Neiesaistītos politiskā spēlē, bet nevaru atturēties no Krievijas mākslas procesiem. Saruna ar Andreju Žagaru 3
Operas režisors un kādreizējais Nacionālās operas direktors Andrejs Žagars pēc ilgāka laika atgriežas uz teātra skatuves, gan ne vairs ne kā Dailes teātra aktieris, bet izrādes režisors. 16. oktobrī Dailes teātra Mazajā zālē pirmizrāde viņa iestudētajai kanādiešu dramaturga Nikolā Bijona lugai “Ziloņa dziesma” – smalkam psiholoģiskam detektīvam, psihiatriskās slimnīcas sienās meklējot pazudušu dakteri. Sarunā ar izrādes režisoru par gaidāmo izrādi, teātra un operas niansēm, kā arī par radošajiem plāniem.
– Ar kādām sajūtām pēc ilgāka posma operas režijā un vadībā atgriežaties teātra radošajos spēkos?
– No Dailes teātra aizgāju pirms 19 gadiem, kad mani uzaicināja uz opernamu. Laika nogrieznis, kopš neesmu darbojies Dailes teātrī, ir it kā nopietns, ja to samēro ar cilvēka dzīvi, tomēr šķiet, nekas īpaši nav mainījies, pat ja vizuāli izskatās citādi. Toreiz, mācoties Dailes teātra aktieru kursā, šeit pavadītas neskaitāmas pēcpusdienas. Ieej kādā telpā un pretī vesels atmiņu vilnis – kustību nodarbības pie Ērikas Ferdas, runas nodarbība pie Arnolda Liniņa vai Ainas Matīsas. Aizkustinoši redzēt, ka šeit ir cilvēki, kas kopš tā laika kalpo teātrim. Protams, strādājot kā režisoram, sajūtas ir citas. Ir cita atbildība. Strādājot operā, naktīs mēdzu murgot, ka man liek diriģēt, bet tagad murgoju, ka man liek spēlēt lomu, kuras tekstu nezinu. Šobrīd man ir interesanti vērot tās aktieru paaudzes, kas ienākušas teātrī pēc mums.
