Mobilā versija
-2.9°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
2. decembris, 2015
Drukāt

“Tev nebūs nokaut”. Latvieši – ebreju glābēji nacistu okupācijas gados (1)

ebreji

Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas gados vismaz 472 Latvijas iedzīvotāji piedalījās savu ebreju tautības līdzpilsoņu glābšanā, ļaujot ap 400 – 450 cilvēkiem pārdzīvot holokaustu. Vismaz 32 ebreju glābējus pašus skāra nacistu represijas, bet astoņi no viņiem gāja bojā apcietinājumā. Līdz šim 65 Latvijas ebreju glābējiem ir piešķirts Izraēlas “Yad Vashem” centra Jeruzalemē goda tituls “Taisnīgais starp tautām”. Šī publikācija ir veltīta latviešiem, kuru vārdi mūsdienās būtu pelnījuši daudz lielāku sabiedrības uzmanību ne tikai par viņu izcilo veikumu pirmskara vai Otrā pasaules kara laikā, bet arī atzīmējot viņu ieguldījumu vairāku ebreju dzīvības pasargāšanā un pieminot viņu pašu pārdzīvoto nacistu un komunistu ieslodzījumā.

Miris mocekļa nāvē

1941. gada 24. augustā Aglonas dekanāta dekāns monsinjors Aloizs Broks no kanceles uzstājās ar sprediķi, ko caurvija vārdi: “Tev nebūs nokaut.” Pirms pāris dienām turpat Aglonas ģimnāzijas stūrī izraktās divās milzīgās bedrēs vācu virsnieki ar latviešu pašaizsardzības vienību dalībnieku palīdzību nošāva 544 Daugavpils psihiatriskās slimnīcas pacientus un arī Grīvas patversmes bērnus, kuri bija izmitināti Aglonas ģimnāzijas telpās. Tas izsauca daudzu apkārtnes iedzīvotāju sašutumu, jo līdz ar to bija apgānīta katram Latvijas katolim vissvētākā vieta – Aglona. Tieši šeit 1921. gadā A. Broku iesvētīja par priesteri, bet četrus gadus vēlāk pēc augstākās teoloģijas studijām Vīnē viņš kļuva par pirmo latgalieti, kurš ieguvis teoloģijas doktora grādu. No 1929. gada A. Broks ar lielu enerģiju pildīja arī Aglonas zēnu un Jaunaglonas meiteņu ģimnāzijas direktora pienākumus un vadīja abu skolu mūra ēku būvniecību, ar laiku Aglonas baznīcas vajadzībām izveidojot arī koku zāģētavu, kūdras raktuvi un ķieģeļu cepli, kā arī veicināja kooperācijas attīstību un vadīja Aglonas klostera saimniecību. Pateicoties A. Broka nostājai, Aglonas ģimnāzija bija vienīgā mācību iestāde, kur arī pēc 1934. gada 15. maija Kārļa Ulmaņa valsts apvērsuma sāktās “latviskošanas” politikas mācības norisinājās latgaliešu valodā un netika īstenots valodnieka Jāņa Endzelīna piedāvājums Aglonu pārsaukt par Eglūni. Latvijas valdība 1937. gadā apbalvoja A. Broku ar Triju Zvaigžņu ordeni, bet divus gadus vēlāk Aglonas ģimnāziju apmeklēja ārlietu ministrs Vilhelms Munters ar kundzi un svinīgi pasniedza atestātus tās beidzējiem. Laikabiedru atmiņās A. Broks ir palicis kā cilvēks “ar dzīvām, mīļi simpātiskām acīm, apzeltītām brillēm un smaidošu seju, gara auguma kalsnējs garīdznieks, no kura sejas staroja gan enerģijas krājumi, gan kristīgi tikumi, gan dziļas zināšanas”. Kaut arī kara laikā viņš bija kļuvis nedaudz vecāks un nopietnāks, taču joprojām saglabāja sev raksturīgo optimismu, privātās sarunās paužot pārliecību, ka ne krievi, ne vācieši te ilgi nepaliks, bet aizies tur, no kurienes nākuši.

Svešas varas nelabvēlību A. Broks jau bija piedzīvojis 1940. – 1941. gadā, kad viņam nācās atstāt direktora posteni Aglonas ģimnāzijā, kuras vietā komunisti izveidoja lauksaimniecības skolu ar kino un deju zāli ģimnāzijas kapelā. Lai izvairītos no iespējamām represijām, A. Brokam kādu laiku nācās meklēt patvērumu, kalpojot Lēnu un Pampāļu draudzēs klusā Kurzemes nostūrī. Tomēr tagad, pēc tik atklātas nacistu un viņu vietējo atbalstītāju noziegumu nosodīšanas, sekas bija daudz smagākas. Pēc atsevišķu vietējo policistu denunciācijas A. Broku apcietināja 1941. gada 30. decembrī, izvirzot arī apsūdzību pirms tam apcietināto Aglonas (Somersetas) ebreju atbalstīšanā, jo tieši A. Broks bija tas, kurš ieradās vietējā pagastnamā un panāca kristītas ebrejietes Leitānu Daukštes sievas atbrīvošanu, izglābjot viņu no drošas nāves. Pēc apcietināšanas A. Broku aizveda uz vācu Drošības policijas un SD mītni Daugavpilī, bet tad uz vairākiem mēnešiem ieslodzīja Rīgas Centrālcietumā, kur viņš atradās vienā kamerā ar bioloģijas profesoru Paulu Galenieku un smagi izslimoja tīfu. Pēc atbrīvošanas 1942. gada aprīlī A. Broks vājš un novārdzis atgriezās Aglonā, kur klusi dzīvoja vienā no klostera istabiņām, nododamies svēto rakstu lasīšanai un rakstīšanai, kā arī, nedaudz atguvis spēkus, enerģiski iesaistījās ugunsgrēka postījumu novēršanā Aglonas ģimnāzijas dienvidu spārnā. Tomēr neilgi pirms Vasarsvētkiem 1942. gada maijā vācu drošības iestādes viņu apcietināja vēlreiz un pēc neilgas uzturēšanās cietumos Daugavpilī un Rīgā nosūtīja uz Štetīni (mūsdienās – Ščecina Polijā), pēc tam uz Hamburgu, kur, visticamāk, viņš nomira Neiengammes koncentrācijas nometnē. Iespējams, ka viens no pēdējiem, kas viņu satika dzīvu, bija ilūkstietis Donats Valpīters, kurš vēlāk liecināja, ka pats savām acīm redzējis A. Broku kādā grupā, kas vesta uz nāves kameru, un viņš vēl atvadīdamies svētījis Donatu ar krusta zīmi. Jau atmodas laikā 1988. gada 11. jūlijā izcilo Latgales izglītības un sabiedrisko darbinieku monsinjoru A. Broku godināja ar īpašu dievkalpojumu Varakļānu katoļu baznīcā un atklāja viņam veltītu pieminekli Sila kapos ar uzrakstu “Dr. Th. Aloiza Broka piemiņai. 1899. – 1943. Miris mocekļa nāvē”.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. 1) Msgr. Aloizs Broks mira Mauthauzenas KN 1944. gada 28. aprīlī.
    2) Zobārstes uzvārds bija Vigdorčika, nevis Vigdorčuka. Viņas vīrs Vladimirs-Vulfs Vigdorčiks bija ebrejs, kurš pats kara gados slēpās ārpus Rīgas. Lietojot pareizu uzvādu, kļūst skaidrs, kāpēc šo ārsti varēja bez bažām aicināt sniegt palīdzību nelegāli dzīvojošiem ebrejiem.
    3) Nav dzirdēts, ka ebreju uzvārds varētu būt “Mendelnorms”. Varbūt tomēr Mandelkorns?

Medību laikā sievietei iešauj kājā Sestdien Kurzemē medību laikā kāda sieviete guvusi šautu brūci kājā.
Draugiem Facebook Twitter Google+