Mobilā versija
-2.4°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
30. janvāris, 2012
Drukāt

Ticu lietu maģijai. Saruna ar Ingunu Baueri

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Sākam publicēt Ingunas Baueres romānu “Ādama gredzens”
. Iepazīstināt lasītājus ar Ingunu Baueri, kurai “Lata romāna” sērijā iznākuši jau četri romāni, arī Lizetei 
Skalbei veltīts biogrāfiskais romāns “Lizete. Likteņa celtā un gremdētā”, nav nepieciešams. Tādēļ šoreiz saruna tikai par mākslu.

– Jūtams, ka romāna pamatā reālas personības un notikumi. Vai tā ir, un ciktāl prototipu liktenis sakrīt vai atšķiras no romāna varoņu likteņa?

– Diemžēl uz šo jautājumu man šoreiz jāatbild uz ļoti skumjas nots. Jā, romāna darbība tiešām balstīta uz reāliem notikumiem, un galvenajai varonei Antonijai ir prototips – cilvēks, kurš man uzticēja savai dzimtai piederīgo likteņstāstus un, protams, arī savējo. Ziemassvētkos mēs sazvanījāmies, un mana mīļā Astrīdas kundze ļoti priecājās, ka beidzot būs sagaidījusi “Ādama gredzena” došanos tautās. Vienlaikus viņa arī bažījās – kā tas būs un vai mēs tiksim pareizi saprastas? Jo, kā jau tas romānos mēdz notikt, neviens varonis nav pārcēlies uz grāmatas lappusēm no dzīves, kā saka, viens pret vienu. “Ādama gredzenā” noteikti ir vairāk rakstnieces fantāzijas nekā dokumentālas patiesības, un tomēr… “Man jau ir tik daudz gadu, lai to godam pārdzīvotu,” beigu beigās Astrīdas kundze pasmējās savus dziļos smieklus, kad abas nolēmām neņemt galvā iespējamos nelabvēlīgos spriedumus, ja tādi par mūsu kopdarbu rastos. Pirms dažām dienām uzzināju, ka mana romāna Antonija devusies mūžības ceļos…

Par katru cilvēku mums izveidojas savs priekšstats. Iespējams, kāds bijušo ilggadējo Jaunpiebalgas vidusskolas direktori Astrīdu Knāķi atceras kā autoritatīvu personu ar diezgan šerpu raksturu, taisnu valodu, bargu un principiālu. Es ar viņu iepazinos pirms gadiem septiņiem astoņiem, kad gatavoju rakstu žurnālam, un satiku ļoti jauku, mīļu, pievilcīgu, optimistisku, vienmēr glīti koptu dāmu cienījamos gados, ar kuru bija bezgala interesanti parunāties un kopā pat iemalkot “Martini”, kas mums abām ļoti garšoja. Katrā tikšanās reizē arvien vairāk apbrīnoju šo cilvēku. Viņas aizrautība, dzīves spars, jaukā pašironija un humora pilnais skatījums uz lietām likās gluži vai suģestējošs. Un tie daudzie materiāli, kurus Knāķes kundze, būdama nenogurdināma vēstures pētniece, bija savākusi par savu dzimtu! Žurnāla rakstam tā visa izrādījās par daudz. Sākumā Astrīdas kundze visai skeptiski skatījās uz to, ka, viņas atmiņas savijot intrigu mezglā, varētu izveidot “Lata romānu”. Norunājām, ka rakstīšu pavisam brīvi, neturoties pie baltās patiesības. Tā radās “Ādama gredzens”. Brīvi izfantazēts stāsts, tomēr vienlaikus patiess un kādam cilvēkam ļoti, ļoti nozīmīgs.

– Vai galvenais tēls – pats gredzens – arī ir reāls, vai šis 
elements radies rakstnieces fantāzijā, lai sižetam piešķirtu vairāk poēzijas?

– Namā, kur pirmskara gados mitinājās Jelgavas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Ādolfs Lauks ar ģimeni – sievu un divām meitiņām, no kurām vienu sauca par Astrīdu (mana Antonija) –, patiešām dzīvoja ebreju tautības juveliermeistars un viņa saime, kas kara laikā pazuda. Tiktāl nekas nav izdomāts. Bet pārējais…

 

Viss, kas saistīts ar gredzenu, diemžēl ir rakstnieces fantāzijas auglis. Pēckara laikā personīgais, kam varētu būt reāls sakars ar Astrīdas kundzes likteni, pazudis pavisam. Jo nebija taču nedz mistiskā gredzena, nedz lielās mīlestības ārzemēs, tātad arī romāna beigās attēloto intrigu nebija.

 

Iztēlē redzu, kā mana mīļā Astrīdas kundze smaida – sak, esi taču mierīga, Inguniņ, tikpat neviens tev neticēs, jo cilvēkiem patīk zināt arī to, ko viņi nezina. Aiz loga puteņo, un man ir tik ļoti žēl, ka kopā ar “Ādama gredzenu” esmu palikusi viena pati…

– Vai ticat, vai pati esat piedzīvojusi līdzīgu lietu maģiju?

– Lietu maģija ir realitāte, kurai noteikti ticu. Kāpēc cilvēki nēsā talismanus? Krustiņš ķēdītē ap kaklu – vai tā nav ticība augstākiem spēkiem? Un ko īsti mums nozīmē laulības gredzens? Tikai simbols? Kāpēc tad, ja gredzens nokrīt vai pazūd, tūdaļ sākam uztraukties par sliktām zīmēm un tamlīdzīgi? Domāju, neviens nešaubās – arī šajā tik ļoti pragmatiskajā un materializētajā pasaulē pastāv milzum neizskaidrojamu maģisku lietu un parādību. Tāpēc tas, kas romānā notiek ar Ādamiņa darināto gredzenu, manuprāt, noteikti varēja tā būt.

– Lasot romānu, šķita, ka 20. un 30. gadu sadzīve attēlota tik dzīvi, ka gribas jautāt, vai tas ir prototipa personības zīmogs vai pašai autorei šis laiks šķiet īpaši tuvs. Un ja tā – kādēļ?

– Tiesa, mūsu valsts vēsture man ir ļoti tuva, taču konkrētajā gadījumā, ja izdevies reāls pirmskara gadu Latvijas tēlojums, tad vislielākais paldies pienākas Astrīdas kundzei. Jauna meitene būdama, viņa rakstīja dienasgrāmatu, kurā atļāva man ielūkoties. Astoņdesmit gadu vecumā viņas atmiņu stāstījumi bija tik dzīvi un tēlaini, detaļas tik precīzas! “Jo vecāka kļūstu, jo labāk atceros savu bērnību,” Astrīdas kundze smējās, “laikam atgriežos bērna prātā.” Cik ļoti viņa mīlēja savu dzimto Jelgavu, vecākus, pat nejauko mājskolotāju vācieti! Cik daudz viņa zināja par savas dzimtas gaitām, ko ar lielu entuziasmu apkopoja atmiņu pierakstos! Laimīgie mazbērni, kas saņems tik nenovērtējami dārgu un bagātu mantojumu.

– Jau Andrejs Upīts gandrīz pirms simt gadiem pārmeta latviešu rakstniecēm, ka viņas raksta vai tikai un vienīgi pašas par savu dzimumu. Latviešu rakstnieču un arī jūsu darbos tas joprojām zīmīgi, ka vīriešu tēli tajos lielākoties sekundāri vai arī, ja nozīmīgi, tad ar savu atbūtni, nevis klātbūtni. Kā skaidrojat šādu fenomenu?

– Taisnība. Līdz šim man kā rakstniecei nav izdevies izprast vīrieša dabu. Iespējams, ka tas ir profesionalitātes trūkums. Iespējams, arī pagātnes mantojums, jo esmu augusi ģimenē, kurā, lai arī tētis bija ļoti mīļš un labs, tomēr dominēja sievietes.

 

To arī labi apzinos – stiprā dzimuma iekšējā jūtu pasaule man ir liela mīkla, lai nemaz nemēģinātu tēlot, ka to labi pazīstu un sāktu visgudri aprakstīt. Uzskatu, ka jebkurā jomā jāievēro – ja nezini un nesaproti, tad labāk neķeries klāt.

 

Mums katru dienu acu priekšā ir gadījumi, kad kāds mēģina sevi iztēloties par milzīgu gudrinieku un nekompetences dēļ salaiž visu dēlī. Ministri, kuri uzņemas vadīt nozares, no kurām nejēdz ne rīta, ne vakara; žurnālisti, kas, nezinot faktus, raksta vai runā baltas muļķības.

Kad piesēžos pie auto stūres, jūtos apmēram tāpat, kā rakstot par vīriešiem – īsti nesaprotu, kas autiņam vēderā un kā tur iekšā viss darbojas, bet jābrauc vien ir, jo pie mērķa jātiek, tāpēc iedarbinu un rullēju tik uz priekšu. Tomēr es mācos viņus saprast. Katru dienu. Man ir vīrs, ar kuru kopā esam jau trīsdesmit gadus, ir meita un arī pieaudzis dēls. Ceru, ka man izdosies. Kaut kad nezināmā nākotnē. Un vēl ļoti ceru, ka vīrieši neņems ļaunā manu rakstības stilu un ar interesi lasīs “Ādama gredzenu”.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+