Latvijā
Vēsture

“Tev nebūs nokaut”. Latvieši – ebreju glābēji nacistu okupācijas gados1


Apcietināto ebreju darba kolonna Rīgas centrā. 1941.-1942. gads.  (Muzejs “Ebreji Latvijā”)
Apcietināto ebreju darba kolonna Rīgas centrā. 1941.-1942. gads. (Muzejs “Ebreji Latvijā”)
Apcietināto ebreju darba kolonna Rīgas centrā. 1941.-1942. gads. (Muzejs “Ebreji Latvijā”)

Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas gados vismaz 472 Latvijas iedzīvotāji piedalījās savu ebreju tautības līdzpilsoņu glābšanā, ļaujot ap 400 – 450 cilvēkiem pārdzīvot holokaustu. Vismaz 32 ebreju glābējus pašus skāra nacistu represijas, bet astoņi no viņiem gāja bojā apcietinājumā. Līdz šim 65 Latvijas ebreju glābējiem ir piešķirts Izraēlas “Yad Vashem” centra Jeruzalemē goda tituls “Taisnīgais starp tautām”. Šī publikācija ir veltīta latviešiem, kuru vārdi mūsdienās būtu pelnījuši daudz lielāku sabiedrības uzmanību ne tikai par viņu izcilo veikumu pirmskara vai Otrā pasaules kara laikā, bet arī atzīmējot viņu ieguldījumu vairāku ebreju dzīvības pasargāšanā un pieminot viņu pašu pārdzīvoto nacistu un komunistu ieslodzījumā.

Miris mocekļa nāvē

1941. gada 24. augustā Aglonas dekanāta dekāns monsinjors Aloizs Broks no kanceles uzstājās ar sprediķi, ko caurvija vārdi: “Tev nebūs nokaut.” Pirms pāris dienām turpat Aglonas ģimnāzijas stūrī izraktās divās milzīgās bedrēs vācu virsnieki ar latviešu pašaizsardzības vienību dalībnieku palīdzību nošāva 544 Daugavpils psihiatriskās slimnīcas pacientus un arī Grīvas patversmes bērnus, kuri bija izmitināti Aglonas ģimnāzijas telpās. Tas izsauca daudzu apkārtnes iedzīvotāju sašutumu, jo līdz ar to bija apgānīta katram Latvijas katolim vissvētākā vieta – Aglona. Tieši šeit 1921. gadā A. Broku iesvētīja par priesteri, bet četrus gadus vēlāk pēc augstākās teoloģijas studijām Vīnē viņš kļuva par pirmo latgalieti, kurš ieguvis teoloģijas doktora grādu. No 1929. gada A. Broks ar lielu enerģiju pildīja arī Aglonas zēnu un Jaunaglonas meiteņu ģimnāzijas direktora pienākumus un vadīja abu skolu mūra ēku būvniecību, ar laiku Aglonas baznīcas vajadzībām izveidojot arī koku zāģētavu, kūdras raktuvi un ķieģeļu cepli, kā arī veicināja kooperācijas attīstību un vadīja Aglonas klostera saimniecību. Pateicoties A. Broka nostājai, Aglonas ģimnāzija bija vienīgā mācību iestāde, kur arī pēc 1934. gada 15. maija Kārļa Ulmaņa valsts apvērsuma sāktās “latviskošanas” politikas mācības norisinājās latgaliešu valodā un netika īstenots valodnieka Jāņa Endzelīna piedāvājums Aglonu pārsaukt par Eglūni. Latvijas valdība 1937. gadā apbalvoja A. Broku ar Triju Zvaigžņu ordeni, bet divus gadus vēlāk Aglonas ģimnāziju apmeklēja ārlietu ministrs Vilhelms Munters ar kundzi un svinīgi pasniedza atestātus tās beidzējiem. Laikabiedru atmiņās A. Broks ir palicis kā cilvēks “ar dzīvām, mīļi simpātiskām acīm, apzeltītām brillēm un smaidošu seju, gara auguma kalsnējs garīdznieks, no kura sejas staroja gan enerģijas krājumi, gan kristīgi tikumi, gan dziļas zināšanas”. Kaut arī kara laikā viņš bija kļuvis nedaudz vecāks un nopietnāks, taču joprojām saglabāja sev raksturīgo optimismu, privātās sarunās paužot pārliecību, ka ne krievi, ne vācieši te ilgi nepaliks, bet aizies tur, no kurienes nākuši.

Svešas varas nelabvēlību A. Broks jau bija piedzīvojis 1940. – 1941. gadā, kad viņam nācās atstāt direktora posteni Aglonas ģimnāzijā, kuras vietā komunisti izveidoja lauksaimniecības skolu ar kino un deju zāli ģimnāzijas kapelā. Lai izvairītos no iespējamām represijām, A. Brokam kādu laiku nācās meklēt patvērumu, kalpojot Lēnu un Pampāļu draudzēs klusā Kurzemes nostūrī. Tomēr tagad, pēc tik atklātas nacistu un viņu vietējo atbalstītāju noziegumu nosodīšanas, sekas bija daudz smagākas. Pēc atsevišķu vietējo policistu denunciācijas A. Broku apcietināja 1941. gada 30. decembrī, izvirzot arī apsūdzību pirms tam apcietināto Aglonas (Somersetas) ebreju atbalstīšanā, jo tieši A. Broks bija tas, kurš ieradās vietējā pagastnamā un panāca kristītas ebrejietes Leitānu Daukštes sievas atbrīvošanu, izglābjot viņu no drošas nāves. Pēc apcietināšanas A. Broku aizveda uz vācu Drošības policijas un SD mītni Daugavpilī, bet tad uz vairākiem mēnešiem ieslodzīja Rīgas Centrālcietumā, kur viņš atradās vienā kamerā ar bioloģijas profesoru Paulu Galenieku un smagi izslimoja tīfu. Pēc atbrīvošanas 1942. gada aprīlī A. Broks vājš un novārdzis atgriezās Aglonā, kur klusi dzīvoja vienā no klostera istabiņām, nododamies svēto rakstu lasīšanai un rakstīšanai, kā arī, nedaudz atguvis spēkus, enerģiski iesaistījās ugunsgrēka postījumu novēršanā Aglonas ģimnāzijas dienvidu spārnā. Tomēr neilgi pirms Vasarsvētkiem 1942. gada maijā vācu drošības iestādes viņu apcietināja vēlreiz un pēc neilgas uzturēšanās cietumos Daugavpilī un Rīgā nosūtīja uz Štetīni (mūsdienās – Ščecina Polijā), pēc tam uz Hamburgu, kur, visticamāk, viņš nomira Neiengammes koncentrācijas nometnē. Iespējams, ka viens no pēdējiem, kas viņu satika dzīvu, bija ilūkstietis Donats Valpīters, kurš vēlāk liecināja, ka pats savām acīm redzējis A. Broku kādā grupā, kas vesta uz nāves kameru, un viņš vēl atvadīdamies svētījis Donatu ar krusta zīmi. Jau atmodas laikā 1988. gada 11. jūlijā izcilo Latgales izglītības un sabiedrisko darbinieku monsinjoru A. Broku godināja ar īpašu dievkalpojumu Varakļānu katoļu baznīcā un atklāja viņam veltītu pieminekli Sila kapos ar uzrakstu “Dr. Th. Aloiza Broka piemiņai. 1899. – 1943. Miris mocekļa nāvē”.

“Šī latvieša drosmi un attapību es vienmēr pieminēšu”

1941. gada augusta beigās – septembra sākumā jaunā skolotāja Valentine Jaunzeme (vēlāk – Lasmane) bija norīkota par latviešu valodas un vēstures pasniedzēju Malnavas lauksaimniecības vidusskolā. Skola atradās vācu SS saimniecības pārvaldes pakļautībā, to vadīja kāds ļoti augstprātīgs Kurzemes vācbaltietis, kurš no varas pozīcijām centies uzturēt savu autoritāti padoto vāciešu un latviešu personāla vidū. Kādu svētdienas vakaru skolā rīkota ballīte, uz kuru viņa ieradusies pēc skolas direktora Ludviga Vaivara aicinājuma – viņš bija lūdzis skolotājus draudzīgi uzvesties, tā cerot no vāciešiem iegūt kādus labumus skolas vajadzībām. Kad pasākums jau ritējis pilnā sparā, cienājoties arī ar ilgus gadus skolas pagrabos glabātajiem vīniem, darinātiem no plašajā augļu dārzā izaudzētās ābolu ražas, Valentine ievērojusi, ka brīžiem kāds no vāciešiem uz kādu laiku svinības atstāj un pēc tam atkal atgriežas, kā vēlāk noskaidrojās – lai viesotos kādā citā vāciešu organizētā pasākumā skolas telpās. Nākamās dienas rītā Valentine ar pārsteigumu vēroja, ka klasē valda sajukums, meitenes raud un zēnu gandrīz nav. “Tad nu atklājās, ka baltvācietis bija savācis mūs, skolotājus, vienā vietā un tur dzirdīja un ēdināja, bet otrā vietā bija savākti tie skolnieki, lielie puiši, kam 1941. gada 14. jūnijā bija aizvesti piederīgie, kā arī citi – emocionālākie un bravūrīgākie. Tie tad bija ar to pašu skolas vīnu dzirdināti un apdzirdīti un rīta svīdumā saformēti iet žīdus šaut netālajā Kārsavas kalniņā. Pirmdienas rītā viņi gulēja paģiraini, bet daži jau bija atzinušies meitenēm. Mūsu baltvācietis bija labi izpētījis apstākļus un to attiecīgi noorganizējis,” šādi šo traģisko notikumu vēl šodien ar gaišu galvu atceras Stokholmas pievārtē mītošā nu jau 99 gadus sasniegusī V. Lasmane.

Pēc apmēram diviem gadiem Valentine iesaistījusies 1943. gada 13. augustā slepeni Rīgā izveidotās Latvijas Centrālās padomes darbā, kuras mērķis bija atjaunot 1922. gada Satversmē balstītu neatkarīgu un demokrātisku Latvijas Republiku. LCP arī izstrādāja vairākas politiskās deklarācijas par valstiskās suverenitātes faktisko atjaunošanu un ar bijušā Latvijas sūtņa Zviedrijā Voldemāra Salnā starpniecību uzturēja sakarus ar Rietumiem. Pēdējais bija stājies kontaktos ar ASV Kara bēgļu padomes (“War Refugee Board”) pārstāvjiem Stokholmā, kas finansiāli atbalstīja baltiešu bēgļu laivu akcijas uz Zviedriju. Izsniedzot latviešiem 55 000 zviedru kronu, amerikāņi gaidīja, ka uz Zviedriju tiks pārvesti Rietumu sabiedroto karagūstekņi, latviešu inteliģence, prorietumnieciski noskaņoti politiķi, vācu armijas dezertieri un ebreji. To apstiprina arī V. Salnā 1944. gada 11. septembrī slepeni uz dzimteni nosūtītā vēstule ar lūgumu “evakuēt uz šejieni Latvijas žīdus, ja tādus no vāciešu neģēlībām būtu izdevies paglābt un ja tie ir Latvijas patrioti. Tas būtu liels pabalsts cīņā dēļ mūsu zemes nākotnes”. To izdarīt gan nebija vienkārši, jo tobrīd vēl dzīvie ebreji lielākoties atradās koncentrācijas nometnēs un tikai retajam no viņiem bija izdevies paslēpties no apcietināšanas.

Tieši Valentine, kura ar segvārdu Lūcija bija iesaistīta LCP slepeno radiotelegrammu šifrēšanā starp Latviju un Zviedriju, tērpusies kā smalka un spilgti izkrāsojusies “speciālo uzdevumu mašīnrakstītāja” 1944. gada 13. novembra agrā rīta devās no Ventspils uz Dundagu meklēt kādu ebreju, kurš slēpās mežā. Viņas pavadonis un smagās automašīnas šoferis bija vāciski vāji runājošais, bet īstā SS uniformā uzcirties LCP Ventspils sakaru grupas dalībnieks elektromehāniķis Kārlis Ernests Frišenfelds, kura noteiktajai rīcībai vēlāk izrādījās izšķirošā loma Dundagas mežos pavisam nejauši sastaptā bijušā Ventspils koktirgotāja Izraēla Michelsona glābšanā. Ceļā viņus divreiz apstādināja, taču ieraugot SS “papīrus” un braucēju augstprātīgo izturēšanos, sardzē stāvošie vērmahta vīri pat atdeva godu. Kad likās, ka atrast kādu mežā paslēpušos ebreju vairs nav nekādu cerību, V. Lasmane, vakara krēslas un miglas ieskautā mežmalā pavisam nejauši burtiski uzskrēja virsū I. Michelsonam, kuram, pateicoties kāda latviešu apsarga labvēlībai jau 4. augustā bija izdevies aizbēgt no darba pie šaursliežu dzelzceļa būves un atrast patvērumu pie Degumu māju saimnieka Ozola Dundagas pagastā. Pagāja krietns laiks, līdz Valentinei izdevās Izraēlu pārliecināt, ka viņa vēlas to glābt, pārvedot pāri jūrai uz Zviedriju. “Kad ieraudzīju iznākam no nama stalto vācu uniformā tērpto vīru, aizvēru acis. Bet šis vīrs nesa drēbes un sāka man vilkt nost kankarus un ieģērbt atnestajās. Kāda sieviete deva dzert siltu tēju, spieda rokās sviestmaizi. Viss notika tik ātri, un es jau sēdēju automašīnā, lielā lakatā ievīstīts, jo nebija laika nodzīt man bārdu un apmazgāties, un mūsu mašīna palēkdamies drāzās pa meža ceļiem tumsā iekšā. Vēl nāca tas lielais brīdis pēc daudzām nobrauktām stundām, kad mūsu uniformētais šoferis izlēca no mašīnas pie vācu posteņa, viņus aizturēt gribēdams, lai tie nenāk pārbaudīt mūsu mašīnu. Kad viens tuvojās ar kabatas baterijas lampiņu rokā, man pamira sirds un nez vai es nesāktu kliegt, ja tās divas sievietes nesēdētu tik mierīgas kā statujas man blakus un priekšā. Jā, šī latvieša drosmi un attapību es vienmēr pieminēšu, jo īstenībā viņš bija mans glābējs. Viņš pagrūda to vācieti ar lampiņu, ielēca mašīnā un ar tādu švunku aiztrenca mašīnu, ka vācieši palika tālu iepakaļ,” šādi savu izglābšanos ar pateicību vēlāk atcerējās pats I. Michelsons.

“Paskats bija nožēlojams. Apģērbs skrandās, kājas ietītas lupatās, acīmredzot utu pilns, jo nepārtraukti kasījās. Viņš bija liela auguma. Dabūju šķirties no sava rezerves uzvalka, zīda apakšveļas, kuru biju iemainījis no vācu virsnieka, kurpēm, zeķēm un platmales. Pēc pirts, kaut vājš kā ģindenis, viņš tomēr bija cilvēcīgā izskatā.” Tāds Izraēls bija palicis Arvida Zvaigznītes atmiņā, kura aprūpē viņš vairāk nekā nedēļu pavadīja slēpnī pie Bambaļu mājām, līdz 24. novembra naktī ar laivu “Zvejnieks” pēc 36 stundu brauciena kopā ar vēl 161 bēgli sasniedza Gotlandi. K. Frišenfeldam, kurš palika padomju okupētajā Latvijā, čekas tribunāls 1946. gada 16. maijā piesprieda divdesmit plus piecus gadus ieslodzījuma stingrā režīma darba nometnē Vorkutā, tā sodot viņu arī par “aktīvu piedalīšanos vairāk nekā 300 latviešu nacionālistu pārvešanā uz Zviedriju”. Ventspilī K. Frišenfelds atgriezās 1956. gadā un bija viens no tiem LCP dalībniekiem, kuru vārdi tika izmantoti latviešu trimdas dezinformācijas kampaņā avīzē “Dzimtenes Balss”, kas publicēja it kā viņu parakstītu (īstenībā padomju drošības iestāžu sarakstītu) atklāto vēstulei par vilšanos LCP darbā. Padomju propaganda nesaudzēja arī Zviedrijā nonākušo V. Lasmani, laikrakstā “Cīņa” vēl 1987. gadā nepatiesi apgalvojot, ka viņas drosmīgā rīcība ebreja I. Michelsona atrašanā Dundagas apkārtnē un vēlākā nogādāšanā ar bēgļu laivu pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju īstenībā esot bijusi “inscenēta ar SS un SD pārstāvju līdzdalību”, lai glābtu “bēgošos tautas nodevējus un kara noziedzniekus”.

Trīskārtējā olimpieša varoņdarbs

“Mūsu tanki ielauzās Rīgā rītausmā. Viens no tiem nostājās K. Barona ielā kontrolēt krustojumu ar Dzirnavu ielu. Tankists pacēla torņa lūku un, vērīgi skatīdamies apkārt, ieraudzīja, ka no blakus mājas pagraba izdrāžas vairāki vīrieši. Viņi bija septiņi. Tie pieskrēja pie tanka, aizgūtnēm saukdami vienu pašu vārdu: “Paldies!” Vīri raudāja.” Šādi kādu ļoti cilvēcisku epizodi Latvijas galvaspilsētas ielās drīz vien pēc padomju karaspēka ierašanās vācu armijas jau pamestajā pilsētā 1944. gada 13. oktobrī atspoguļoja žurnāls “Ogoņok”. Izrādās, ka žurnāla korespondenti bija satikuši Emanuelu Jeruhmanovu, kurš tagad bija stājies darbā par inženieri 2. maizes fabrikā, bet nacistu okupācijas gados spējis izglābties no bojāejas holokaustā. Viņš tad arī bija viens no tiem septiņiem vīriešiem, kuru patvērums kara laikā bija neliela noliktava K. Barona ielas 17. ēkas pagrabiņā.

“Ogoņok” rakstā bija cildināts arī šo cilvēku glābējs slēpju veikala un sporta inventāra darbnīcas īpašnieks slavenais vieglatlēts Artūrs Motmillers, Parīzes (1924), Amsterdamas (1928) un Berlīnes (1936) olimpisko spēļu dalībnieks, astoņkārtējs Latvijas meistars un daudzkārtējs rekordists garajās distancēs. Viņa 1933. gada sasniegums (2.41:38,2) maratonā Latvijas rekorda statusā noturējās veselus 19 gadus. Traģisks paradokss, bet jau dažus mēnešus pēc šīs publikācijas A. Motmilleru apcietināja un no 1945. gada janvāra līdz 1946. gada aprīļa beigām viņš bija spiests pavadīt LPSR IeTK cietumā Rīgā un PSRS IeTK labošanas darbu nometnē “Tagillag” Sverdlovskas apgabalā. Kaut arī čekas apsūdzībā A. Motmilleram bija inkriminēta “piedalīšanās arestēto padomju pilsoņu spīdzināšanā 1941. –1944. gadā Rīgā”, kā arī strādāšana par korespondentu “fašistiskajā žurnālā “Laikmets” un pretpadomju satura rakstu publicēšana”, šie apvainojumi izrādījās baltiem diegiem šūti, turklāt desmit liecinieki bija snieguši liecības par viņa nopelniem ebreju glābšanā. Kā noskaidrojis vēstures doktors Kaspars Zellis, apsūdzība par padomju pilsoņu spīdzināšanu bija cēlusies no propagandas raksta laikrakstā “Sporta Pasaule”, ka A. Motmillers kopā ar vēl citiem sportistiem pēc vācu karaspēka ienākšanas Rīgā 1941. gada vasarā ieradies komandantūrā un pieteicies “boļševiku tīrīšanas darbā”, ko viņš pats vēlākā izmeklēšanā kategoriski noliedza. Arī “Laikmeta” žurnālists A. Motmillers izrādījās tikai “uz papīra”, jo īstenībā viņa vietā par diviem kilogramiem sviesta mēnesī rakstus rakstīja žurnāla tehniskais redaktors Eduards Tūbelis, sagādājot savam draugam darba grāmatiņu, kas ļāva dzīvot un brīvi pārvietoties pa Rīgu, un slēpt savā darbnīcā no Rīgas geto izbēgušos ebrejus.

Dažādās liecībās par A. Motmillera dalību ebreju glābšanā ir minēti septiņi līdz vienpadsmit viņa izglābtie cilvēki. Tomēr vismaz viņa paša un vairāku glābto ebreju liecībās, kas mūsdienās ir apzinātas A. Motmillera LPSR VDK krimināllietā Latvijas Valsts arhīvā, ir nosaukti deviņu izglābto ebreju vārdi – brāļi Harijs, Aleksandrs, Īzaks, Arturs, Mozus, Jakovs Ritovi, E. Jeruhmanovs, Moisejs Šecens un Mendelnorms. Pirmie divi bija viņa paziņas no sporta aprindām un kopā ar E. Jeruhmanovu slēpās pie A. Motmillera jau no 1943. gada jūlija, kad viņš tiem palīdzēja izbēgt no piespiedu darbavietas t. s Forburgas kvartālā (Eksporta un Ausekļa ielas rajonā). Pārējie ebreji nonāca pie A. Motmillera pēc viņu aizbēgšanas no Mežaparka koncentrācijas nometnes “Kaiserwald” fabrikas “Lenta” Jelgavas ielā 1944. gada augustā. Slēptos ebrejus A. Motmillers apgādāja ar pārtiku un centās viņus iedrošināt, regulāri informējot par stāvokli frontē un nenododot pat tad, kad reiz kāda vācu žandarmērijas patruļa aizturēja viņu Rīgas Centrāltirgū.

Atgriezies no padomju ieslodzījuma, A. Motmillers turpināja darboties tirdzniecībā un strādāja par juvelierizstrādājumu veikala vadītāju. 1975. gadā, vairākas reizes viesojoties pie slavenā olimpieša, viņa dzīvesstāstu pierakstīt izdevās tolaik jaunajai sportistei, tagad Latvijas Sporta muzeja vadošajai pētniecei Ritai Apinei. Tobrīd A. Motmillers šo savu veikumu īpaši neizcēla, bet atcerējās, ka viņa slēptie deviņi cilvēki diendienā mitinājušies 6 x 5 metru nelielā telpā, kur gan gulējuši, gan ēduši. Citreiz nācies viņus paslēpt arī speciālā aiz sienas ierīkotā trīs līdz sešus metrus garā un tikai pusmetru šaurā ejā. Kad pie viņa ieradušies padomju virsnieki – jau pieminētā žurnāla “Ogoņok” korespondenti, viņi pārsteigti pētījuši visas sienas, ar acīm meklēdami pēdas kādai slēptuvei. Sākumā cilvēki dzīvojuši labi un draudzīgi, bet vēlāk šaurības, neziņas un pastāvīgās apdraudētības apstākļos pieaugušas ķildas un nesaskaņas. Vienam no slēptajiem ebrejiem reiz sākušās smagas zobu sāpes un bijusi vajadzīga pat ķirurģiska operācija, ko turpat viņu slēptuvē veikusi latviešu ārste Guna Vigdorčuka, kuru uzņēmīgais A. Motmillers bija atvedis uz mazo pagrabiņu K. Barona ielā.

LA.lv