Mobilā versija
-1.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
8. aprīlis, 2015
Drukāt

Tenerife – starp guančiem, kanāriešiem un letiņiem

Foto - Ilze PētersoneFoto - Ilze Pētersone
Ieteikumi ceļiniekiem

• Ekskursijā uz Teides vulkānu labāk doties ap pusdienlaiku, kad noskrējušas garās tūristu rindas. Pacelšanās ar funikuleri maksā 26 eiro, transports kursē ik pēc 10 minūtēm. Līdz pašam krāterim var nokļūt ar speciālu atļauju un tikai gida pavadībā. Ziemā maršruts var būt slēgts liela vēja dēļ.

• Tenerifes vietējos augļu labāk iegādāties dārzeņu veikalos jeb fruteria vai tirgū. Lielveikalos tie nav tik garšīgi.

• Nobaudiet arī Kanāriju salu lepnumu – malvāzijas vīnu, kas saņēmis daudzas godalgas Eiropas līmeņa vīnu skatēs. Šo vīnu iecienījusi arī Katrīna Lielā, bet mīlas lietās viedais Kazanova ar to apbūris savus "upurus".

“Mēs šeit esam kā Spānijas Latgale,” pēc sešiem Tenerifē nodzīvotiem gadiem par savu mītnes vietu pajoko Māris Jurjāns. Uz lielāko no Kanāriju salām kopā ar sievu un astoņus mēnešus veco dēlu Aleksandru pārcēlušies tuvojošās ekonomiskās krīzes nojautās. Mārim esot ierasts mainīt valstis un valodas – “pa bišķim” jau strādājis Minskā, Kijevā, Maskavā, Amsterdamā, Briselē, Zviedrijā, pāris gadus arī Anglijā, taču Sniega kalna salu, kā šo vietu senāk dēvējuši tās pirmiedzīvotāji guanči, nosauc par vienu no viesmīlīgākajām vietām. Kādu laiku varot iztikt pat bez spāņu valodas zināšanām, krievu mēle gan jāprot, citādi darbu nedabūt – nedaudz vairāk par diviem tūkstošiem kvadrātkilometru lielo zemes pleķīti ar piemīlīgo klimatu īpaši iecienījuši Krievijas tūristi un biznesmeņi. Tenerifi par savu laimes zemi uzgājuši ap 30 procentu ārzemnieku, mūsu tautieši te nav retums ne tikai ceļotāju, bet arī pastāvīgo iedzīvotāju vidū – pat kādu biezāku vārdu latviski uz ielas vairs nevarot izmest, pasūrojas Māris.

Ar viņu tiekamies nelielā tūrisma birojā, kas atrodas populārajā Lasamerikas rajonā. Pa starpu dažādu tautību, taču galvenokārt krievu valodā runājošiem klientiem Māris atrod laiku sarunai par savas ģimenes pieredzi – kā atpūtnieku paradīze izskatās no “iekšiņas”. Uz atvadām viņš par draudzīgu cenu man notirgo ekskursiju, kuru vadīs Zane Zelmene, visas dienas garumā latviešu gide lielā autobusa ceļotājiem rādīs un stāstīs par Tenerifes “āriņu”.

Runā kā kubietis

Kanārietis brauc ar guagua, nevis autobusu, kartupeļus sauc par patata spāņu papas vietā un mēdz noraut vārdiem galotnes – gracia, paldies! Nu riktīgi Spānijas latgalieši, saka Māris par saliniekiem, kas valodā tuvāki Dienvidamerikai, nevis Madridei. Pašam vietējā mēle vēl pieklibo, toties sieva Agnese, kā jau valodniece un tagad arī gide, vada ekskursijas bez aizķeršanās, puika spāņu bērnudārzā runāšanu apguvis ar vietējo piesitienu jeb nelielu kubiešu akcentu. Skolā viņam jāiejūtas internacionālā sabiedrībā, kur līdzās “trīs piķa melniem bērniem mācās pusducis šokolādes krāsā un pa kādai rižai blondīnei” – tā iebraucēju atvašu raibo paleti raksturo Aleksandra tēvs. Kad vienuviet satiekas latviešu bērneļi, čalojot tikai spāniski, dzimtā valodiņa – ģimenē un pie omes Latvijā.

Pievienot komentāru

Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
Draugiem Facebook Twitter Google+