×
Mobilā versija
Brīdinājums +25.7°C
Meldra, Meldris, Melisa
Sestdiena, 21. jūlijs, 2018
5. maijs, 2018
Drukāt

Tēvs Benedikts no Viļāniem: Spēt izturēt labajā un mudināt arī citus – tā darīsim Latviju labāku (8)

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Rinalds Stankēvičs

Viļānu, Rikavas, Nagļu un Ostrones katoļu draudžu prāvestu Rinaldu Stankēviču jeb Viļānu mariāņu klostera tēvu Benediktu sakarā ar Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanu pirmais apsveica kinorežisors Jānis Streičs. Tieši Viļānu baznīcā filmēta J. Streiča filmas “Cilvēka bērns” aina ar mazā Boņuka lūgšanu Dievmātes gleznas priekšā. Tēvs Benedikts par īsziņā atsūtīto apsveikumu bijis pārsteigts, nodomājis, varbūt kas sajaukts (viņam tāds pats uzvārds kā arhibīskapam, kaut radinieki abi nav). Piezvanījis režisoram, kurš apliecinājis, ka nav nekādas kļūdas, apsveikums sasniedzis pareizo adresātu.  3. maijā Rinalds Stankēvičs brauca uz Rīgu saņemt augsto valsts apbalvojumu. Viļānu baznīca kopā ar klosteri ir  Eiropas nozīmes kultūras piemineklis, un gan baznīca ir skaisti izremontēta, gan klostera teritorija labi sakopta, Viļānu baznīca godināta kā “Novada lepnums”, un tēvs Benedikts jau pirms vairākiem gadiem saņēmis titulu “Viļānu gada cilvēks”. Sarunā – gan par to visu, gan arī par koncertu “Latgales gredzens”.

Visi, kas pērn noskatījās Latvijas simtgades koncertu “Latgales gredzens”, tajā redzēja piedalāmies arī jūs. Kādu pieredzi guvāt? 

R. Stankēvičs: Jau pirms gadiem astoņiem Latvijas radio kora diriģentam Sigvardam Kļavam radās ideja par litāniju, un viņš brauca ierakstīt maija dievkalpojumus, kur ticīgā tauta dzied pie krustiem – Latgalē, Zemgalē, Kurzemē. Tā mēs iepazināmies un braucām kopā klausīties dziedājumus Rikavā un Īdeņā.

Kad Sigvards aicināja Rēzeknē uz “Goru” aprunāties par ideju uz simtgadi veidot koncertus, katrā novadā savu, prasīja arī man padomu. Teicu, ja grib parādīt Latgali, tad bez ticības to parādīt nav iespējams. Latgalē tautiskais ar ticību savijies kopā vienā veselā. Vēlāk man teica, ka uzvedumā uzstāsies priesteri un man arī jābūt. Iebildu, ka esmu taču nācis no Zemgales – no Skaistkalnes, bet koncertā jābūt īstiem latgaliešiem! Sigvards uzstāja. Esmu priecīgs par iespēju būt “Latgales gredzenā”, piedalīties, izdzīvot kopību gan ar dziedātājiem, gan mūziķiem. Tā bija unikāla, brīnišķīga pieredze. Šī draudzība turpinās joprojām. Nesen “Gorā” bija “Vidzemes gredzens”, aizgāju apsveikt, un ar visiem Radio kora dziedātājiem jutāmies tā, it kā būtu viena ģimene, kaut pagājis jau vesels gads.

Kādas ir jūsu pārdomas par Latviju simtgades gadā?

Laiki tagad ir ļoti steidzīgi, un pasaule ļoti strauji mainās. Kādreiz nebija mobilo telefonu, nebija dronu… Pārmaiņas kādreiz notika gadu desmitu vai gadu simtu laikā, bet tagad – gada vai divu gadu laikā. Cilvēki ir izvēles priekšā – no vienas puses, ir jāsteidzas pārmaiņām līdzi. Piemēram, ir jāzina, kā valsts iestādēm uzrakstīt un nosūtīt elektronisku iesniegumu. Ja gribi būt šajā pasaulē, ir jāpieņem tas, bez kā dzīvot nevari. Bet, no otras puses, ir jātiek galā ar izaicinājumiem. Šīs steigas dēļ cilvēki ļoti bieži sāk pazaudēt savas saknes un vēl citas vērtības. Nav laika būt kopā ar savu ģimeni. To saku par laicīgo līmeni, taču garīgā līmenī notiek tas pats.

Maija dievkalpojumi pie krusta ir tradīcija, kas ieaudusies tautas vēsturē gadu simtiem ilgi. Tagad tradīciju – lūgšanas par mirušajiem psalmu dziedājumos – var pazaudēt… Pāvests Francisks daudz runā par to, ka pasaule stāv izaicinājumu priekšā. Ko darīt? It kā tev ir jāskrien kopā ar pasauli, viss notiek arvien ātrāk, bet tu nedrīksti saraut to, kas tevi vieno ar Dievu un iepriekšējām paaudzēm. Jo, ja nav sakņu, tautai nav nākotnes. Esam ļoti bīstamā situācijā, ja nākotnē visa pasaule būs mūsu mājas un reizē nekur nebūsim mājās.

Nesen latviski publicētajā grāmatā par korupcijas postu pāvests Francisks vērš uzmanību uz to, ka sabiedrības atjaunošanu parasti saista ar ekonomikas attīstību, ar tieslietu sistēmas uzlabošanu, noziegumu apkarošanu, ar miera uzturēšanu valstī, taču neesam pieraduši censties risināt sabiedrības problēmas, par sākumpunktu ņemot cilvēka sirds stāvokli un pazemības nepieciešamību.

Pasaulē notiek brīnišķīgas lietas, ekonomika attīstās, ienāk jaunas tehnoloģijas, bet tajā visā sāk pazust cilvēks, jo viņš vairs nav pats svarīgākais. Baznīca saka – nē, tam visam – gan ekonomiskai izaugsmei, gan mieram un labklājības veicināšanai – ir jākalpo cilvēkam! Ja bagātības nonāk oligarhu rokās, tad kādiem dažiem no tām ir labums, bet kas visiem pārējiem? Dzīvojam pasaulē, kur zemīte ir ļoti bagāta. Taču kādam pieder ļoti daudz, citam nav nekā. Nav vairs tā, ka visi cilvēki ir svarīgi. Tāpēc pāvests raksta par korupcijas ļaunumu un to, ka jāmainās cilvēka sirdij. Jo, ja sirdī ir mīlestība – tā dalās, grib labu visiem.

Mums jāgaida un ļoti uzmanīgi jāieklausās, ko teiks pāvests Francisks, atbraucis uz Latviju. Jo pāvesta atbildība ir milzīga. Daži saka – pāvests runā par lietām, kas mums nav aktuālas. Varbūt mums kā latviešiem nav aktuālas, bet varbūt Amerikā, Portugālē, Argentīnā – ir. Pāvesta vizīte Latvijā ir milzīga dāvana mums. Viņš katru gadu saņem tūkstošiem ielūgumu. Šogad pāvests izvēlējies braukt uz trim mazām valstīm Baltijas jūras krastā. Viņš ieradīsies, lai lūgtos kopā ar mums, un būs sagatavojis uzrunu mums visiem. Lai spētu to pieņemt, ir vajadzīga šī pazemība.

Draudzēs aicinām lūgties nodomā par pāvesta vizīti. Ticīgam cilvēkam būs vieglāk izprast pāvesta sacīto. Jo lasām pāvesta dokumentus, bieži par tiem runājam. Ir vajadzīga sagatavota augsne, lai pāvesta sētā sēkla labi iesakņotos.

Baznīcas dārzā ir pāvesta Jāņa Pāvila II skulptūra. Svētceļniekiem es stāstu par viņa lūgšanu nodomā par Latvijas brīvību. 1986. gadā apritēja astoņsimt gadi kopš Latvijas kristianizācijas, un pirms jubilejas Jānis Pāvils II uzaicināja pie sevis priesteri, vēlāko bīskapu Ārvaldi Andreju Brumani, kurš strādāja Vatikāna Radio, un lūdza viņam sākt organizēt Latvijas kristietības lielo jubileju. Šie svētki notika Romā, Sv. Pētera bazilikā, bet toreiz Latvijā esošā padomju vara uz šiem svētkiem cilvēkus no Latvijas nelaida. Tur varēja piedalīties tikai ārzemēs dzīvojošie latvieši. Pāvests dievkalpojuma laikā no visas sirds lūdzās par Latvijas neatkarību. Pagāja tikai daži gadi, un šī pāvesta lūgšana piepildījās.

Kā izvēlējāties klostera vārdu – tēvs Benedikts?

Mariāņu kongregācijā pastāv Mariāņu palīgu apvienība. Tie ir laicīgie cilvēki, kuri vēlas mariāņu vadībā iet svētuma ceļu – iesaistās korespondencē, palīdz klostera brāļiem dažādās vajadzībās. Mariāņi kalpo 19 pasaules valstīs, un visās ir Mariāņu palīgu apvienības māsas un brāļi. Interesanti, ka pirmā palīgu apvienības direktora vārdā vēlāk sauc visus pārējos. Direktora vietā atnāk nākamais cilvēks, un viņš paraksta vēstuli ar tādu pašu vārdu kā iepriekšējais. Tā kā biju pirmais direktors, jo man priekšniecība uzticēja dibināt mariāņu palīgu apvienību, par apvienības aizbildni izvēlējos pirmo mariāņu tēvu, kas savulaik sāka kalpot Latvijā. Tas ir tēvs Benedikts Skrinda. Viņš ieradās Viļānos 1924. gadā, kad baznīca bija izdegusi, un visu atjaunoja un izveidoja. Cēla tautas namu, pienotavu, elektrostaciju, un starpkaru Latvijas laikā klosteris saņēma Zemkopības ministrijas apbalvojumu par priekšzīmīgu saimniecisko darbību.

Kas cilvēkiem draudzēs rūp visvairāk?

Nesen lasīju, ka tik labi kā tagad cilvēki Latvijā nekad iepriekš nav dzīvojuši…

… jā, tā “LA” rakstīja publiciste Anda Līce.

Tam daļēji var piekrist. Bet, ja aizej uz aptieku un redzi, kā cilvēks skaita centus un saka farmaceitei: “Man divas tāfelītes neiznāk, ņemšu tikai vienu,” tad sāp sirds. Cilvēkam sastrādātas rokas, viņš visu mūžu veltījis darbam, bet nevada skaistas, vieglas, brīnišķīgas vecumdienas. Ja samaksājis rēķinus un nopircis nepieciešamās zāles, tad nekas pāri vairs nepaliek. Cilvēki grib mīlēt Latviju un patiešām mīl caur daudzām grūtībām. Iespējams, vieglāk būtu aizbraukt pie bērniem, pie mazbērniem, kuri sen ārzemēs, un dzīvot tur.

Biju Rīgā darīšanās, kad piezvanīja mamma, vaicāja, vai aizbraukšu ciemos. Atbildēju, ja būtu sataisīts ceļš no Skaistkalnes līdz Kurmenei, tas būtu vienkāršāk. Tur pavasarī ceļš tāds, ka pat piena mašīnas gāžas apkārt, ar vieglo ne domāt izbraukt.

Paldies Dievam, šeit Viļānu pusē ceļi izbraucami, un arī šopavasar, kur nepieciešams, jau sākti remonti.

Valstī notiek daudzas brīnišķīgas lietas, un paldies Dievam, ka tā. Bet ir lietas, ko vajadzēja darīt jau daudz agrāk! Te akmentiņš jāmet kādreizējo politiķu dārziņā. Vai pirms divdesmit gadiem nevarēja tos ceļus remontēt? Te ir jautājums – vai katrā laikā katrs cilvēks, no paša lielākā (amatā) līdz vismazākajam, veic to, kas tieši tagad jādara?

Ja nepadarīsim tagad, tad uzkrausim to plecos nākamajām paaudzēm.

Politiķi cenšas mūs iepriecināt, sakot, ka Latvijai ārējais parāds ir mazāks nekā daudzām citām Eiropas valstīm. Bet kādam to vajadzēs atmaksāt. No tā, ka mums parāds esot mazāks, man mierīgāks prāts nepaliek.

Daudzi cilvēki pārdzīvo, ka bērni un mazbērni aizbraukuši uz ārzemēm. Izskatās, ka tā lielā mērā Latvijai ir pazaudēta paaudze. Ja krīze būtu beigusies pēc gada vai pusotra, šie cilvēki būtu atgriezušies. Bet, ja viņi tur dibina ģimenes, iet darbos, viņiem dzimst bērni, kuri mācās skolā, bērniem rodas draugi… Viņu dzīve ir tur. Ir jau brīnišķīgi plāni, kā viņus atgriezt atpakaļ. Bet cik procentu būs to, kuri atgriezīsies? Draudzē nesen bija bēres, un bērni no ārzemēm atbrauca tikai uz vienu dienu, lai izvadītu tuvinieku mūžībā. Līdz šim vismaz bija pienākums atbraukt apciemot tēti vai mammu, vectēvu vai vecmammu, un bērni mācījās latviešu valodu, lai ar vecvecākiem aprunātos. Bet cik bieži viņi no ārzemēm atbrauks uz Latviju turpmāk?

Es saprotu gan tos, kuri aizbrauca, gan tos, kuri palika. Bet lielākā smeldze sirdī ir par to, ka miera laikos tik daudzi bijuši spiesti pamest dzimteni, lai nopelnītu dienišķo maizi.

Jūs Viļānos esat nodzīvojis jau 21 gadu un kā priesteris kalpojis jau 16 gadus. Par ko pašam šeit ir bijis liels prieks?

Pirms vairākiem gadiem man piešķīra goda titulu “Viļānu gada cilvēks”. Biju pārsteigts, jo, redzot, kā citi dara tik daudz laba, biju pārliecināts, ka tādu apbalvojumu noteikti pelnījuši citi. Tas bija apbalvojums par visas draudzes veikumu. Tagad apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni – uztveru tieši tāpat. Mūsu draudze ir ļoti saliedēta, un kopā veidojam Viļānus arvien skaistākus. Cilvēki atbrauc pie Brīnumainā krusta un liecina, ka tagad, mūsu laikos, arī notiek brīnumi.

No jauna izveidots Rožukroņa dārzs un Krusta ceļš. Baznīca un klosteris ir pilsētas un novada rota. Ciemiņus no Latvijas vai ārzemēm vienmēr ved šurp. Jo kaut kas tik skaists un grandiozs nav visās pilsētās un novados. Ar šo pērli lepojas visi cilvēki – vai latvietis vai krievs, vai katolis vai ne.

Viens no maniem sapņiem ir izveidot muzeju. Mums ir tik daudz, ko rādīt! Taču, lai muzejs taptu, vispirms ēkai ir jāmaina jumts. Tam nepieciešami milzīgi līdzekļi.

Kad vēlējāmies sākt atjaunot baznīcu un klosteri, no ASV atbraukušais tēvs Boļeslavs Baginskis teica – krīzes laikos neviens baznīcu neremontē, jāgaida, kad beigsies krīze. Bet cits klostera tēvs sacīja, ka neatceras savā dzīvē laiku, kad būtu beigusies krīze: staļinisma laikos bija krīze, komunisma gados bija. Latvijas neatkarības atjaunošanas pirmajos gados mainīja “repšukus” – atkal krīze.

Man ir liels prieks par cilvēkiem. Te viss izdarīts labu cilvēku rokām. Nav ieguldīta liela Eiropas fondu nauda, izņemot svētceļnieku mājai, kas drīz nāks gatava. Nedaudz ir saņemts atbalsts no Valsts pieminekļu aizsardzības inspekcijas – baznīcas loga nomaiņai, klostera sienas siltināšanai. Bet visu pārējo ir devuši cilvēki ar apziņu– “tā ir mūsu baznīca”.

Mums, priesteriem, ir tā brīnišķīgā dāvana, ka esam vienīgie, kuri redz cilvēka dvēselē. Patiesais cilvēks atklājas pie grēksūdzes sakramenta. Viņš stāsta: tas un tas man izdodas, tas un tas – ne, un šo vispār gribu savā dzīvē mainīt.

Priecājos par visiem svētceļniekiem, kas ierodas Viļānos, un par cilvēkiem, kuri regulāri savu garīgo dzīvi izkopj, arvien piedalās dievkalpojumus, un redzams, kā viņu garīgā dzīve iet uz augšu.

Vai uz baznīcu nāk daudzi jaunieši?

Viļānos, tāpat kā citur laukos, samazinās iedzīvotāju skaits; kādreiz vidusskolā bija vairāk nekā tūkstoš divi simti, tagad esot ap pieciem simtiem cilvēku. Bet nevaram sūdzēties, baznīcā ir trīs kori – pieaugušo, jauniešu un bērnu koris.

Vienmēr ir koncerti gan Ziemassvētkos, gan uz Mātes dienu.

Viļānos ir ļoti daudz labu cilvēku, un labi ir dzīvot viņu vidū.

Ko vēlat “LA” lasītājiem?

Mans vectētiņš savulaik sāka lasīt “Lauku Avīzi”, un mēs te klosterī turpinām arvien pasūtīt “Latvijas Avīzi”. Ir prieks par darbu, ko žurnālisti iegulda avīzes tapšanā, paldies par to. Draudzē rīkojam dienas dažādu profesiju cilvēkiem – ir zemnieku diena, skolotāju diena, mediķu diena. Tajās atbrauc šo profesiju ļaudis no visas Latvijas, un pēc dievkalpojuma notiek tikšanās. Žurnālistiem veltītas dienas mums nav, lai gan nebūtu slikti, ja tādu iedibinātu un ja šeit sapulcētos žurnālisti kopā un līdzdalītu savas problēmas.

Lasītājiem vēlu – spēt izturēt labajā, jo tas ir ikviena ticīga cilvēka pienākums – dzīves laikā spēt izturēt labajā. Jo būs daudz un dažādu kārdinājumu, kas liks cilvēkam priekšā – bet tu izdari kaut ko sliktu. Kaut vai tāds sadzīvisks piemērs – zvana kaimiņiene, grib aprunāt otru kaimiņieni, cik tā slikta. Un cilvēks var pievienoties, aprunāt vai tomēr izturēt labajā un atbildēt: “Klausies, mīļā, tagad palūgsimies par to kaimiņieni, varbūt viņai labāk paliks, varbūt viņa atgriezīsies uz taisnā ceļa.” Spēt izturēt labajā un mudināt arī kādu citu tā rīkoties ir vienīgais ceļš, kā varam pasauli pārveidot, darīt Latviju labāku.

UZZIŅA

Viļānu baznīcas un klostera dārgumi

* Baznīcā ir Brīnumainais krusts. 1922. gada 13. maijā baznīcā izcēlās ugunsgrēks, gandrīz viss, kas bija no koka, sadega, taču 169 gadus vecais koka krusts, ne ar kādām ķimikālijām neapstrādāts, brīnumainā kārtā nesadega, pret to uguns bija bezspēcīga. Tagad pie krusta cilvēki novieto pateicības votas – rožukroņus, krelles – par uzklausītām lūgšanām, ka Dievs viņu dzīvē izdarījis brīnumus.

* Viļāni kā sena klostera baznīca var lepoties ar Svētā Krusta relikvijām – šeit ir neliela daļina no tā krusta, ko pirms divtūkstoš gadiem Kungs Jēzus Lielajā Piektdienā nesa uz Golgātas kalnu un pie kura piesists mira.

* Klosteris, lai gan saglabājies tikai daļēji (jo cietis gan Krievijas cara laikā, gan Otrā pasaules karā, nacistiskās Vācijas laikā uzspridzināts), kopā ar baznīcu ir viens no retajiem šāda veida arhitektūras pieminekļiem Ziemeļeiropā. Baznīca veltīta Svētā erceņģela Miķeļa godam, klosteris celts Sv. Alberta Lielā godam.

* Klostera dārzā pērn uzceltajā kapelā ir no liepas koka izgrebta Jēzus skulptūra – mākslinieka darbs, atvests no Čehijas.

* Restaurēts ļoti sens ceļmalas krusts, kas atvests no Komultiņu sādžas. Tēvs Benedikts lēš, ka tas saglabājies no bernardīņu laikiem (tie ilga no 1753. gada līdz 1832. gadam).

* Klostera kapelā atrodas altāris, kas ugunsgrēka laikā izglābts no Viļānu baznīcas. Turpat atrodas Fatimas Dievmātes skulptūra. Kad savulaik no ASV latvieši devās svētceļojumā uz Fatimu, tur grupas vadītājam tēvam Viktoram Čivželim uzdāvināja Fatimas Dievmātes skulpūru. Tā nonāca Čikāgā Dievmātes baznīcā. Kad baznīca tika slēgta, skulptūru atveda atpakaļ uz Eiropu.

Pievienot komentāru

Komentāri (8)

  1. Latvijā valsts ir šķirta no baznīcas! Kăpēc vara to neievēro!?

  2. Tēvs- nomet svaru – citādi kā saka- klausies vārdos, neskaties uz mani, kāds es liels taukumiņš.

  3. Būs jāaizbrauc.

  4. Izturi labsjā un neielaid sirdī ļaunumu!

  5. Paldies pa ticības dzīvi Viļānos, kur aizbraucot, var smelt un smelt gaišo un labo, lai tas viss starotu no mums uz līdzcilvēkiem.

  6. Paldies pa ticības dzīvi Viļānos, kur aizbraucot, var smelt un smelt gaišo un labo, lai tas viss starotu no mums uz līdzcilvēkiem.

Draugiem Facebook Twitter Google+