Padoms zemniekam. Teļu pilnvērtīgas ēdināšanas nozīme 0
Teļa augšana un attīstība sākas, jau esot mātes organismā. Dzīvnieka produktivitāti ietekmē ģenētika un ārējās vides faktori. Ģenētiskos faktorus nevar mainīt strauji (nav iespējams veikt selekciju, kurā vecāki ir mazražīgi, bet pēcnācēji uzrāda ļoti augstus produktivitātes rezultātus), taču ārējās vides faktorus var izmainīt salīdzinoši ātri.
Izvēloties vaislinieku, jāņem vērā tā pēcnācēju vidējā dzīvmasa piedzimstot. Telēm un govīm ar mazāku dzīvmasu jāizvēlas vaislinieki, kuru pēcnācēji dzimst mazāki. Tas ļauj izvairīties no dzemdību sarežģījumiem un tālākas pēcietekmes uz dzīvnieku veselību, piemēram, apaugļošanās traucējumiem. Teļu dzīvmasa piedzimstot ir ģenētiski nosacīta. Katrai šķirnei tā var atšķirties. Taču šeit liela ietekme var būt arī ārējās vides faktoriem, piemēram, mātes ēdināšanai grūsnības periodā. Vecākām govīm parasti dzimst teļi ar lielāku dzīvmasu, kā arī tiem ir labāka imunitāte salīdzinājumā ar pirmpienēm. Dzīvnieka regulāra nosvēršana un mērīšana ļauj spriest par tā attīstību. Sievišķi nozīmīgi tas ir, sasniedzot vaislas vecumu, tas ļauj izvērtēt, vai dzīvnieku drīkst jau izmantot vaislai vai tas vēl jāaudzē. Ja teles pareizi audzē, tās 13–15 mēnešu vecumā jau sasniegušas 350–450 kg dzīvmasu, kas piemērota, lai dzīvnieku varētu sēklot. Ir saimnieki, kuri cenšas jau gada vecumā sasniegt šādu dzīvmasu un veikt sēklošanu. Tas atkarīgs no tā, kā tele ēdināta. Ja tā saņēmusi pilnvērtīgu barību, attīstība notiek straujāk, bet, ja dzīvnieks ēdināts nepilnvērtīgi, tas ir ne tikai mazāks augumā, bet arī tā iekšējie orgāni nav tik labi attīstīti. Vidējais dzīvmasas pieaugums diennaktī ir atšķirīgs. Lai gan, detalizēti analizējot, teļa attīstība būtu jāsadala vairākos posmos, aptuvenu priekšstatu ļauj gūt arī vidējais dzīvmasas pieaugums no piedzimšanas līdz pat pirmās atnešanās vecumam. Holšteinas un Brūnās švices šķirnei šis rādītājs ir 0,74 kg diennaktī, Aišīras šķirnei 0,60 kg diennaktī, bet Džersejas šķirnei 0,50 kg diennaktī. Šo rādītāju ietekmē gan piedzimšanas dzīvmasa, gan dzīvmasa attiecīgajā dzīvnieka attīstības posmā, jo Holšteinas šķirnes pirmpienes atnesoties bija par 150 kg smagākas salīdzinājumā ar Džersejas šķirnes pirmpienēm.
Aminoskābes
Nepieciešamās uzturvielas un enerģijas dzīvnieks uzņem ar barības sausnu. Dažādos barības līdzekļos sausnas daudzums var būtiski atšķirties, sienā tas ir 85–88%, bet lopbarības bietēs tikai 12–15%. Arī sausnas ķīmiskais sastāvs atšķiras katrā barības līdzeklī. Teļu barības devai jāsatur proteīni, tauki, ogļhidrāti, vitamīni un minerālvielas, kā arī jānodrošina enerģija. Dzīvniekam organismā noārdot barības vielas, veidojas siltums. Siltums tiek izmantots ķermeņa temperatūras uzturēšanai, vielmaiņas nodrošināšanai. Tā kā siltums ar ādas virsmu, izkārnījumiem tiek zaudēts, nepieciešama pastāvīga siltuma radīšana, lai organismam būtu homeostāze.
Olbaltumvielas ir ļoti nozīmīgas dzīvajos organismos. Dzīvnieku organismā tās nav iespējams aizstāt ar citām vielām. Olbaltumvielas ir šūnu būvmateriāls, tās ietilpst fermentu, hormonu un citu bioloģiski nozīmīgu vielu sastāvā. Barības bioloģiskā daudzveidība galvenokārt atkarīga no tajā ietilpstošajām aminoskābēm. Jo vairāk aminoskābju sastāvs līdzinās dzīvnieka aminoskābju sastāvam, jo bioloģiski pilnvērtīgāks tas ir. Bioloģiski pilnvērtīgs barības līdzeklis ir piens. Tieši piens ir vispiemērotākā barība teļam kopš piedzimšanas līdz laikam, kad tā gremošanas sistēma pilnībā pielāgojas citu barības līdzekļu uzņemšanai un sagremošanai. Dzīvnieku organismā ietilpst 26 aminoskābes, un tās ir būtiskas gan teļa, gan pieauguša dzīvnieka vielmaiņā un produkcijas ražošanas procesos. Šīs aminoskābes dzīvniekam jānodrošina, ja vēlas sasniegt labus dzīvmasas pieaugumus.
Teļiem, kuriem vēl gremošanas trakts attīstās, par neaizstājamām tiek uzskatītas 10 aminoskābes – arginīns, histidīns, izoleicīns,leicīns, lizīns, metionīns, fenilalanīns, treonīns, triptofāns un valīns, bet govīm par neaizstājamām aminoskābēm uzskata lizīnu un metionīnu. Teļu organisms pats aminoskābes nespēj sintezēt, tādēļ tās jānodrošina ar barību. Teļiem, kas nesaņem nepieciešamās aminoskābes, dzīvmasas pieaugums var būt pat par 100 g diennaktī mazāks nekā teļiem, kas saņem bioloģiski pilnvērtīgu barību. Augu valsts barības līdzekļos ir salīdzinoši maz triptofāna, lizīna un meteonīna, tādēļ šīs aminoskābes dēvē par limitējošām. Izvēloties spēkbarības maisījumus teļiem, jāseko līdzi, lai tajos būtu visas nepieciešamās aminoskābes.
Taukskābes
Lipīdu grupā ietilpst tauki un taukiem līdzīgās vielas. Taukiem dzīvnieku ēdināšanā ir nozīme gan kā enerģijas avotam, gan kā struktūras materiālam dzīvnieku un augu šūnu protoplazmas sastāvā. Pieauguši dzīvnieki uzkrāj taukus, nogulsnējot tos zemādas taukaudu slānī, ko vajadzības gadījumā var izmantot kā enerģijas avotu. No taukskābēm svarīgākā loma dzīvnieku organismā ir linolskābei, linolēnskābei, arahidonskābei, kuras uzskata par neaizstājamām, jo piedalās svarīgos vielmaiņas procesos. Tās nevar sintezēt organismā vai aizstāt ar citām, tās obligāti jāuzņem ar barību. Šīs taukskābes nepieciešamas normālai augšanai un attīstībai, holesterīna maiņai, ādas un nieru funkcionēšanai. Ja trūkst šo taukskābju, var novērot ādas blaugznošanos, apmatojuma izkrišanu, traucētas ir dzīvnieku reproduktīvās spējas. Teļu ēdināšanā viegli izmantojamie tauki ir nozīmīgi teļu attīstības sākumā, kad tos nodrošina ar pienu. Vēlākā attīstības posmā teļi sāk izmantot arī augu valsts izcelsmes taukus. No lipīdiem sevišķa nozīme ir fosfolipīdiem, kas ietekmē dzīvnieka augšanu, sekmē zarnu gļotādas funkciju, slāpekļa asimilēšanu, kā arī tauku un minerālvielu uzsūkšanos, karotīna pārveidošanu A vitamīnā. Fosfolipīdi dzīvnieku organismā nonāk ar barību, bet var sintezēties arī paši. Daudz fosfolipīdu ir augu eļļās. Piena periodā jāraugās, lai teļiem izbarojamā piena temperatūra būtu 38 0C, jo tas sekmē žults izdalīšanos, līdz ar to notiek pilnīga uzņemto tauku sagremošana un uzsūkšanās.
Ogļhidrāti
Ogļhidrāti dzīvnieka organismā kalpo kā enerģijas avots, kā arī piedalās vielmaiņas procesos. Augu valsts barības līdzekļos ogļhidrāti veido līdz 80% no to sausnas. Dzīvnieka organismā atrodas nedaudz ogļhidrātu un glikoigēna. Augošiem teļiem nepieciešami tā sauktie struktūras ogļhidrāti, ko satur auzas, mieži, kvieši, kukurūza un sakņaugi. Ogļhidrātus iedala monosaharīdos (ksiloze, riboze, glikoze, galaktoze, mannoze, fruktoze), oligosaharīdos (saharoze, maltoze, laktoze, celubioze), polisaharīdos (ciete, glikoigēns, celuloze u. c.). Monosaharīdi labi uzsūcas caur zarnu sieniņām asinīs bez iepriekšējas sašķelšanās. Visātrāk uzsūcas glikoze un galaktoze, bet lēni ksiloze. Govīm ogļhidrāti ir nozīmīgs barības līdzeklis spureklī dzīvojošajiem mikroorganismiem. Mikroorganismu darbībā no ogļhidrātiem veidojas pienskābe, spirti un gaistošās taukskābes. Kokšķiedra nepieciešama mikrobioloģisko procesu nodrošināšanai priekškuņģī. Teļiem atkarībā no vecuma dažādu ogļhidrātu izmantošanas iespējas atšķiras, tas ir atkarīgs no attiecīgu fermentu klātbūtnes. Pirmās dzīves nedēļās teļa organismā vislabāk izmantojas piena cukurs laktoze, jo darbojas ferments laktāze. Šajā laikā ir neliels amilāzes un maltāzes daudzums, kas nepieciešams cietes šķelšanai.
Makroelementi
Minerālvielas piedalās visos fizioloģiskajos procesos. Kaulos atrodas 83% no visām organismā esošajām minerālvielām. Teļa organismā visi vielmaiņas procesi norisinās ļoti strauji, līdz ar to minerālvielu patēriņs ir liels, jo kalciju un fosforu izmanto skeleta veidošanai. Ja teļi nesaņem minerālvielas, to pilnvērtīga augšana un attīstība tiek traucēta, līdz ar to tiek pagarināts laiks, kurā dzīvnieks sasniedz vaislas izmantošanai nepieciešamo dzīvmasu. Vislabāk teļi minerālvielas izmanto no piena (aptuveni 90% kalcija un 75% fosfora). Palielinoties augu valsts barības līdzekļu īpatsvaram, šo minerālvielu izmantošana samazinās. Lai nodrošinātu kalcija un fosfora vielmaiņu, nepieciešams nodrošināt D vitamīnu, lai neveidotos rahīts. Rahītam raksturīgas kaulu deformācijas, palielinās locītavas, dzīvnieki klibo un ir stīvi. Teļiem parasti nenovēro kalcija pārdozēšanu, jo augošais organisms to pietiekami labi izmanto, nedaudzos gadījumos kalcija pārdozēšanu var novērot pieaugušajām govīm, lai gan kalcija iznese no organisma notiek gan ar pienu, gan izkārnījumiem un urīnu.
Magnijs galvenokārt atrodas kaulos. Kalcija un magnija attiecībai jābūt 55:1. Magnijs ir fosfātu aktivators un piedalās ogļhidrātu maiņā. Trūkstot magnijam, parādās ganību tetānija. Magnija vajadzība teļiem atkarīga gan no dzīvmasas, gan dzīvmasas pieauguma diennaktī. Slaucamajām govīm magniju visvairāk nepieciešams nodrošināt laktācijas sākumā. Pieaugušie dzīvnieki daļu no nepieciešamā magnija uzņem ar augu valsts barības līdzekļiem, bet teļiem ir būtiski to nodrošināt ar papildbarību.
Nātrijs daudz atrodas asinīs, bet salīdzinoši maz kaulos. Piena teļš vidēji diennaktī izdala 1,5 g nātrija ar urīnu. Nātrija maiņa organismā cieši saistīta ar hlora maiņu. Nepareiza nātrija bilance organismā bieži vien saistīta ar teļu caurejām. Nātrijs un hlors piedalās skābju un sārmu attiecību un osmotiskā spiediena regulācijā organismā. Nātriju un hloru gan teļi, gan govis galvenokārt uzņem ar laizāmo sāli jeb nātrija hlorīdu. Ja vien ir pieejams dzeramais ūdens, nav novērojama nātrija pārdozēšana, lai gan kā jebkuram savienojumam arī nātrija hlorīdam ir letālā deva.
Mikroelementi
Būtiska loma teļu izaudzēšanā ir arī mikroelementiem. Dzelzs ietilpst hemoglobīna sastāvā. Hemoglobīna sastāvā ietilpst aptuveni puse no organismā esošā dzelzs. Ja teļus ilgstoši ēdina bez dzelzi saturošām barības piedevām, var veidoties anēmija. Šādiem teļiem pasliktinās ēstgriba, samazinās barības sagremojamība, gļotādas kļūst bālas, palielinās aknas, parādās caureja. Visjutīgākie pret dzelzs trūkumu ir teļi no 6 līdz 8 nedēļu vecumam un tie dzīvnieki, kuru attīstība notiek intensīvi. Arī šo elementu var pārdozēt, tad rodas caureja, samazinās diennakts dzīvmasas pieaugums, kā arī tiek traucēta fosfora uzņemšana un izmantošana organismā.
Varš ir svarīga eritrocītu sastāvdaļa, tas ietilpst arī fermentos un dažādos pigmentos. Tā kā vara pienā ir maz, tad nepieciešamais vara daudzums teļiem jānodrošina ar papildu barību.
Mangāns organismā veic aktivatora funkcijas, tas piedalās fermentatīvajos procesos, kas saistīti ar ogļhidrātu un olbaltumvielu maiņu. Mangāna trūkums kavē dzīvnieka augšanu, kaulu normālu veidošanos, rada lecamo locītavu palielināšanos.
Kobalts nepieciešams spurekļa mikroorganismiem B12 vitamīna sintēzei, trūkstot kobaltam, šī vitamīna sintēze nenotiek un iestājas organisma pārguruma simptomi. Dzīvniekiem zūd ēstgriba un parādās gremošanas traucējumi. Teļi atpaliek augšanā. Tā kā kobalts ir nozīmīgs fermentatīvajos procesos, tas rada attīstības atpalicību.
Selēna nodrošināšana barības devā ļauj izvairīties no tādām saslimšanām kā muskuļu distrofija, tiek izmainīta arī E vitamīna izmantošana organismā. Selēns tiek saistīts selēncistīnā vai selēnmeteonīnā. Šādā veidā selēns tiek absorbēts un izmantots organismā.
Vitamīni
A vitamīns atrodas tikai dzīvnieku valsts produktos, augu valsts produktos sastopami tikai šī vitamīna provitamīni – karotīns un karotonoīdi, kas, nonākot dzīvnieka organismā, tiek pārvērsti A vitamīnā. Šī vitamīna trūkums govīm var izraisīt abortus, priekšlaicīgas dzemdības, teļi piedzimst vārgi, tiem ir samazināta imunitāte un palielinās saslimšanas ar caureju. Ja A vitamīns netiek uzņemts pietiekamā daudzumā, tiek traucēta asins seruma albumīnu sintēze. Teļi piedzimst ar niecīgām taukos šķīstošo vitamīnu rezervēm, jo paredzēts tos uzņemt ar pienu. Šo vitamīnu daudzums pienā ir atkarīgs no govju ēdināšanas. Tā kā A vitamīns no organisma neizdalās tīrā veidā, to var arī pārdozēt. Šī vitamīna pārdozēšana izraisa lipoproteīna membrānu noārdīšanos, samazina asins plazmas un aknu E vitamīna daudzumu. Normatīvi nosaka, ka teļiem līdz 12 mēnešu vecumam uz katriem 100 kg dzīvmasas nepieciešams uzņemt 70 līdz 80 mg karotīna, bet teļiem piena periodā 250 līdz 300 IVA vitamīna uz kg dzīvmasas.
D vitamīnam ir vairākas formas. Nozīmīgākās no tām ir D2 un D3 vitamīns, kas piedalās minerālvielu maiņā, skeleta attīstībā un nostiprināšanā. Šo vitamīnu ietekmē pastiprinās kalcija uzsūkšanās no zarnām, tiek aizkavēta fosfora izvadīšana caur nierēm, kā arī paaugstinās minerālvielu izmantošana organismā. Ja trūkst D vitamīna, tad augošiem teļiem veidojas rahīts. Savukārt pārlieku liela D vitamīna devas uzņemšana izraisa kalcija depontēšanos mīkstajos kaulos. Veidojas kaulu trauslums un lūzumi. Teļiem piena periodā nepieciešams 25–30 IV D vitamīna uz kilogramu dzīvmasas.
E vitamīns sastopams augu barības līdzekļos. Svaiga zaļbarība satur α-tokoferolu. Arī graudi ir šī vitamīna avots. Kviešu un miežu graudi satur pārsvarā α-tokoferolu, bet kukurūzas graudi arī δ-tokoferolu. Ja graudus tur mitrā vietā, strauji samazinās E vitamīna aktivitāte. Teļiem diennaktī nepieciešams 20 mg E vitamīna.
Izēdinot papildbarību, parasti tiek nodrošināti arī visi B grupas vitamīni. Šos vitamīnus organisms neuzkrāj, tāpēc tie nepārtraukti jānodrošina ar barību. Parasti atgremotājiem šie vitamīni veidojas mikrobiālajā sintēzē.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
