Ungārijas Terora nama ēnas 0
Laikā, kad Latvijā aizvien apņēmīgāk izskan sabiedrības viedoklis par nepieciešamību saglabāt Stūra māju kā vietu mūsu nesenās traģiskās vēstures apzināšanai un rit diskusijas par to, kādā veidā un formā tas varētu notikt, “KZ” bija iespēja redzēt, kā terora upuru piemiņa tiek saglabāta Ungārijas galvaspilsētā Budapeštā.
Otrā pasaules kara pēdējos gados kādā Budapeštas centra namā darbojās nacionālsociālistiskās Vācijas slepenpolicija gestapo. Pēc Vācijas sakāves Ungāriju okupēja sarkanā armija, un tajā pašā namā teroru pret iedzīvotājiem turpināja komunistiskā režīma Ungārijas milicija (ÁVO, vēlāk saukta ÁVH). Mūsdienās daudzstāvu ēka pārveidota par muzeju – Terror Háza Múzeum (Ungārijas Terora nams), kurā piemin Ungārijas okupāciju laiku un dažādu režīmu upurus, sākot ar 1944. gadu, Otrā pasaules kara pēdējiem gadiem, kad sabiedrotās Ungārijas teritorijā iegāja nacistiskās Vācijas karaspēks. Jāatceras, ka Ungārija 1940. gadā bija noslēgusi piespiedu aliansi ar Vāciju un ungāru armija cīnījās pret Padomju Savienību. Tā laika Ungārijas ungāru valdība ebrejus pazemoja, taču nedeva pavēli viņus iznīcināt. Tikai pēc vācu okupācijas 1944. gadā Aušvicas nometnē gāja bojā ap pusmiljons Ungārijas ebreju un ap 28 tūkstošiem čigānu.
Muzeja centrālā ass ir 1956. gada Ungārijas sacelšanās. Toreiz valsts pilsoņi mēģināja atbrīvoties no Padomju Savienības ietekmes zonas. Kopš 1940. gada Ungārijā valdīja nacistisko Vāciju atbalstoša valdība, bet, karam beidzoties, pie varas tika Maskavas ielikteņi. Daļa ungāru atbalstīja 1956. gada Ungārijas revolūcijas asiņaino apspiešanu. Varbūt tautas zemapziņā joprojām gulst fakts, ka Otro pasaules karu Ungārija iesāka kā Vācijas sabiedrotā un ka pašus ungārus var vainot par daudzām asiņainām kara laika pavēlēm? Katrā ziņā ungāru tautas un valdību lēmumi par izvēli 20. gadsimta notikumos mūsdienās tiek vērtēti pretrunīgi. Būdama Budapeštā, satiku ungārus, kas ir pārliecināti, ka 1956. gada revolūcijas varoņi ir bezbailīgākie cīnītāji visā Ungārijas vēsturē. Sastapu arī tādus, kuri uzskata, ka mūsdienās piecdesmito gadu notikumi nav pieminēšanas vērti. Par to domājot, liekas vismaz dīvaini, ka finansējumu gan Terora namam, gan 1956. gada memoriālam piešķīrusi Ungārijas Sociālistiskā partija, kas ir komunistiskās Ungārijas sociālistiskās strādnieku partijas (Ungārijas padomju laika vienīgās partijas) pēctece.
1956. gada revolūcijas upuru godināšanai netālu no Terora nama uzcelts arī iespaidīgs tērauda memoriāls, bet tas izskatās pamests. Mana apmeklējuma laikā ap to bija vērojama vairāku vasaru zāle un lampiņas likās izdauzītas jau sen. Tas gan dīvaini, jo varētu domāt, ka tieši 1956. gada sacelšanās padomju režīma laikā, kas kļuva zināma visā pasaulē, būtu kas tāds, par ko mūsdienās ungāri varētu lepoties. Taču daudzi ungāri memoriālu izliekas neredzam.
Turpretim Terora muzeja ēka ir iespaidīga, un valsts piešķir nopietnu finansējumu tās uzturēšanai. Nama jumtu apvij metālā griezti burti, kas izveido vārdu “Terors”. Saulei spīdot, cauri baismīgajam vārdam veidojas ēnas. Savulaik ievesti šajā ēkā, cilvēki tiešām kļuva tikai par ēnām. Pati ēka ir pelēka – tās logi aizklāti vai aizkrāsoti, un droši vien tikpat pelēka tā izskatījās arī kara gados un padomju režīma laikā. Kopš muzeja atklāšanas to apmeklējuši daudzi dzīvi palikušie ieslodzītie. Mūsdienu Ungārijas konstitūcijā rakstīts, ka ungāru tauta nav morāli atbildīga par to, kas notika laikā no 1944. līdz 1989. gadam. Tiesa, 2014. gadā notika tiesas sēde, kurā par vainīgu 1956. gada revolūcijas apspiešanā un pavēļu došanā savas tautas pārstāvju nošaušanai atzina 92 gadus veco Belu Biszku, vienu no bijušās Ungārijas komunistiskās partijas līderiem.
Muzeja centrālajā daļā novietots padomju armijas tanks. Pēc Maskavas pavēles 1956. gada revolūciju iznīcināja padomju armijas 17 divīzijas ar simtiem tanku. Revolūcija ilga tikai 17 dienas, un tās laikā gāja bojā ap 2500 ungāru, 700 krievu (varbūt arī latviešu?) karavīru un pēc tam vismaz 200 tūkstoši ungāru pameta savu valsti. Vēlāk 26 tūkstošus ungāru tiesāja Ungārijas Tautas Republikas tiesas, no tiem 13 tūkstoši nonāca cietumos un vairākus simtus sodīja ar nāvi. Padomju okupācijas gados uz Sibīriju deportēja aptuveni 600 tūkstošus ungāru, no kuriem gandrīz puse gāja bojā. Pēdējais deportētais no bijušās Padomju Savienības dzimtenē atgriezies tikai 2000. gadā.
Muzeja mūsdienīgajā vidē ir ārkārtīgi daudz audiovizuālo materiālu gan par okupāciju un tās upuriem, gan par okupētās Ungārijas ikdienas dzīvi. Staigājot pa zālēm, tūristi dzird apsūdzošās un patiesās 20. gadsimta ungāru vēstures liecinieku balsis. Stiklots lifts cauri visiem trim stāviem apmeklētājus lēni ved no vienas šausminošas fotogrāfijas pie nākamās. Tikai muzeja pagrabstāvā ieslodzīto celles ir atjaunotas tādas, kādas tās bijušas 20. gs. 40. un 50. gados. Tie ir moku, neziņas un nāves sodu izpildīšanas kambari. Pēc 1956. gada ieslodzīto likvidēšanas ēkas pagrabstāvs esot pārbūvēts – vēlāk tur atradies komunistisko ideju apmāto ungāru jauniešu klubs.
Ungārijas Terora nama muzejs atvērts kopš 2002. gada. Tagad norimušas diskusijas par muzeja pastāvēšanas pamatotību, kas sabiedrībā virmoja pirmajos gados. Mūsdienās Terora namu lielākoties apmeklē ārvalstu tūristi – kopumā ap četriem tūkstošiem apmeklētāju ik nedēļu. Taču vēl joprojām nacionālo svētku laikā katru gadu pie ieejas muzejā veidojoties milzīgas rindas. Vairāk nekā piecdesmit gadus ungāri šim namam Andrāša ielā 60 meta līkumu vai pat pārgāja otrā ielas pusē.
