Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
28. augusts, 2016
Drukāt

Teroraktiem notiekot biežāk, mainās cilvēku reakcija uz tiem

Foto AFP/LETAFoto AFP/LETA

Pēdējā laikā ziņas par terora aktiem atskan teju ik nedēļu, bet cilvēku reakcija uz tiem kļūst arvien mazāk izteikta.

Latvijas Universitātes profesors sociālajā psiholoģijā Ivars Austers to raidījumam “LNT Ziņu TOP 10” skaidro ar to, ka sabiedrībā mainās izpratne par to, kas ir norma. Paaugstinās pieļaujamais riska elements.

“Tad, kad tas notiek daudz biežāk, tad ir jānotiek kaut kam daudz spēcīgākam, lai pievērstu uzmanību. Tas ir tāds ziņu paradokss. Ja visu laiku ir kaut kas labs un ir viena slikta ziņa, tad, protams, pievērsīsi uzmanību. Bet, ja visu laiku slikts, tad jābūt kaut kam īpaši sliktam, lai par to daudz domātu,” skaidroja Austers.

Speciālisti to sauc par adaptācijas mehānismu. Jebkura dzīva radība, arī cilvēks, pielāgojas apstākļiem. Arī ikdienas riskam, jo cilvēks nevar nepārtraukti dzīvot stresā. Sociālantropologs Klāvs Sedlenieks šo procesu ilustrē ar parastu piemēru.

“Kad apstākļi ir mainījušies, pēc tam mums noteiktas lietas var likties parastas. Ja iepriekš mums tas likās neparasti, tagad tas liksies parasti. Tas tā, kā bija manā bērnībā. No sākuma bija neparasti, ka nebija sviesta. Pēc tam bija pats par sevi saprotams, ka nebija sviesta. Un tad bija neparasti, kad bija sviests pēkšņi. Tas arī ir, kā tas izmanīsies,” vērtēja Sedlenieks.

Eiroparlamenta preses padomnieks Ģirts Salmgriezis, kurš bieži lido no Briseles un Rīgu un atpakaļ, atzīst, ka nebaidās ne lidot, ne uzturēties pirms pusgada uzspridzinātajā lidostā. Esot pieradis.

“Kad ieiet lidostā, tad, protams, redzu tās vietas, kur tas ir noticis, tad varbūt ir brīžiem tās domas, ka tur pirms kāda laika bija terorakts. Es, paldies Dievam, tur nebiju. Šobrīd ir tā, ka terorakti ir ienākuši arī mūsdienu ikdienas dzīvē. Un tas vairs nav nekur tālu, nekur pāri robežām,” atzīst Salmgriezis.

Netālu no Ģirta mājām tika atrastas viena no Parīzes terorakta rīkotājiem pēdas. Bet Briseles ielās tagad ir vairāk cilvēku ar ieročiem, karavīri apsargā Eiroparlamenta un citu Eiropas Savienības iestāžu ēkas.

“Ja ikdienā dzīvo Briselē, tad, protams, to vairs nepamana un tā jau šķiet ikdiena, ka kāds kaut kur ir ar automātu, ir vairāk dažādu drošības pasākumu un tas jau šķiet kā norma,” vērtē Salmgriezis.

Apzināti vai neapzināti, cilvēki sāk vairāk baidīties paši par sevi. Par to, vai tas mazina līdzjūtību pret citiem, ekspertu domas dalās.

Austers spriež, ka nāves baiļu dēļ, saprotot, ka dzīve ir ierobežota, ka nākas konfrontēt sevi ar dzīvi ierobežojošām bailēm, viena no sekām varētu būt, ka cilvēki kļūst neiejūtīgāki, neelastīgāki.

Savukārt Sedlenieks atgādina, ka briesmu gadījumā cilvēkiem bieži vien ir arī tendence turēties vairāk kopā un saliedēties, sadarboties labāk nekā ikdienas situācijās.

Tomēr abi ir vienisprātis: apstākļu maiņu savā labā cenšas izmantot politiķi. Un situācijā, kad cilvēki nejūtas droši, to ir viegli darīt. Eksperti norāda uz to, ka cilvēki arvien vairāk simpatizē spēcīgiem līderiem un drošības labad ir gatavi upurēt daļu no demokrātijas. Un tas viss kopumā var novest arī pie ģeopolitiskām izmaiņām.

Speciālisti min vairākus piemērus – noskaņojums ASV pirms gaidāmajām prezidenta vēlēšanām un Lielbritānijas centieni norobežoties no pārējās Eiropas, kad daļa sabiedrības seko populistiem, vai arī totalitārisma izpausmju nostiprināšanās daudzās pasaules valstīs.

“Cilvēkiem ir vajadzība tikt galā ar nenoteiktību, neskaidrību. Nav īsti saprotams, kas notiks, kas mūs nākotnē sagaida. Un tad uzrodas cilvēki, kas uzzīmē relatīvi skaistu scenāriju – ja tu kaut ko darīsi, mēs varbūt tagad no kaut kā atteiksimies, mēs tos sliktos turēsim tālāk no mums, labajiem,” minēja Austers.

Nostrādā arī vēl viens psiholoģiskais pašaizsardzības mehānisms – norobežošanās. Gan no bailēm, gan no sliktām ziņām par kārtējo teroraktu.

Arī Salmgriezis raidījumam atzīst, ka vēlas no tā distancēties. “Ko tas īsti man dos, ja es nepārtraukti satraukšos, ka varbūt kaut kādu brīdi kāds var kaut ko uzspridzināt. Tas neko nedos. Es tikai būšu vēl lielākā stresā, un tāpat jau darbā ir diezgan dinamiski darba apstākļi. Tāpēc es šo terorismu un vardarbību negribu dziļi sirdī ielaist, jo tas nav tā vērts,” norāda Salmgriezis.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+