Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
4. februāris, 2014
Drukāt

Tēva gars

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Tēvi un dēli – jau gadsimtiem teātrī risināta tēma, un arī Alvja Hermana režisētā Vīnes Pilsētas teātra izrāde “Tēvi”, kuras viesizrādes “Rīga 2014” programmas forte forte ietvaros bija iespējams redzēt Rīgā, sākas ar atsauci uz Hamletu, uz tēva garu. Šekspīru Alvis Hermanis izaicināja, arī sākot “Latviešu stāstu” iestudējumu sēriju paša vadītajā Jaunajā Rīgas teātrī. Citāts par vistkopi, kuras stāsts ir ne mazāk satricinošs par jebkuru Šekspīra traģēdiju, tieši pirms desmit gadiem ar mediju starpniecību kļuva par tādu kā mērauklu, ar kuru labu laiku tika mērīti teātru meklējumi Latvijā. Kas kopš tā laika mainījies? Hermaņa veikumam kritiķi ir atraduši nosaukumu – jaunais dokumentālisms ‒ par kuru paši arī turpina strīdēties, bet viņš pats kļuvis par režisoru, ar kura vārdu saistās latviešu teātris pasaulē. Izrāde “Tēvi”, kā arī Minhenes Kamerteātra izrāde “Vēlie kaimiņi” ir daļa no Hermaņa nedēļas, kuras gaitā iecerēts tad nu beidzot tikt skaidrībā ‒ kas ir Alvja Hermaņa starptautisko panākumu atslēga? Kas ir tā režisora Hermaņa darbības Latvijā mazāk zināmā puse, ko savukārt labi pazīst pasaulē?

Vīnes Pilsētas teātra izrādes “Tēvi” reklāmas teksts lugas saturu piesaka gluži kā anekdotē: reiz satikās latvietis, vācietis un krievs – Gundars Āboliņš, Olivers Stokovskis un Juris Baratinskis. Taču anekdotes paradokss patiešām arī izmantots izrādes tapšanā: tās ir trīs temperamentā un dzīves pieredzē pretējas personības, kas kopīgo atrod sarunā par tēviem. Austriešu aktieris Olivers Stokovskis sāk ar šķietami 
neitrālu stāstu par to, kā viņš parasti teātrī gatavojas izrādei, līdz pamazām sterilajai kārtībai uz viņa galdiņa grimētavā rodas izskaidrojums mataina hipija gados uzsāktajā dialogā mūža garumā ar tēvu policistu. No sterilitātes nav ne vēsts Gundara Āboliņa grimētavā, taču pie fotogrāfijā redzamā galdiņa vecās Dailītes telpās savulaik sēdējis viņa tēvs Tālivaldis Āboliņš. Nenoliedzami no trim stāstiem emocionāli plosošākais Rīgas publikai ir tieši Gundara Āboliņa uznāciens. Izrādes sākumā veidojas pat mazliet amizanta situācija, kad visiem tik labi zināmais aktieris sasveicinās vāciski un, vēl vairāk, kā to paredz izrādes teksts, stādās priekšā – publika spontāni sāk smieties. Izrāde “Tēvi” latviešu publikā nostrādā tā, kā to droši vien režisors nav paredzējis, taču vienlaikus tā ir šīs viesizrādes smeldzīgākā un dzīvākā daļa – Gundars Āboliņš stāsta par savu tēvu Tālivaldi Āboliņu, un bez vācu valodas distances šīs stāsts, iespējams, būtu par daudz atklāts, par daudz no teātra nosacītības ārā kāpjošs.

Juris Baratinskis vispār nav aktieris, taču viņa iespaidīgo stāvu un aktiera varēšanu latviešu publikai bijusi iespēja novērtēt JRT izrādē “Oņegins, Komentāri.”. Viņa stāsts par tēvu, kurš Sibīrijā pratis ne tikai izdzīvot, bet arī par cilvēku tapt, ir tas nepieciešamais trešais skatu punkts, kas anekdotē palaikam apvērš abu iepriekšējo cilvēcisko pieredzi. Aktieru stāstus dramaturgs Andreass Erdmans sakārtojis secīgā piedzīvojumā, kas virzās no tēva smaržas, kā viņš mācījis braukt ar mašīnu – pašām pirmajām bērnības atmiņām; pretim nodevībai pret ģimeni – notikušajai vai nenotikušajai sarunai par seksu, dzeršanas postam; uz nenovēršamo – vecumu. Šiem stāstiem ritinoties uz priekšu, uz skatuves darbojas arī grimētājas, mūsu acu priekšā trīs aktieri gluži fiziski pārtop savos tēvos.

“Tēvus” droši varētu izmantot kā hrestomātisku mācību līdzekli Hermaņa teātra apgūšanas īsajam kursam. Uz skatītāju iedarbojas Monikas Pormales scenogrāfija – tās ir pārgleznotas fotogrāfijas, kādas atceramies no “Šukšina stāstiem”; aktiera personīgās pieredzes iesaistīšana, reāla cilvēka dzīvespieredzes dokumentēšana, apelēšana pie kolektīvās atmiņas – kā “Vectēvā” un “Latviešu stāstos”. Vecuma tēma, aktiera fiziska pārtapšana večukā līdz virtuozitātei izkopta “Garajā dzīvē”.

Izrāde “Tēvi” sniedz priekšstatu par virsotni, kādu, strādājot pasaules teātros, Alvis Hermanis ir sasniedzis paša radīto režijas paņēmienu, dēvētu par jauno dokumentalitāti, lietojumā. Problēma tikai – šobrīd režisors jau strādā citādi, un tieši tā būtu tā nepieciešamā Hermaņa teātra pieredze, ko, izpērkot biļetes uz viesizrādēm pāris dienu laikā, tik ļoti gaidīja Latvijas publika.

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+