Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
29. novembris, 2012
Drukāt

Teļu aprūpe un ēdināšana gada aukstajā laikā

Foto - Gundega SkagaleFoto - Gundega Skagale

Veseli, labi augoši teļi, kas būs lielisks papildinājums ganāmpulkam, ir katra fermera mērķu sarakstā. Tikai šādi teļi spēs pilnībā izmantot savu ģenētisko potenciālu piena ražošanā, atražošanā un veselības nodrošināšanā.


 

Atsaucot atmiņā pieredzi, kas radās iepriekšējo gadu ziemās, rodas jautājums, kāpēc, pazeminoties apkārtējās vides temperatūrai, daudzi teļi kļūst vājāki, apātiski, parādās caureja un daži vienkārši pēc aukstas nakts tiek atrasti nobeigušies. Īpaši aktuāli tas ir, ja teļi tiek turēti āra apstākļos. Šajā rakstā daudz uzmanības veltīšu problēmām, kas var rasties nepietiekamas enerģijas uzņemšanas dēļ (bads), kā iespaidā veidojas hipoglikēmija. Statistika rāda, ka lielākoties teļi nobeidzas no infekcijas slimībām, kuru klīniskās izpausmes ir caureja, pneimonija, septicēmija. Taču arī šo slimību attīstībai ir cieša saistība ar enerģijas un proteīna daudzumu barībā, jo olbaltumvielas ir vajadzīgas antivielu veidošanai un ir ikvienā organisma šūnā. Ja papildu enerģija tiek tērēta organisma uzturēšanai un temperatūras nodrošināšanai, loģiski, ka mazāk atliek imūnsistēmas veidošanai un citām organisma aizsardzības un adaptācijas vajadzībām.

 

Pirmie veselības 
problēmu riski

Parasti tie ir fizioloģiska rakstura traucējumi – kā hipotermija (pazemināta to) un hipoglikēmija (pazemināts cukura līmenis asinīs). Teļš piedzimst ar mazām enerģijas rezervēm, un tam ir jāsaņem pirmpiens, cik ātri vien iespējams, lai saņemtu antivielas un enerģiju. Turklāt teļš piedzimst ar slapju apmatojumu un ir pakļauts ļoti lielai siltumatdevei, kas notiek iztvaikošanas ceļā, līdz apmatojums izžūst. Šo iemeslu dēļ teļš var nonākt hipoglikēmijas stāvoklī pat nosacīti silta laika apstākļos, nemaz nerunājot par ziemu.

Tātad, pirmkārt, jādomā par apstākļiem, kādos teļš piedzims, – lai vieta būtu tīra un sausa, bagātīgi pakaisīta ar salmiem un pasargāta no lieka mitruma un vēja. Tad teļam netiks atņemts tik daudz siltuma, sildot vietu, kur teļš gulēs pēc piedzimšanas. Otrkārt, iespējami ātri jānosusina teļa āda, lai veidojas gaisa slānis teļa matos, kas palīdzēs saglabāt siltumu. Teļa palīgs var kļūt govs, teļu nolaizot, vai cilvēks, teļu noslaukot vai nožāvējot, piemēram, ar fēnu.

Der atcerēties, ka papildu stresā teļš nonāk apgrūtinātu dzemdību apstākļos, kad palielinās iespēja gūt traumas un samazinās skābekļa piegāde teļa organismam. Dažu minūšu laikā pēc dzemdībām teļam ir jāpielāgojas apkārtējai videi, jāsāk normāli elpot, jāatbrīvojas no gļotām elpošanas ceļos, jāsāk ražot siltumu, lai nodrošinātu nemainīgu ķermeņa temperatūru, jāpieceļas iespējami ātri kājās un jāmeklē barība. Šie procesi ir savstarpēji saistīti. Nereti arī teļi, kas cietuši dzemdībās, pirmās 15–30 minūtes izskatās normāli, bet tad pakāpeniski kļūst vājāki un mazāk aktīvi. Enerģiskuma zudums un apātiskuma palielināšanās ir pirmās pazīmes, ka teļam būs nepieciešama speciāla aprūpe, kaut vai pirmpienu izbarojot ar zondes palīdzību, lai tas saņemtu enerģijas devu un dzīvības procesi atgrieztos normas robežās.

 

Biežākās jaundzimušo problēmas

Aktivitātes zudums vai letarģija (miegainība, apātija). Tas izpaužas kā kavēšanās piecelties un aktīvi zīst. Šīs aktivitātes palīdz organismam ražot siltumu un nodrošina iespēju paēst un saņemt imūnsistēmas atbalstu pret slimībām.

Hipotermija. Teļa temperatūra piedzimstot parasti ir par 0,5 oC augstāka nekā mātes rektālā temperatūra, un 15–30 minūšu laikā tā nokrītas līdz 38,8–38,9 oC. Pirmās problēmu pazīmes – ja temperatūra turpina kristies zem šī līmeņa. Optimāla apkārtējās vides temperatūra ir ap 15–16 oC. Zem šīs temperatūras palielinās enerģijas vajadzība sevis uzturēšanai. Zem –7 oC enerģijas vajadzība siltuma ražošanai palielinās par 50%. Visefektīvākais veids nodrošināt šo papildu nepieciešamo enerģiju ir izēdināt adekvātu daudzumu kvalitatīva piena vai tā aizvietotāju.

Hipoksēmija (zems skābekļa līmenis asinīs). Šī problēma parasti rodas pēc piedzimšanas, ja elpošana ir vāja un līdz ar to traucēta skābekļa piegāde asinīm un caur tām – visam organismam. Šī problēma izraisa virkni citu problēmu.

Acidoze. Teļam tūliņ pēc piedzimšanas, iznākot no dzemdes, ir pazemināts skābekļa līmenis, pazemināts organismā esošais šķidruma līmenis un ir vidēja acidoze (organisma novirze uz skābo pusi). Sākot normāli elpot, rodas respiratorā alkaloze, kas likvidē šo acidozi; paēdot tiek saņemtas barības vielas un šķidrums un nodrošināta laba asinscirkulācija. Teļi, kas cietuši dzemdībās, šos deficītus nevar kompensēt, un situācija ar katru brīdi kļūst sliktāka.

Hipoglikēmija. Šī problēma rodas, kā jau iepriekš minēju, pastiprināti zaudējot vai neuzņemot enerģiju. Riski, kuru dēļ teļi nonāk enerģijas deficītā ar izvēlēto ēdināšanas programmu:

* slikta pirmpiena kvalitāte;

* neatbilstošs izēdināmais daudzums, tostarp piena vai piena aizvietotāja; šeit domāts gan daudzums vienā reizē, gan dienā kopā;

* neatbilstoša piena aizvietotāja kvalitāte, kas ietver gan sastāvu, gan sagatavošanas un pasniegšanas procedūru;

* laikus nesāk izbarot atbilstošas kvalitātes un daudzuma starterbarību vai spēkbarību;

* nav pieejams ūdens.

 

Par izēdināmo 
daudzumu

Vadlīnija ir 8–10% no ķermeņa svara piena vai piena aizvietotāja vasarā un 15% ziemā, ja temperatūra ir zem nulles; īpaši aktuāli tas kļūst, laikam kļūstot aukstākam. Daži fermeri piekopj stratēģiju, ka nerēķina izēdināmo daudzumu procentos no ķermeņa svara, bet visiem dod vienādu daudzumu, piemēram, četrus litrus dienā, dalot pa diviem litriem katrā ēdināšanas reizē. Tas var stimulēt vairāk ēst spēkbarību smagākiem teļiem, kas sver vairāk nekā 40 kg. Turpretim mazākiem teļiem tas var izraisīt caureju, jo nespēj pārstrādāt šādu piena daudzumu. Taču teļi, kas saņem piena vai piena aizvietotāju atbilstoši svaram, ir izturīgāki pret slimībām un tiem ir labāka augšanas līkne pirmajos divos trīs mēnešos.

 

Diskutabls ir jautājums par to, vai teļiem, kas slimo ar caureju, ir jādod piens vai nav. Konkrēta atbilde būtu – jā, jo arī slimam teļam pat vairāk nekā veselam ir nepieciešama enerģija, proteīns, vitamīni un minerālvielas, kas ir pienā.

 

Lai gan ir viens caurejas veids, ko ierosina Clostridia tipa baktērijas, kad piena izēdināšana nav vēlama, jo var stāvokli pasliktināt. Par piena izēdināšanas protokolu un to, kā rīkoties, ja pienu nedrīkst dot, ir jākonsultējas ar veterinārārstu.

 

Piena aizvietotāju izvēle un to sagatavošana 
lietošanai

Ne mazāk svarīgs ir jautājums par piena aizvietotāju izvēli un to sagatavošanu lietošanai. Piena aizvietotāji var būt atšķirīgi jau pēc sastāva – pamatā proteīna un tauku daudzums, kā arī pievienotās vielas, vitamīni, minerālvielas, antibakteriālas vielas u. c. Piena tauku un olbaltumvielu daudzums var visai ievērojami atšķirties piena aizvietotājiem, kas lietoti karstā klimatiskā zonā un aukstā. Piena aizvietotāja vērtība parasti ir 90% un vairāk no pilnpiena vērtības. No izmantojamības viedokļa ir svarīgi, kādas olbaltumvielas un tauki ir sastāvā, cik labi tos varēs izmantot teļš. Protams, no piena gatavotām izejvielām ir labāka izmantojamība. Liela priekšrocība piena aizvietotājiem ir tā, ka var nodrošināt nemainīgu kvalitāti un nemainīgu tauku un olbaltumvielu daudzumu, tādējādi pasargājot teļu no gremošanas traucējumiem, kas rodas no barības.

 

Slimību izplatība 
ar pienu

Būtisks faktors ir arī biodrošība jeb slimību izplatība ar pienu. Visaktuālākā problēma ir paratuberkuloze. Tās gadījumā nepasterizētu pienu vispār nevajadzētu izbarot. No ekonomiskā izdevīguma viedokļa jāņem vērā fakts, ka piena aizvietotāja barotājvērtība ir 90% no pilnpiena. Ja sagatavotais maisījums maksā par 10% mazāk nekā piens, ko pārdodat, tad ir vērts apsvērt piena aizvietotāja lietošanu. Ziemas apstākļos izēdināmā piena aizvietotāja tauku un olbaltumvielu daudzumam vajadzētu būt 20% robežās.

Svarīga ir atšķaidīšanas koncentrācija. Optimāli, ja atšķaidītajā piena aizvietotājā ir 12–12,5% sausnas. Ziemas laikā maksimāli pieļaujamā robeža ir 1:8. Tātad 1 kg pulvera, 8 litri ūdens. 1:8 x 100 = 12,5% sausnas gatavā šķīdumā.

Tiklīdz ir samazināta tauku un proteīna koncentrācija pulverī un papildus tam tiek lietots arī lielāks atšķaidījums un netiek nodrošināta vismaz 12% sausna, rezultāts ir bēdīgs. Teļi nonāk badā, tie ir vāji, nespēj pretoties slimībām un galējā variantā nobeidzas. Tātad vienmēr ir vērts iedziļināties piedāvātā piena aizvietotāja receptēs un ieteiktajā atšķaidījuma pakāpē. Daži ražotāji iesaka lietot vēl koncentrētāku atšķaidījumu – apmēram 15% sausnas (1 kg piena aizvietotāja, 6,5 litri ūdens), lai veicinātu teļu ātrāku augšanu. Taču šeit der atcerēties: katru reizi, kad piena aizvietotāja atšķaidījums pārsniedz 1:8 jeb sausnas daudzumu 12,5%, kritiski svarīga ir teļa pieeja ūdenim. Teļiem ir jādzer papildu ūdens! Tie teļi, kas ir pieraduši dzert, tikai zīžot no pupa, ir pakļauti papildu riskam. Tiem ir jāpalīdz iemācīties dzert ūdeni no spaiņa.

Būtiska ir arī samaisīšanas taktika, un vajadzētu sekot ražotāja ieteikumiem. Svarīga ir temperatūras režīma ievērošana, lai labāk samaisītu un nepasliktinātu tauku un citu sastāvdaļu kvalitāti.

Izvēlieties tīrus traukus, kur nav mēslu, netīrumu un piena tauku nogulšņu uz trauka malām. Palikušajās nogulsnēs mikroorganismi vairojas prātam neaptveramos daudzumos. Ielejiet nedaudz ūdens, parasti ap 43 oC, pieberiet pulveri un samaisiet to viendabīgā konsistencē, tad pielejiet atlikušo karsto ūdeni un samaisiet. Vēlams, lai šķīduma temperatūra, saskaroties ar teļa purnu, ir 38–40 oC. Termometra lietošana ir labas prakses apliecinājums. Vienmēr ievērojiet tīrību! Ja kādā sagatavošanas un pasniegšanas fāzē jūs māc šaubas, vai šķīdumu var likt mutē, kaut kas nav kārtībā.

Rūpēsimies par teļiem ziemas laikā un neļausim tiem nonākt bada stāvoklī.

 

Raksts publicēts žurnālā “Agro Tops”.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+