taču nevar palikt vienaldzīgs, ja kāds blakus dara tik vienlabi, cik spēj. Dienas centra apmeklētāji lieto zāles, kas rada apātiskumu, ar kuru mēs kopīgi teātra nodarbībās cīnāmies. Arī šiem cilvēkiem teātris ir brīvība, kaut te nav runa par fizisku cietumu. Bet par garīgu gan…

– Un kas ir teātris jūsu vadītā Jumpravas amatierteātra aktieriem?


– Tieši tas pats – brīvība! Jumpravas aktieri ir vienkārši un jauki lauku cilvēki, kuri pēc darba nāk uz mēģinājumu. Viņi kļūst brīvi, atveras, uzvelk kostīmu un sākas spēle.

– Kā jūs to visu varat? Un vēl divi mazi bērni…


– Pirmkārt, cilvēkam kaut kur ir jāstrādā.

– Tās nu gan nav nekādas peļņas vietas!


– Bet esmu priecīga, ka varu strādāt savā profesijā. Protams, es varētu izvēlēties kādu sakarīgāku profesiju, kur es vienā vietā varētu nopelnīt, nevis trijās. Bet ir, kā ir. Ir labi.

– Vai neilgojaties būt kāda teātra štatā?


– Protams, lidotu no laimes par kādu brīnišķīgas lomas piedāvājumu, bet štatā laikam vairs ne. Jo, kad es tā padomāju – teātris kā darbs no rīta līdz vakaram… Esmu jau atradusi no šādas domas.

– Kā pietrūkst mūsu teātros?


– Ļoti pietrūkst bērnu izrāžu. Katra, kas tiek iestudēta, ir varens notikums uz kādiem gadiem septiņiem. (Smejas.) Reizēm izrādēs trūkst arī augstākas idejas, kāpēc tas vai tas tiek uz skatuves darīts. Var jau darīt visu, bet kāpēc?

”Oņegina komentāros” Jaunā Rīgas teātra aktieri kā vienmēr ir lieliski. Bet kāpēc brīnišķīgajam Vilim Daudziņam Puškina tēlā ir jālēkā kā mērkaķim? Kur ir tā lielā ideja? Vai parādīt savas zināšanas, ka Puškinam ir etiopiešu izcelsme? Tādā veidā balvu par integrāciju nedabūsim. (Smejas.)

Teātris nav visa pasaule


– Kā klājas jūsu meitiņām, vai jau domā par aktrišu karjeru?


– Vecākā meita Anna, kurai ir četri gadi, bērnu dārza Ziemassvētku iestudējumā iejutās peles lomā. Man no rīta bija tāda sajūta, kāda ir pašai pirms izrādes. Bet viss bija labi. Anna darbojoties neapstājās, nenokautrējās, un viņas teiktais bija dzirdams. Tas bija mans pirmais aktieriskais gandarījums par bērnu. Mazā divgadīgā Lilija, lai gan viņai ir manas mammas temperaments, ieraugot Ziemassvētku vecīti, tomēr bija pozitīvā šokā, un tikai pie manis vien turējās. (Smejas.)

– Jūsu vīrs arī ir aktieris?


– Nē, viņš ir normāls vīrietis no dzīves ar zelta rokām. Dzīvojam Jaunciemā, manas vecmāmiņas Mildas Klētnieces vasaras mājā, kur es bērnībā esmu ciemojusies. Ar tēta brāļa Jura un mana vīra kopīgiem spēkiem māja tika sakārtota, lai tur varētu dzīvot arī ziemā. Tur mums ir Rīga un lauki – divi vienā.

– Gada sākumā daudzi apņemas sākt jaunu dzīvi, varbūt varat ieteikt, kā mums dzīvot? 


– Es nezinu, kā jums dzīvot. (Smejas.)

– Lūk, tā gan ir laba atbilde! Un kā tad pati dzīvojat?


– Es turpinu dzimtas darbu, bet ejot savu ceļu. Ja jūs palasītu intervijas ar manu omiņu Mildu Klētnieci – teātris – tas ir viss, mēs braucām aukstos, neapkurinātos autobusos… Protams, Dailes teātra zelta paaudze tā ir dzīvojusi. Es ar mātes pienu iezīdu apjausmu, ka nekas skaistāks par teātri nav iespējams. Redzēju aktiera darba aizkulises, ka ir grūti un naudiņas nav, un mammas nav mājās…Bet vienalga, es taču arī gāju uz šo profesiju tāpēc, ka nekā skaistāka par teātri nav un neko citu negribu darīt. Tomēr dzīve ir veidojusies tā, ka es lēnām sāku saprast – ja tu patiešām notici, ka nekā skaistāka par teātri nav un tava dzīve ir teātris, ja tev šķiet – ja tu nebūsi uz skatuves, tevis nebūs vispār, tad var sanākt lielas ziepes. Varbūt tur slēpjas dažu mūsu spožo un lielo aktieru nelaimīgo personīgo dzīvju noslēpums. Šaubos, vai Dievs varētu slēgt tāda veida līgumus: tu būsi izcils aktieris, bet tava personīgā dzīve būs pilnīgas drupas. Drīzāk problēma sākas brīdī, kad notici skaistajam maldam par to, ka teātris ir dievs. Tas ir ļoti skaisti, ka esi atradis savu profesiju, ka tev ir dots spožs talants, bet Dievs joprojām ir tur augšā un teātris ir skaista PROFESIJA . Tev ir izvēle – lietot šo profesiju kā Dieva ieroci vai kļūt atkarīgam no tās kā no narkotikām.

– Vai jau kopš bērnības esat kristiete?


– Nē, bērnībā biju kārtīgs oktobrēns un pionieris. Tas sākās līdz ar atmodas laiku. Liepājā Lutera draudzē kalpoja mācītājs Juris Rubenis, un es kopā ar vecākiem gāju uz dievkalpojumiem. Biju maza, un man tie dievkalpojumi šķita garlaicīgi. Bet tauta plūda uz baznīcām atmodas pacēlumā. Mans klases biedrs Jānis Cukurs, kurš tagad ir mācītājs Somijā, iesaistījās baptistu draudzē un arī mūs ar klases biedreni Ditu Lūriņu turp paaicināja. Tā tas sākās. Un te nu mēs esam šodien.

 

Kristīne Klētniece–Sika


dzimusi 1978. gada 24. maijā,

absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju, ekrāna un teātra mākslas nodaļu,

nozīmīgākās lomas: Heda Gablere ( H.Ibsens ”Heda Gablere”), Olga (Čehova ”Trīs māsas”) Rūta ( M.Zālīte, J. Lūsēns ”Indriķa hronika”), Skolotāja ( A. Lindgrēne ”Pepija Garzeķe”), Žanna ( A. Manfelde, Z. Liepiņš ”Adata”),

monoizrādes: Ē. Malpass ”Septiņos no rīta pasaule vēl kārtībā”, Ņ. Mazura ”Lēdija Kapuleti”, A. Kuprins ”Granātu aproce”,

precējusies, divas meitas.

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. Cilvēka garīgās dzīves kvalitāte… Cik tas ir svarīgi!

  2. Šodien Grāmatu ķēdē uz Akmens tilta mirkli manās rokās pabija arī
    grāmata par Klētnieku dzimtu. Cik jauki, ka šajā dzimtā tik skaisti ceļu turpina
    jaunā aktrise Kristīne Klētniece. Gribētos ļoti izlasīt šo grāmatu. Viņi ir tik interesanti cilvēki.
    Arī šī saturīgā intervija to apliecina.

  3. Cik pozitīvs un atklāts cilvēks!

  4. “Teātris ir veids, kā ieiet citā pasaulē un tajā dzīvot. Un neatrasties katrā ziņā saskarsmē ar ikdienas pasauli”, tā kādā intervijā sacījis režisors Roberts Vilsons.
    Tas ienāca prātā, izlasot saturīgo interviju ar aktrisi K. Klētnieci.

  5. Apbrīnojami balta misijas apziņa mūsu melnajā sabiedrībā!
    Godam nopelnīts apbalvojums integrācijas jomā. Apsveicam!

  6. Laba intervija!

Draugiem Facebook Twitter Google+