Juris Lorencs: Teiksmaino Austrumzemi meklējot 2
Dienā, kad prezidents Raimonds Vējonis ieradās vizītē Apvienotajos Arābu Emirātos, es atrados Etiopijas vidienes pilsētā Debre Markosā. Viesnīcas “FM International” kafetērijā, kas lepojas ar ātru bezvadu internetu, man gadījās iepazīties ar gados jaunu vācieti Marselu. Kompānija (patiesībā ieguldījumu fonds), kuru viņš te pārstāvot, mēģinot sākt biznesu Etiopijā un patlaban Debre Markosas tuvumā būvējot milzīgu govju fermu un piena pārstrādes kombinātu. Projekta pārvalde, tehnoloģijas un paši piena lopi nākšot no Vācijas, Etiopijas puse piedāvājot ganības, lētu darbaspēku un šeit tik vērtīgo ūdeni. Uzklausījis manu izbrīnu par eksotisko naudas ieguldīšanas veidu, Marsels atbildēja, ka Āfrika un Tuvie Austrumi nākotnē būšot īsta zelta bedre Eiropas pārtikas ražotājiem. Iemesli – straujais iedzīvotāju skaita pieaugums šajā reģionā, lauksaimniecības zemju samazināšanās, ūdens trūkums un, iespējams, arī globālās klimata pārmaiņas. Etiopijā vien dzīvojot 100 miljonu, gan jau kādam viņu piens, siers un gaļa interesēšot!
Latvijas augstāko amatpersonu interese par Arābu Emirātiem ir saprotama – tā ir spožā Tuvo Austrumu vitrīna, naftas atnestas bagātības simbols, kas tā iepaticies dažiem ietekmīgiem cilvēkiem Latvijā. Varbūt mums tiešām te ir ko piedāvāt? Tomēr vietējais tirgus ir neliels, piesātināts un izlutināts. Pastāvīgi šajā valstī dzīvo vien 1,2 miljoni cilvēku, kuri jau tagad bauda to labāko, kas vien pasaulē atrodams. Kādu no viņiem varbūt var ieinteresēt Latvijas ekoloģiskā kosmētika, mildronāta kapsulas, lūšu medības Kurzemē, Rīgas naktsklubi vai iespējas ārstēties Jūrmalā, taču šādu cilvēku nebūs daudz. Pārējie astoņi miljoni, kas patlaban dzīvo Emirātos, ir viesstrādnieki no Indijas, Pakistānas, Bangladešas un Āfrikas. Un, lai arī viņi šeit nopelna vairāk, nekā paliekot dzimtenē, nauda tiek taupīta un sūtīta mājās palikušajai ģimenei.
Iespējams, īstais tirgus Latvijas precēm (pirmām kārtām jau pārtikai) ir lielās, mazāk izvēlīgās reģiona valstis ar strauji augošu, maksātspējīgu vidusšķiru. Piemēram, trīs valstīs – Turcijā, Ēģiptē un Irānā – vien kopā dzīvo jau 260 miljonu (130 Latvijas!) cilvēku, un šis skaits gadā palielinās aptuveni par četriem miljoniem. Viņiem visiem vajadzēs ēst un dzert!
Atgriežoties pie sarunas ar Marselu – vienīgais, kas traucējot Etiopijā, esot vietējā birokrātija un neskaidra likumdošana. Arī pilnīgi cita, austrumnieciska mentalitāte. Uz to viņš ar savu pedantiski vācisko domāšanu neprotot pienācīgi reaģēt un nereti iekuļoties nevajadzīgos sarežģījumos. Un tad man ienāca prātā neveiklais atgadījums ar jauno Apvienoto Arābu Emirātu vēstnieci Rīgas lidostā, kad, pēc diplomātes pašas uzskatiem, viņa tikusi pārāk rūpīgi un pazemojoši pārbaudīta.
Patiesībā tādas lietas neaizmirstas, tās paliek cilvēka atmiņā uz mūžu un nepavisam nav labs ievadījums vēstnieces darba gaitām Rīgā. Atļaušos tiesiski mazliet nekorektu piebildi – varbūt ir situācijas, kad valsts un sabiedrības interešu dēļ ir vērts pievērt acis un neizpildīt visas formālās procedūras, ko prasa dienesta instrukcija. Vēl jo vairāk tāpēc, ka, ja vēstniece būtu vēlējusies kaut ko aizliegtu ievest vai izvest no Latvijas, viņa to varētu paslēpt nevis zem apģērba, bet diplomātiskajā bagāžā.
Es nevaru iedomāties situāciju, ka 1991. un 1992. gadā, kad neatkarību atguvušajā Latvijā ieradās pirmie ārvalstu vēstnieki, viņi tiktu pakļauti līdzīgām pārbaudēm. Tā vien izskatās, ka, mēģinot tuvoties Rietumiem, mēs esam kļuvuši svētāki par Romas pāvestu un zaudējuši dabiskos instinktus, māku atšķirt kalpošanu sausam likuma burtam no varbūt ne visiem papīriem atbilstoša, tomēr nepieciešama cilvēciskas pretimnākšanas žesta.
