Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
10. decembris, 2013
Drukāt

Evita Sniedze: Teātris ir dīvaina vieta


Foto - LETAFoto - LETA

Teātris ir dīvaina vieta, kurā putekļi reizēm pārvēršas citā substancē. Kā pēc Lielā sprādziena Visumā, kad putekļi bezsvara stāvoklī nevis izšķīda tumšajā telpa, bet sāka lipt kopā, lai veidotu kosmosu – zvaigznes, planētas, asteroīdus. Teātra putekļi nav tie, kas nogulsnējas uz sienām un rekvizītiem. Arī tad, ja tie krājas uz vēl plauktā neiekārtotas grāmatas. Arī tad, ja liekas, ka neviens nekad neatceras. Arī tad, ja tikai pēkšņi naktī translācijā no skatuves dzirdamas balsis. Un, iespējams, ka tie ir viņi. Neviens to neapšauba, pat ja netic, bet teātrī citādi nevar – viņi visi ir tepat. Blakus nospēlētiem tēliem – Hamletiem, Niskavuori saimniecēm un meldermeitiņām. Arī Pēteris Lūcis. Bez viņa Valmieras teātris nebūtu kļuvis par vietu, ko dēvē par ģimeni. Ar visām tās labajām un ne tik jaukajām lietām, kas piederas ģimenei. Kad katrs kašķis tiek uztverts daudz personīgāk, kad uzslavas netiek bārstītas. Pēteris Lūcis ir mītiski iekalis savu vārdu latviešu apziņā, nospēlējot zvejnieka dēlu – Oskaru Kļavu pirmajā Latvijas brīvvalsts pilnmetrāžas filmā 1939. gadā, un bilde ar viņu šajā lomā nu stāv pie sienas aktieru atpūtas telpā. Un viņa mīts ir spēcīgs, tāpat kā daudzi teātra mīti, kas laika pārbaudē ir spēcīgāki nekā vēsturiskā patiesība. Lūča ētiskie ideāli radīja Valmieras teātri un tā ļaudis. Kurā katram ir neticami liela nozīme – katram, kas noslēdzis rakstītu vai nerakstītu līgumu par piedalīšanos radīšanā. Viņa demokrātisms savukārt bija tas, kas ļāva teātrim attīstīties, tā patiesi izprotot šī vārda definīciju. Lūcis 20. gadsimta 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā radīja radošu līdzāspastāvēšanu dažādiem priekšstatiem par teātri – tajos mīļi tautas gabali ar dziedāšanu lieliski sadzīvoja blakus ar režisoru Oļģerta Krodera un Māras Ķimeles mēģinājumiem atklāt citu teātri un citu pasauli. Ar lielākām kaislībām, ar atkailināšanos un uzdrīkstēšanos. Būt patiesiem, ne druskas teatralitātes. Un tapa viņu “Mēdeja”, “Hamlets”, “Pazudušais dēls”, “Sāpju ceļi” un “Romeo un Džuljeta”, “Trīs māsas” un daudz kas cits. Tad blakus Mārai Ķimelei sāka strādāt Valentīns Maculēvičs ar savu sociālo teātri un māku ietrāpīt laikā ar P. Putniņa “Uzticības saldo nastu”, E. Rostāna “Sirano de Beržeraku” vai Raiņa “Daugavu”, kurā tautas pašapziņas mošanās un apzināšanās bija būtiskāka par pārējo.

Bet tāpat ir pilnīgi skaidrs, ka tas laiks nebūtu iedomājams bez Lūča “Rīgas”, “Meldermeitiņas”, “Preilenītes” un “Bandavā”, kurās skatītāji dzīvoja un dziedāja līdzi brašajiem tautas varoņiem. Tiem, kuru atveidotājus viņš atrada, braukājot pa lauku amatierteātru skatuvēm. Un tieši tāpēc uz Valmieras teātra skatuves nokļuva Roberts Zēbergs, Edgars Sukurs, Baiba Valante un vēl citi. Pētera Lūča krietnums un intuīcija ļāva būt teātra galvenajam režisoram tik ilgus gadus – līdz 1991. gada 22. jūlijam. Viņam blakus bija pārējie, bez kuriem Valmieras teātris nebūtu tas, par ko viņu mīlēja, – visi, sākot no Elzas Barūnes, Ņinas Leimanes, Stulpiņkārlīša un Lorenč-
kārlīša un beidzot ar Ķimeles, Krodera un Maculēviča audzinātajiem – jau aizgājušajiem – Boģi (Jānis Samauskis), Zaru (Jānis Zariņš), Jāni Daukstu, Andri Jozēnu un palikušajiem aktieriem – tiem, kas ir arī šīs deviņdesmitās sezonas balsti.

Un tad visi režisori, kas Valmierā ir tagad un pirms dažiem gadiem, – personības, kas vienmēr noteikušas jebkura teātra virzību. Tie – kuru vārds ir iedzinis šausmās un uz mirkli nogalinājis, bet arī pacēlis un aiznesis tālāk jebkuru no aktieriem. Jo iestudējuma tapšanas laiks var būt gan vēršu cīņa, gan sarunas – rāmas un asprātīgas, bet par to mēs mēģinām klusēt, jo svarīgs ir tikai tas, kas nonāk uz skatuves. Tas, kas piedzimis un sāks dzīvot patstāvīgi, ļaujot savam radītājam uz visu noraudzīties vien no malas.

Fragments no grāmatas 
”Par saknēm, upēm un debesīm”

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+