Reklāmfoto

Telpas harmonija tās bezgalībā 
 0

Rīgas Mākslas telpas Intro zālē līdz 24. martam skatāma tēlnieka Aivara Gulbja jaunākā darbu personālizstāde “Mežs, mežs…”.

Reklāma
Reklāma

 

VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
Lasīt citas ziņas

Ikreiz, kad izstāžu zālēs vai mākslas galerijās tiek atklātas vecmeistaru izstādes, kuri joprojām ir mūsu līdzgaitnieki, pārņem pietātes un cieņas izjūta. Apbrīnas vērts ir šo vecmeistaru neizzūdošais talants un spēja noturēties uz radošā viļņa visa mūžu garumā. Tā arī šoreiz Rīgas Mākslas telpas Intro zālē apskatāma latviešu tēlniecības vecmeistara Aivara Gulbja jaunākā personālizstāde “Mežs, mežs…”, kas veltīta mākslinieka astoņdesmitajai jubilejai. Izstādes kuratore Inga Šteimane stāsta: “Aivara Gulbja jauno darbu personālizstāde “Mežs, mežs…” nepārprotami apliecina savu formu, stilu un domu: modernists, romantiķis un telpas filozofs, kas meklē telpas harmoniju tās bezgalībā. Jaunās skulptūras, kas tapušas 2012. un 2013. gadā, ir metāla locījumi un tādējādi turpina 2005. gada personālizstādes “Nav sākuma un nav beigu” konstruktīvās pasāžas. Aivara Gulbja stila apburošākā iezīme ir modernisma abstrakto sistēmu savienojums ar siltu, juteklisku enerģiju. Romantiskā stīga ieskanas stāsta poētiskā atvērtībā – mežs, mežs… “

Tēlnieka A. Gulbja dzimtā puse ir Lēdurga, no kuras trīspadsmit gadus vecais puisis devās uz Rīgu, lai mācītos Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā un apgūtu iemaņas metāla apstrādē. Tā arī viss sākās. Tālāk ceļš veda uz Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu, kur pasniedzēji tajā laikā bija dzīva latviešu mākslas vēsture! Izcilais latviešu tēlnieks Kārlis Zemdega bija ne tikai jaunā mākslinieka pasniedzējs, bet arī diplomdarba vadītājs, kurš izlaiduma vakarā esot teicis kvēlu runu kā ceļa maizi turpmākām mākslinieka gaitām – vajagot pacelties spārnos un lidot, nevis vilkties ar sasietiem spārniem. Tā ir likumsakarība vai lielā latviešu tēlniecības tēva ietekme, bet jau kopš 1956. gada, kad A. Gulbis sāk piedalīties izstādēs, viņa radošie spārni ir plaši izplesti lidojumā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Viņš ir viens no nedaudzajiem latviešu tēlniekiem, kas daudz uzmanības velta kustībai, ritmam, lidojumam kā nozīmīgiem mākslas darba tēlainības komponentiem (Viļa Lāča piemineklis Meža kapos un Uzvaras piemineklis Pārdaugavā).

Par savu aizraušanos ar dažādām tēlniecības formām vecmeistars stāsta: “Jaunībā jau varbūt nevajadzēja daudz, biju aizrāvies ar ciļņiem, un tur šķita neizsmeļams tēmu un plastisku risinājumu daudzums. Tomēr tas ir neliels izmērs, pie sienas liekams, bet tēlniecībai taču vajag apjomu, telpu un vidi! Man vienmēr ir gribējies tēlniecības darbu pacelt virs zemes, jo mūsu klimatiskajos apstākļos ziemā viss ir zem sniega, paliek tikai liela cepure. Toties tas, kas pacelts augstāk, nekad nepazudīs kupenā. Tas bija mana gadsimta kredo – skulptūrai jāpaceļas virs zemes un jāatrodas tur, kur apgrozās cilvēki, jo tieši cilvēkiem jau tā ir domāta. Ar intīmiem darbiem ir citādi, tos var likt mājās uz nakts skapīša.”

Tēlnieks savus darbus galvenokārt veidojis bronzā, bet kopš 90. gadu vidus idejas īstenotas metālā – ģeometriskās konstrukcijās no alumīnija, kapara vai tērauda, izceļot metāliskās plaknes tīrskanību. Viņa darbi iepirkti Valsts Tretjakova galerijā Maskavā, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā, Latvijas Mākslinieku savienības krājumā un privātkolekcijās.