Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
12. decembris, 2013
Drukāt

Tējas un dārgakmeņu impērija Šrilanka

Foto no Kristīnes Kamolas personīgā arhīvaFoto no Kristīnes Kamolas personīgā arhīva

Karaliskais Klints templis ir viens no vecākajiem klintī izcirstajiem alu kompleksiem un budistu tempļiem Šrilankā.

Šrilanka atrodas Āzijas dienvidos uz salas Indijas okeānā – uz dienvidiem no Indijas, agrāk pazīstama kā Ceilona ar plašajām tējas plantācijām.

Pasaules uzmanības centrā tā nonāca 2004. gada nogalē, kad Šrilankas piekrasti sasniedza postošs cunami, kas laupīja aptuveni 40 tūkstošus dzīvību un 500 tūkstošus cilvēku atstāja bez pajumtes un iedzīves.

 

 

 

 

 

Budistu Meka


“Tajā laikā Šrilankā atradās arī 27 Latvijas iedzīvotāji, paldies Dievam, visi sveiki un veseli, viņiem ar abu valstu goda konsulātu atbalstu palīdzējām ātri nokļūt mājās,” atceras Šrilankas goda konsuls Latvijā Arnis Ančupāns.

“Vēlāk saziedojām ap 20 tūkstošiem ASV dolāru. Par šo naudu uzcēlām divas skolas Dienvidšrilankā, kuras nu lepni rādām latviešu tūristiem. Pēdējos gados tūrisms Šrilankā strauji attīstās, tiek būvēti jauni ceļi, uzlaboti esošie. Ir labas pludmales, viesnīcas gan komforta ziņā mazliet atpaliek, taču ir daudz izcilu vēsturisku apskates objektu, tostarp Budas Zoba templis, kurā glabājas Budas svētais zobs, kas uz Šrilanku slepeni, paslēpts princeses Orisanas matos, tika atvests IV gs. un kopš tiem laikiem budistiem ir visvairāk pielūgtā svētā relikvija ne tikai Šrilankā, bet arī visā pasaulē. Kā vēsta leģenda, tad tieši šeit pēc līķa sadedzināšanas no pelniem ir atdzimis pirmais Buda. Attiecībā uz Budu ir divas izpratnes – Tibetas novirziens, kura piekritēji uzskata, ka Buda ir dievs, un pretējais viedoklis, ka Buda bija cilvēks, kurš dzīvoja 6. gs. p. m. ē. un deva mācību cilvēkiem, kā dzīvot un uztvert šo pasauli. Tieši šo uzskatu pārstāv vairākums šrilankiešu, kas dodas uz tempļiem nevis pielūgt, bet pateikties Budam.

UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā ir ierakstīta Sigīrija – vientuļa klints līdzenumā, uz kuras uzcelta pils ar 370 m taisnām sienām un 110 istabām, kur mājoja valdnieka Kasapas 40 sievas. Kā to varēja uzbūvēt, līdz šim vēl nav skaidrs. Baseini klints pakājē ir pilni ar ūdeni, kaut arī līst par maz, lai lietus ūdens tos piepildītu. Savukārt pie Galles atrodas unikāla vieta, kur nedarbojas gravitācijas spēks uz maziem priekšmetiem.

Populārākās izklaides Šrilankā ir sērfošana, jo musonu vēju virziens ļauj ātrāk iemācīties vadīt vējdēli, niršana un zilo vaļu vērošana salas dienvidos pie Galles, kur šie milzīgie okeāna zīdītāji koncentrējas lielā skaitā. Lai gan piekrastes zemūdens pasaule savā krāšņumā nevar sacensties ar Karību un Sarkano jūru, taču te aptuveni 50 metru dziļumā apskatāmi neskaitāmi kuģu vraki, kuros atrodamas pat zelta monētas.

Interesanti ir arī ceļot pa džungļiem un vērot ziloņus un krokodilus savvaļā. Starp citu, safari laikā vietējie visvairāk jūsmo par mežacūkām, kas viņiem skaitās retums.

Iedzīvotāji ir laipni, draudzīgi un vienmēr smaidīgi. Neskatoties uz to, ka apmēram tikpat lielā valstī kā Latvija dzīvo ap 20 miljoniem cilvēku, gadā notiek tikai vidēji divas slepkavības. Savā būtībā šrilankieši ir godīgi, tomēr šad tad viņus pārņem vēlme pārdot tūristiem lietas, kas nemaksā tik, cik par to tiek prasīts, tādēļ katram pašam jāpieņem lēmums pirkt, nepirkt vai kaulēties.

Pie jūras ir tropiskais klimats, iekšzemē subtropiskais, ko sekmē salas atrašanās tuvu ekvatoram. Vidējā gaisa temperatūra vasarā ir 32 – 33 ºC, ziemā (oktobris – janvāris) 25 – 26 ºC, vienīgi tad bieži līst. Ūdens okeāna piekrastē ir ļoti silts – ap 28 ºC, bet sāļš. Iebrist ūdenī drīkst tikai līdz ceļiem, jo ir liela viļņu zemstraume. Augstākās kalnu virsotnes slejas ap 3000 m v. j. l., un to galotnes rotā sniegs, apkārt vareni ūdenskritumi, džungļi – fantastiski skaista zeme!” rezumē A. Ančupāns.

Rīsi, karijs un banāni


“Nezinu nevienu citu zemi, kur būtu tik daudz svētku dienu, jo Šrilankā ir pārstāvētas četras reliģijas un to piekritēji svin ne tikai savus, bet arī pārējo ticīgo svētkus. Sākoties svinībām, par jautrību gan katram jāgādā pašam, jo pirmajā pilnmēness dienā alkoholiskie dzērieni netiek pārdoti. Pret baltajiem ciemiņiem vietējie, it īpaši vienkāršie ļaudis, jūt zināmu bijību, pētoši uzlūko un cenšas pieskarties, kas pat lielpilsētas burzmā liek justies mazliet neomulīgi.

Salīdzinājumā ar Latviju dzīve Šrilankā nav dārga. Pārdevēja apģērbu veikalā pelna ap 65 – 70 latu mēnesī, bet villu ar baseinu un apkalpojošo personālu var noīrēt par 500 latiem mēnesī,” atklāj Šrilankas konsula palīdze Kristīne Kamola.

“Viesošanās laikā viesmīlību jutām it visur, sevišķi mazajās viesnīcās, kur tikām lutināti ar jūras veltēm un dažādiem augļiem. Izrādās, Šrilankā ir ap 40 banānu sugu un par augstvērtīgākajiem tiek uzskatīti tieši mazie banāni. Ir vairāku šķirņu cepamie banāni, kas garšo gluži kā kartupeļi. Ēdieni pārsvarā ir ļoti asi – tas skaidrojams ar karsto klimatu, jo garš-vielas aizkavē ūdens izdalīšanos no organisma. Galvenokārt pārtikā tiek lietoti rīsi un karijs. Vienkāršākais šrilankiešu ēdiens ir vārīti rīsi ar dārzeņiem un kariju, kam reizēm pievieno arī vistas gaļu vai zivis, retāk liellopa vai jēra gaļu. Uzturā daudz augļu – mango, papaijas, banāni.

Citi nacionālie ēdieni – mulungs (garšvielām bagāts īpašu zaļumu sautējums), sambols (rīvētu kokosriekstu, čili un garšvielu kokteilis), hopers (plānas pankūkas ar kraukšķīgām maliņām un mīkstu vidu, pasniegts ar kokosriekstu sīrupu). Nacionālais deserts kiribaths – rīsu pīrāgs ar kokosriekstu pienu. Brokastīs bieži pasniedz curdu – jogurtu, kas pagatavots no bifeļmātes piena. Nav ieteicams uzturā lietot nemazgātus vai termiski neapstrādātus produktus, jo pastāv holeras un hepatīta risks.

Vērojot vietējo sadzīves ieradumus, pamanīju, ka daudzus ēdienus viņi ēd ar rokām. Protams, tas neattiecas uz ēšanu restorānos un kafejnīcās, kur nebūs viegli tikt pie labas kafijas malka, jo vietējā kafija ir diezgan pliekana, un vienīgi viesnīcās ir padomāts par ārzemniekiem. Ciemakukulim uz mājām iesaku aizvest sarkano rumu, kas ir ļoti garšīgs.”

Ceilonas tēja un safīri


“Šrilanka ir izslavēta tējas zeme. Pēc tējas ražošanas apjoma tā ieņem trešo vietu pasaulē, nodrošinot 25% no visa tējas pieprasījuma. Tējas plantācijas atrodas augstkalnu apgabalos. Tējas lapu novākšana pilnībā ir roku darbs, ko veic sievietes. Uz muguras piestiprinātā lielā grozā katrai dienā jāsalasa 25 kilogrami lapu, no kurām gatavo trīs šķirņu tējas. Zaļo tēju žāvē, melno – grauzdē, bet visdārgākā ir baltā (silver) tēja, ko pagatavo no atsevišķi vāktiem tējas krūma pumpuriem. Fabrikā saražoto tēju fasē lielos maisos un sūta mazumpakotāju firmām.

Šrilankā atrodami pasaulē viskvalitatīvākie safīri. Vienīgā vieta, kur iegūst kaķacs safīru, zvaigznes safīru, zaļo safīru un aleksandrītu. Patiesībā salinieki dzīvo uz lielām dārgakmeņu raktuvēm, kur var atrast visu, izņemot dimantus. Valdība ļoti rūpējas par dabas aizsardzību, tādēļ jaunas raktuves tiek veidotas, ar sentēvu metodēm rokot un nostiprinot šahtas.

Manuprāt, Šrilanka ir paradīze zemes virsū, uz kuru kaut reizi mūžā jāaizbrauc,” mudina Kristīne Kamola.

Fakti


Šrilanka


Valsts iekārta – prezidentāla republika

Platība – 65 610 km²

Iedzīvotāju skaits ~ 20,33 milj. (2012)

Galvaspilsēta – Kolombo

Oficiālās valodas – singāļu un tamilu. Angliski prot aptuveni 15% iedzīvotāju.

Reliģija – budisti (69%), hinduisti (15%), musulmaņi un kristieši (pa 8%).

Naudas vienība – Šrilankas rūpija (1000 LKR = 5,62 EUR)

Laika starpība – + 6 stundas

Nokļūšana – ar lidmašīnu caur Parīzi, Helsinkiem, Stokholmu, Stambulu. Ceļošanai pa valsti jāizmanto vilcieni vai autobusi, var īrēt arī motociklus un auto.

Veselība – pastāv malārijas risks.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+