Teātris ir cerību saliņa. Saruna ar aktrisi Indru Burkovsku 0
Šajos Ziemassvētkos pie skatītājiem atgriežas kāds vairākās paaudzēs iemīļots stāsts – jaunā muzikālā izrādē atdzims 1993. gadā Vara Braslas uzņemtās filmas „Ziemassvētku jampadracis” notikumi – šoreiz muzikālās izrādes veidolā. Cīrulīšu ģimenes nedienu stāsts Latvijas pilsētās mazus un lielus priecēs no 20. decembra līdz 3. janvārim. Režisora Ivara Lūša vadībā tapušajā iestudējumā sapulcināti pazīstami teātra aktieri – starp viņiem arī Latvijas Nacionālā teātra aktrise Indra Burkovska – viņa tāpat kā pirms 22 gadiem iejutīsies brīnumbērna mammas lomā. Indra priecājas, ka no jauna lemts izdzīvot gaišās un siltās izjūtas, kas piedzīvotas kādreiz filmēšanas laukumā.
Lai arī iecerēts runāt par teātri, satiekoties Nacionālajā teātrī Indra ātri pavērš sarunu uz citu pusi, jo turpat uz galda guļ trimdas dramaturga un publicista Ulda Siliņa šogad izdotās autobiogrāfiskās piezīmes “Atskatīties, pasmaidīt…”. Aktrise smaidot saka: “Esmu ļoti lepna, ka pirmoreiz mūžā manis rakstītais izdots īstā grāmatā!” Izdevumā lasāms viņas rakstītais priekšvārds Ulda Siliņa bērnības atmiņu stāstam – In dras dzīvajos un ļoti personiskajos vārdos iedzīvināta arī pašas aktrises dzīves un bērnības sajūta. Negaidīti iekrīt aktrises rakstītais, piebalsojot trimdiniekam Uldim: “Man tāpat kā Uldim liekas, ka esmu piedzimusi nelaikā.” Negaidīti tāpēc, ka Indra Burkovska ir viena no tām aktrisēm, kuras ļauj skatītājam pilnā mērā noticēt viņas spēlēto varoņu un arī pašas būšanai īstajā laikā, vietā un lomā – vai tā būtu Tomuļu māte “Skroderdienās”, smalkā Emīlija Benjamiņa Indras monoizrādē, vai enerģiskā Mirdza tautā iemīļotā “UgunsGrēkā”.
Aktrise skaidro: “Nelaikā tāpēc, ka jūtu – man šajā mūsu laikā kaut kā pietrūkst. Laikam tāpēc man tā patīk izrādes, kurās varu valkāt garas kleitas no cita laikmeta. Kur ir balles un skaistas dejas un filozofiskas sarunas par dzīvi. Saprotu, ka droši vien uz mani drusku šķībi paskatītos, ja es tagad ļautu šīm vēlmēm izpausties ikdienā. Īstenībā jau man ļoti patīk šis laiks, un man patīk mans vecums (šogad aktrise nosvinēja apaļu jubileju). Priecājos, ka man ir iespēja piedzīvot, piemēram, mūsdienu tehnikas brīnumus, unikālās sakaru iespējas, tomēr reizē ir lietas, ko mūsdienās šeit, Latvijā, nespēju saprast. Kā ir iespējams, ka pēc daudziem gadsimtiem, kad esam bijuši zem krustnešiem, zviedriem, poļiem, pēc laika, kad brīnišķīgi jaunekļi atdeva dzīvības savas valsts dēļ, nāk tagadējie gadi, kad zemniekiem draud likvidēt pienkopību, iznīcināta ražošana, un gribas jautāt, ko, ellē, dara tie tur – Eiropas Parlamentā! Izskatās, ka ne visai godīga un laba spēle šodien tiek spēlēta un mūs iznīcina. Šajā brīdī teātris ir tāda cerību saliņa, un mēs ticam, ka cilvēki nāk uz teātri, meklējot atbildes uz jautājumu, kā tālāk dzīvot. Ir grūti, ka katru rītu jāceļas šaubās par to, kas notiks tālāk. Domāt par to ir mūsu pamata uzdevums. Un mēģināt rast atbildes.”
Indra atzīst – aktrises profesija ļauj izdzīvot citus laikmetus, tēlus, tomēr tā liek arī nemitīgi šaubīties no lomas līdz lomai, no izrādes līdz izrādei. “Protams, ir brīži, kad ir gandarījums, kad tu uztver, uzķer, zini, kā darīt, kā spēlēt. Bet nevar noliegt, ir arī brīži, kad kaut kas nedodas rokās. Atslēga uz lomu nereti izrādās ārkārtīgi interesanta. Reiz, gatavojoties Oļiņietes lomai (filmā “Mērnieku laiki”), izlasīju, ka viņai Oļiņš, kurš bija zem viņas tupeles, iepaticies, jo skaisti baznīcā dziedāja. Iemīlējās un viss! Un šis dziedošais Oļiņš ļoti labi gāja kopā ar Paukštello. Arī tad, kad dzied Pauks, apstājas laiks. Ja man jautā, ko es vēlētos spēlēt, varu teikt, ka priecājos, ka man piedāvā tik interesantus darbus, kādus pati neesmu iedomājusies. Uz skatuves mēdz notikt kaut kas maģisks. Tu vari reizēm noguris “vilkties” uz izrādi ar tukšumu galvā un sirdī, bet tad – bāc! Un tu esi zirgā. Tā ir brīnišķīga sajūta. Jaunajiem aktieriem, kuru diemžēl mūsdienu mežonīgā kapitālisma apstākļos ir vairāk, nekā teātros vajadzīgs, varu teikt, ja vēlaties, lai viss uz skatuves būtu viegli, skaisti un it kā vienkārši, ir jāiegulda milzīgs darbs. Taču nevajag nobīties, ja tev ir cieša apņemšanās, tad ir jāiet uz savu mērķi.”
Šis svētku laiks Indrai ir ļoti rosīgs – nule Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvojusi grandiozā Lielās zāles izrāde “Cilvēks, kas smejas”, turpat savukārt mazos skatītājus atkal gaida ikgadējā svētku laika izrāde “Sudraba slidas”, kurā Indrai ir ģimenes mammas loma, “Piederu pie tām aktrisēm, kurām patīk izrādes blokos. Piekrītu gudrās grāmatās rakstītajam – ja katru dienu spēlē citu lomu, tev negribot nāk kaut kāda aste līdzi no iepriekšējās lomas. Svētku laiks man kā aktrisei ir ļoti labs, jo tajā var izspēlēties un ieiet vienā lomā tā pamatīgi.”
“Iespējams, režisori saskata manī kaut ko piemērotu, bet sagadījies, ka šobrīd spēlēju pat vairākas mammas,” smejas Indra. Karalienes – mātes tēlā aktrise iejūtas arī Lailas Ilzes Purmalietes teātra kompānijā iestudētajā izrādē “Princese uz zirņa”, kas dažādās Latvijas pilsētās skatāma decembrī un janvārī. “Tā ir moderna pasaka ar mūziku un dziesmām, stāsts ir par to, ka reizēm mammas bērnus mīl tik ļoti, ka aizmirst par audzināšanu un pārlieku izlutina. Domāju, ka mūsdienās tā nudien ir problēma.”
Pavisam citāda mamma Indrai pirms 22 gadiem bija jāspēlē režisora Vara Braslas vadītajā kinolentes uzņemšanā, kur 1993. gadā tapa nu jau par klasiku kļuvusī leģendārā kinofilma bērniem “Ziemassvētku jampadracis”, tapusi pēc 1914. gadā vācu autores Agneses Zaperes stāsta. “Te man ir māte, kura savā bērnā grib redzēt to, ko varbūt pati nav sasniegusi – mākslas brīnumu. Bērns ir ieprogrammēts, paša mamma viņam ir atņēmusi iespēju izvēlēties.” Kad man šogad piezvanīja un izteica piedāvājumu atgriezties šajā stāstā, no vienas puses domāju – nē. No otras, sapratu, ka man ir tik burvīgas atmiņas ar mūsu filmēšanas laiku. Turklāt man ir gandrīz mammas lepnums par manu toreizējo Raimondu, Kasparu Ādamsonu, kurš nu kļuvis par lielisku kora “Sola” diriģentu. Piekritu atgriezties šajā stāstā, jo tas ir klasika un nenoveco. Arī kompānija, kas jaunajā iestudējumā (Elīna Vāne, Mārtiņš Vilsons, Regīna Devīte vai Inese Ramute, Ivars Auziņš, Liene Bērziņa) kopā ar talantīgajiem “Dzeguzītes” bērniem ir ļoti jauka. Un man atkal ir brīnišķīgs dēls Rūdolfs, kurš ir ļoti talantīgs pianists. Protams, šis nebūs kino, bet teātra izrādei ir savas priekšrocības – tavā priekšā ir īsti aktieri un dziedoši bērni. Protams, skatuvei mums ir savi, teātrim raksturīgi telpas un ainu nomaiņas risinājumi, būs tāds “stopkadru” princips. Skaidrs, ka arī šoreiz mūs gaida īsts Ziemassvētku jampadracis.”
