Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
7. maijs, 2013
Drukāt

“tēvs māmulīte piekodina” 


Foto no D. Sirmās personīgā arhīvaFoto no D. Sirmās personīgā arhīva

“Latvijas literatūras gada balvas 2013” laureāte nominācijā “Labākā debija” Daina Sirmā (1958) dzīvo Valmierā un Dikļu pagasta Radziņos. Jau pērn, tūliņ pēc debijas krājuma “Kailsals” iznākšanas, bija nominēta žurnāla “Latvju Teksti” dzejas balvai un piedalījusies Dzejas dienu sarīkojumos.

 

Absolvējusi LU Filoloģijas fakultātes maģistrantūru. Strādā Valmieras Valsts ģimnāzijā par latviešu valodas un literatūras skolotāju. 2002. gadā saņēmusi Ata Kronvalda prēmiju, bet 2009. gadā ģimnāzijas skolēnu balsojumā ieguva titulu “Skolēnu simpātija”. 2010. gadā apmeklējusi Literārās akadēmijas dzejas meistardarbnīcu. Dzejas meistardarbnīcas vadītājs Ronalds Briedis D. Sirmo atzinis par vienu no spožākajām debitantēm, kuras dzejas krājums nedrīkst pazust kāda “samizdata” grāmatu grēdā. Par vienu no svarīgākajām vērtībām dzīvē atzīst ģimeni, kuras kodols ir vīrs Aivars, trīs pieaugušie bērni Māra, Dāvis un pazīstamais pavārs Mārtiņš Sirmais, kā arī nu jau divi mazbērni Anna un Vestards.

 

– Esat latviešu valodas un literatūras skolotāja. Vai ar pietāti pret klasiķiem – un tādā gadījumā, pret kuriem tieši, – skaidrojama jūsu vēlā “oficiālā” ienākšana dzejā?

D. Sirmā: – Vēlā “oficiālā” ienākšana dzejā nav racionāli skaidrojama. Atvilk-tnēm nekad neesmu rakstījusi. Dzejoju tikai agrā jaunībā, studiju gados, nekas tur lāgā nesanāca, tad pārtraucu un darīju ko citu. Audzināju bērnus, klases, strādāju lielas slodzes skolā, aizrāvos ar pasaules apceļošanu, 4X4 bezceļu sportu un citiem vaļaspriekiem. Pirms dažiem gadiem sadomāju pamācīties Literārajā akadēmijā Dzejas meistardarbnīcā, tur pildīju mājasdarbus un tad jau sāku sacerēt arī citus dzejoļus. Mans dzejas skolotājs ir Ronalds Briedis.

– Kailsals ir dzestrs, tomēr jūsu krājumam cauri virmo spēcīgas emocijas. Ko jums nozīmē kailsals?

– Kailsals – tās ir spēcīgas, skaudras, aukstas emocijas. Varbūt iznīcinošas. Kailsala izjūta ir tad, kad zaudējam ko dārgu. Kailsals ir stiprāks par cilvēka gribasspēku. Kailsals izdzēš krāsas. Grāmatā ir rinda “mūsu mīlestība ir kailsals”. Kailsalam jāturas pretī ar svecēm, ar sirds siltumu, ar spītību.

– Kā sadzīvojat ar bērnu un tagad jau arī savu atpazīstamību? Kaut gan – skolotājs arī ir ļoti publiska profesija…

– Par to nekad neesmu domājusi. Mūsu mazajā Dikļu pagastā visi visus pazīst no laika gala, daudzi vēl vairākās paaudzēs, t. i., ir pazinušies mūsu vecāki, mūsu vecvecāki. Trīsdesmit darba gados skolā neesmu gan skaitījusi, bet, šķiet, esmu pazinusi vismaz tūkstoš bērnu, turklāt pazinu dziļi – zināju viņu domrakstus, raksturus, paradumus. Skolēniem ir vecāki… un tā tālāk. Daudzi mani pazīst kā pavāra Mārtiņa mammu, man ir virtuālie draugi sociālajos portālos, pēc Laligabas mazliet sāku iekļauties arī literātu sabiedrībā.

Bet vientulības norma gan man ir ļoti augsta. Brīvo laiku vislabprātāk vadu vienatnē vai divatnē.

 

 

Upura jērs. 
Astotā nedēļas diena

 

1

tēvs māmulīte piekodina

ārpusē salts un slapjš ģērbies silti

nomelnēs debess izskalos sēklas

 

tērpu parādē uz mēlēm dievnami tumšsārtās mantijās

mūzikas skaņas kā plīvuru bārkstis

 

gars izvēlas

ietērpjas miesā

 

2

liesmu mēles sārtā šķiro audus

sirdspuksti asins šaltis spriganās rotaļas saulgozī

izkūp dūmos pelnos birst

 

dūmu grīstis cels svētībā rokas pār ļaudīm

pelni pabaros augsni birs apcirkņos aumaļām graudi

 

aitai bez jēra aizgaldā sacietēs pupi

 

3

ģērbs izceļ valkātāja greznos vaibstus

dūnu maigās rokas kā balta šalle ap kaklu

mīlošs klēpis cieši pieguļ ilgām

sardze āda vilnas zeķēs trin šķēpus

pret svešiem puvekļiem galmā

 

kad ģērbs jau driskās novalkāts

gars žēli raud līdzi ļaudīm

dedz sveces

 

***

smalkā vakarkleitā ar šlepi

kur zelta broša un ordeņa lentīte zaigo

ubadze greznībai diedelē jēgu

ar savu pēdējo vijoli trīcīgus meldiņus čīgā

solidārs Paganini dreb līdzi

 

nejauši dīki sīki graši jau atlec

atkritumi uzklāj vakariņu galdu

visplosošākajā tumsā izgāztuves midzenī

ubadze atdusē uzkrāj spēkus

 

***

brangi barokļi aizgaldos krūšu kurvjos

pēc cūkēdiena neganti kviec žokļi vaļā

 

kalpotājs sēdekļos sadzird lej barokļiem rīklēs

samazgas un pirkto mīlestību

 

barokļi pierijas piemiedz ar aci pamāj ar ausi

kalpotājs kopjas mēž aizgaldus krūšu kurvjus

apmēslo augsni dobēs izaugsmi

 

barokļi – ir savs pavalgs klusā pelēcībā

ir sava iztikšana

 

***

brūnaļa Daugava ar zvaigzni pierē

nogūlusi tīksmi atgremo pļavas saulainās garšas –

guntenes purenes vilku mēles

 

nāks kalpotājs noskrāpēs mēslus no spalvām

dzirdinās sīciņā urdzē

 

tesmeņi pierietējuši smagi

sausus zīdīs zīda pirksti

lūpas dzers pilniem malkiem no spaiņa

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+