Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
29. maijs, 2014
Drukāt

Tibetas mastifs – no klosteru sarga līdz uzticamam mājas draugam

Foto - Shutterstock.comFoto - Shutterstock.com

Tibetas mastifs (Tibetian Mastiff) jeb Tibetas dogs ir lielisks, liela auguma suns (virs 61 cm kuces, virs 66 cm suņi) ar kuplu melni rudu kažoku un asti. Tibetas kalnos škirne ir attīstījusies praktiski bez cilvēka iejaukšanās. Spriežot pēc zīmējumiem, šķirne gandrīz nav mainījusies trīstūkstoš gadus ilgajā vēsturē.  Līdz ar tirgotāju karavānām šie suņi izplatījās arī citās zemēs un piedalījās daudzu suņu šķirņu veidošanā. Dzimtenē šie suņi izmantoti mājokļu un klosteru apsargāšanai. Eiropā pamats šķirnes suņu audzēšanai likts pagājušajā gadsimta septiņdesmit gadu beigās Vācijā.

Lai gan šķirnes cienītāju Eiropas valstīs nav daudz, lielas pūles tiek pieliktas, lai saglabātu šo suņu sākotnējās īpašibas – spēku, pašpārliecinātību un pieķeršanos cilvēkiem. Sie psihiski nosvērtie, mierīgie, pašcieņas pilnie suņi vienmēr ir maigi pret saimnieku un bērniem, bet, būdami labi sargi, tie bez agresivitātes, taču ar neuzticību izturas pret svešiniekiem. Turēšanās apstākļu ziņā Tibetas mastifs ir pieticīgs, tam gan nepieciešama plaša teritorija un regulāras pastaigas.

Tibetas mastifs ir lepns dzīvnieks, komandas apgūst viegli, taču necieš rupju, uzstājīgu apiešanos un apnicīgus vingrinājumus, brutālu ttreneri vienkārši ignorē. Valdonīgie un patstāvīgie suņi mēdz būt stūrgalvīgi, apmācot jācenās panākt saprašanos un cieņu starp suni un saimieku. Vēlams jau no kucēna vecuma rotaļu veidā mācit paklausības pamatus. Ja saimnieks novērtē suņa neatkarīgo dabu, tas kļūst par modru, uzticamu un patīkamu draugu.

Tibetas mastifam nepieciešama mērena fiziskā slodze, tiem patīk mierīgas pastaigas brīvā dabā. Augšanas periodā nedrīkst pārpūlēt muskuļus un locītavas, jāraugās, lai uzturs būtu sabalansēts.

 

Autore Evija Stankēviča

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+