Mobilā versija
+3.1°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
5. aprīlis, 2012
Drukāt

Tēvs, meita un sintezators

slageristi-ak

Vēsturiskais bānītis, kas traucas cauri gadu simteņiem, savienodams Gulbeni ar Alūksni, ticis pie sev veltīta skaņdarba. Kā jau tam arī pieklātos būt, dziesmas “Bānītis” autors ir Alūksnes puses mūziķis GUNĀRS PLUKŠS.

 

“Latvijas šlāgeraptaujā” iekļauto “Bānīti” Gunārs izpilda kopā ar meitu ZANI SĪLI. Taču viņu dziedošo duetu sauc vienkārši – Gunārs un Zane. Tēvs un meita muzicē kopā jau sesto gadu.

 

Pirms laiciņa gan koncertēšanā bija jāietur neliela pauze, jo Zane kļuva par māmiņu meitiņai Emīlijai. Tagad, kad mazulītei jau ir gadiņš un trīs mēneši, Zane atkal var vairāk pievērsties dziedāšanai.

– Pirmo dziesmu, ko man tētis sarakstīja, sauca “Man mājās maziņš sunītis”. Es ar to piedalījos konkursā “Cālis”, kur ieguvu pirmo vietu, bet vēlāk man šo balvu atņēma, jo izrādījās, ka vairs neatbilstu konkursa noteiktajam vecumam, – atceras Zane.

Vēlāk viņa Alūksnes bērnu mūzikas skolā ar izcilību beidza klavieru klasi, taču tālāk muzikālo izglītošanos neturpināja. Zane izvēlējās Latvijas Universitātē apgūt sociālā darba studiju programmu.

Zane muzikālās dotības mantojusi no tēta. Savukārt viņš tās saņēmis pūrā no sava vectēva Alfrēda Kalniņa. Gunārs smej, ka viņa vārdā Rīgā pat iela nosaukta, un tas nekas, ka tā nav dota par godu tieši viņa vectēvam.

 

– Mans vectēvs divdesmitajos gados no malēnijas ar zirdziņu klemperējis uz Rīgu, lai dziedātu bagātnieku salonos. Tā kā viņam paticis arī pa ceļam iegriezties krodziņos, tad šis brauciens ieildzis vairākas dienas, – dzirdēto atstāsta Gunārs.

 

Viņš pats savulaik devies uz Rīgu, lai Kultūras darbinieku tehnikumā izmācītos par pūtēju, estrādes orķestru vadītāju un kultūras nama vadītāju.

– Pēc diploma saņemšanas atgriezos Veclaicenē, kur strādāju par kluba vadītāju un bērnudārzniekiem mācīju mūziku. Tajos laikos teju vai katrā kolhozā bija mūzikas grupa un mums arī savs ansamblis “Grodi”, kuru es vadīju. Guvām labus panākumus dažādās skatēs un lielākoties izpildījām oriģinālo mūziku. Taču deviņdesmitajos juku gados, kad visi metās biznesā, es arī nolēmu, ka ar muzicēšanu nevar nopelnīt, un atvēru savu veikalu. Šo soli vēlāk nožēloju. Gan tālab, ka pilnībā aizgāju no mūzikas, gan arī tāpēc, ka no manis nesanāca nekāds uzņēmējs. Man bija pilna klade ar pircēju – parādnieku vārdiem, kas tā arī nesamaksāja par preci. Man tika dotas nepārprotamas zīmes, ka neesmu iebridis īstajā lauciņā. Man bija smaga operācija, kuras laikā sevi redzēju jau no augšas, – par piedzīvoto stāsta Gunārs.

Tagad viņa pamatnodarbošanās ir muzicēšana. Patlaban palīdz švāģerītim arī būvniecības darbos.

Mūziķis ar ģimeni dzīvo ainaviski skaistajā Veclaicenē, lielā un senā 1934. gadā celtā namā.

– Mana sieva nodarbojas ar pirtslietām, mācās dziedniecības skolā. Savulaik viņai bija darbs Rīgā, kur strādāja sanitārajā robežinspekcijā, bet štatu samazināšanas dēļ šo darbu zaudēja. Tolaik, kad šķita – dzīve iet augšup un drīz dzīvosim vēl labāk, paņēmām kredītu mājas remontam. Protams, neviens ar varu nelika to darīt, bet mūs bija pārņēmusi vispārēja eiforija un ļāvāmies banku vilinājumiem. Paņemto kredītu arī godīgi ieguldījām mājas remontā, tagad tikai tāds “nieks” – katru mēnesi 250 lati jāmaksā bankai. Tāpēc patlaban sadzīve mani sarūgtina, nav brīvības un drošības sajūtas, – atzīstas mūziķis.

Zane palepojas, ka tētis pats veicis visus remonta iekšdarbus un savām rokām atjaunojis mājas jumtu, kas ir 400 kvadrātmetru liels.

– Pēc veiksmīgas jumta uzlikšanas aizbraucām ar sievu kāzu ceļojumā uz Sicīliju. Strādājot uz jumta, man mugurā bija kombinezons ar krusteniskām lencēm. Atbraukuši mājās un aplūkojuši fotogrāfijas, ar šausmām konstatējām, ka pa Sicīlijas pludmali esmu staigājis ar saulē iededzinātu krustu uz muguras. Tagad vairs tālos ceļojumos nevaram doties, tāpēc braucam uz kaimiņu Igauniju. Mūs aicina piedalīties dažādos Igaunijas dziesmu festivālos. Tad ņemam līdzi tulku, lai pirms mūsu uzstāšanās publikai pāris vārdos pastāsta, par ko dziedam. Igauņi saka – jums ir pavisam citi ritmi, bet patiesībā jau tie ritmi ir līdzīgi. Mums piedāvāja Igaunijas radio ierakstīt trīs dziesmas, ko uztvērām kā pagodinājumu. Kad pērnvasar Veclaicenē notika Igaunijas dienas un mēs dziedājām šīs dziesmas, igauņi iesaucās – bet tās taču ir mūsējās!

Gunārs paškritiski piebilst, ka ne jau vienmēr viņam izdodas unikālas dziesmas, kas ar pirmo skanējumu iekrīt klausītājiem sirdī. Taču netrūkst arī šādu dziesmu. Latvijas radio 2 klausītāji ir iecienījuši “Tu esi kā puķe”, “Madaras”, “Ilgas pēc vasaras”, “Pie parastas dienas”…
AluksnesEstrade

– Es brīnos par tēti, cik daudz dziesmu ir viņa krātuvē. Kopš bērnības jau uzmanīgi ieklausījos tēta rakstītajos dziesmu vārdos. Tie ir ar dziļu domu un pamatīgu vērtējumu. Nezinu, no kurienes viņam šie vārdi rodas. Es kopš mazotnes nepacietīgi jautāju, kad varēšu dziedāt ar tevi kopā? Tētis atbildēja, lai es izaugot līdz astoņpadsmit gadiem. Vēl pavisam maza braukāju tētim līdzi uz ballītēm. Tā kā mani neviens neaicināja dejot, sēdēju zāles stūrītī, līdz aizmigu, – smaidot atceras Zane.

Gunārs un Zane piedalās arī dažādos labdarības pasākumos. Viņi ir gaidīti viesi sociālajā bērnu aprūpes centrā “Teika”. Zanei ir padomā noorganizēt labdarības koncertu, lai palīdzētu savam novadniekam Ansim, kas nelaimes gadījumā darbā zaudēja kājas, un viņam ļoti nepieciešama nauda, lai iegādātos protēzes.

Zanei vēlme palīdzēt citiem ir īpaši izteikta, ne jau velti izvēlējusies kļūt par sociālo darbinieci. Viņa atceras, ka bērnībā, ejot ar brāli uz skolu, lasījusi uz šosejas uzlīdušās mazās vabolītes. Nesusi tās malā un katram vardulēnam pieteikusi – tu vairāk uz ceļa neej. Šis krietnais darbs gan nav bijis pa prātam skolotājiem, jo varžu glābēji regulāri nokavējuši pirmo mācību stundu.

Gunāra tuvākajos plānos ietilpst pašam savas ierakstu studijas izveidošana, lai arī tas nav lēts prieks. Taču tad viņš ar Zani paši būs noteicēji par savu laiku un nevajadzēs doties ierakstīt dziesmas uz Gulbeni, Madonu vai Rīgu.

– Mēs muzikālajā sniegumā nepretendējam uz augstajiem plauktiem. Man patīk eksperimenti, bet klausītāji labāk vēlas dzirdēt vienkārši uztveramas un nesamākslotas dziesmas, – uzskata Gunārs.

Nedēļas nogalēs muzikālā komanda Zane un Gunārs paņem līdzi uzticamo “draugu” sintezatoru un dodas priecēt ļaudis, kas izteikuši vēlēšanos klausīties viņu sirsnīgajā dziedājumā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+