Ekonomika
Darbs un nauda

Tie, kam vissvarīgākais – būt mājās! Kā atgriežas latvju emigranti5


Aivars Šteinbergs Latvijā uz palikšanu pavisam atgriezies pirms diviem gadiem, tad ģimenē pieteicās arī ceturtais bērniņš. “Esmu mājās, apmierināts un laimīgs!” saka Aivars.
Aivars Šteinbergs Latvijā uz palikšanu pavisam atgriezies pirms diviem gadiem, tad ģimenē pieteicās arī ceturtais bērniņš. “Esmu mājās, apmierināts un laimīgs!” saka Aivars.
Foto no privātā arhīva

„Ko man nozīmē atgriešanās Latvijā, būt mājās? Man patīk viss – no rītiem celties, vakaros iet gulēt, gaiss, ko elpoju! Bet pa īstam to var novērtēt tikai tad, kad ilgi esi bijis projām un piedzīvojis pavisam kaut ko citu,” aprakstot savas atgriešanās izjūtas Latvijā pēc astoņu gadu prombūtnes Norvēģijā, „LA” pastāstīja Egija Strautniece, SIA „EVRY Latvija” klientu konsultante.

Egijas neviltotais prieks un gandarījums par atgriešanos uz dzīvi Latvijā raksturo kopumā tos veiksmīgos un, jāsaka, tiešām laimīgos gadījumus, kad reemigrācija notikusi rūpīgas plānošanas rezultātā, un izrādījies, kad gaidas ar realitāti Latvijā sakritušas ne tikai atbraucējiem, bet arī darba devējiem. Tādu gadījumu netrūkst, un par to tiešām prieks.

Tomēr ne viss vienmēr ir tik saulaini, it sevišķi, ja pēc ilgāka laika brauc uz mājām ar kapitālu un domu par sava biznesa atvēršanu. Protams, cik cilvēku, tik īpašu gadījumu un stāstu, kas ekspertu iezīmētās tendences tomēr apstiprina.

Ir strādājuši, strādā un sāks strādāt

SIA „Webhelp Riga” ir viens no sociālās kustības „Latvija strādā” dalībniekiem, kas jau trešo gadu aktīvi iesaistās ārzemēs dzīvojošo latviešu piesaistīšanai darbam savā uzņēmumā. Darbības pamatvirzieni ir dažādu pakalpojumu (grāmatvedības, datu apstrādes u.c.) sniegšana klientu vārdā.

Uzņēmuma darba vide ir internacionāla, pieredzē ar aizbraukušo piesaistīšanu dalījās SIA „Webhelp Riga” personāla speciāliste Marta Jansone: „Parasti ir divu veidu iespējas. Pirmā – pieteikties darbā no ārzemēm, otrā – sākot darba „medības” tūlīt pēc atbraukšanas.

Pirmajā gadījumā cilvēks vienmēr ļoti rūpīgi plāno savu dzīvi un atgriežas tikai tad, kad darbs jau ir dabūts. Mums kā darba devējam pirmajā gadījumā tas nozīmē attālinātas darba intervijas, atlases procesu un darba līguma slēgšanu.

Otrajā – tie paši personāla konkursa nosacījumi kā ikvienam iedzīvotājam. Nekādu īpašu prasību no atbraucējiem parasti arī nav. Piemēram, atalgojuma līmenis jau ir norādīts darba sludinājumā. Ja viņiem tas izrādās par zemu, nemaz nepiesakās.

Amata vietas, kur visvairāk mums parādās vakances, piemēram, ir klientu apkalpošanas speciālisti, grāmatveži – konsultanti, komandas un projektu vadītāji.

Ārzemēs strādājušo latviešu priekšrocības parasti ir labās dažādu valodu zināšanas

(uzņēmumam vajag arī spāņu, vācu, franču, norvēģu, zviedru u.c. valodās runājošus speciālistus), kā arī pieredze un darba kultūra, ko viņi atved no savām iepriekšējām darbavietām ārzemēs.

Mājās pārbraucēji pie mums ir strādājuši, strādā un strādās, jo sadarbība tiešām ir laba. Visvairāk darba līgumu mums bija pērn – pieci, šogad darba attiecības esam uzsākuši ar trim.”

Noteikti interesanti ar savu citu valstu pieredzi

SIA „Tele 2” ir viens no aktīvākajiem Latvijas uzņēmumiem, kas iesaistījies uz citām valstīm izbraukušo tautiešu uzrunāšanā un piesaistīšanā dzimtās vietas darba tirgum.

Tieši SIA „Tele 2” bijis iniciators sociālās kustības „Latvijā strādā” izveidošanai. Aizvadītājā piektdienā, 7.novembrī, kustība organizēja kārtējo akciju “Tiešsaistes karjeras dienu darbam Latvijā”, sociālajā tīklā Facebook nodrošinot vairāku Latvijas darba devēju dialogu ar ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem.

Šajā akcijā no Latvijas darba devēju puses piedalījās arī SIA „Tele 2” personāla vadītāja Aija Bite – Ozere, taču „LA” viņa informēja par līdzšinējo uzņēmuma pieredzi:
„Darba apstākļi, algas, sociālais nodrošinājums – tas viss šodien ir svarīgs ne tikai ārzemēs dzīvojošajiem, bet, protams, arī vietējiem latviešiem. Jāsaka, ka pie mums Latvijā uzņēmumi par to pēdējā laikā tiešām ļoti piedomā.

Arī “Tele 2” galvenais birojs šobrīd ir pilnīgi jaunās telpās ar speciālām zonām privātam un komandas darbam, atpūtas zonu, biroja tēju, kafiju, augļiem un pat bērnu istabu.

Kustība „Latvija strādā” trīs gadu laikā uz mājām ir atvedusi vairāk nekā 100 tautiešus. Pie mums strādā astoņi. Viņi uzņēmumam noteikti ir interesanti ar savu pieredzi, ko atved no citām valstīm. Mūsu gadījumā – no Anglijas, Šveices un Kanādas.

Mūsu organizācijā darbinieku vidējais vecums ir 34 gadi, arī atbraucēji parasti iekļaujas tieši šajā grupā – no 25 līdz 40 gadiem. Ar sadarbību esam ļoti apmierināti, jo pirms tam ir noticis pietiekami ilgs dialogs un rūpīgi pieņemts lēmums – savstarpēji.”

Ārzemēs viens, pārstrādājies un nokreņķējies

Būvtehnikas nomas uzņēmuma „Storent” Jēkabpils filiāles klientu konsultants Aivars Šteinbergs Latvijā uz palikšanu pavisam atgriezies pirms diviem gadiem.

Pirms tam vairāk nekā četrus gadus viņš devies peļņā uz Angliju, lai spētu uzturēt savu ģimeni. Pamatā strādājis Londonā, sākumā kādā lielveikala noliktavā, kur darbs bijis 12 stundas dienā sešas dienas nedēļā. Turklāt ceļš uz darbu aizņēmis vismaz 2 stundas katrā virzienā.

Vairākus mēnešu dienas režīms bijis tāds, ka gulēt iznācis tikai nepilnas sešas stundas diennaktī un jāceļas plkst.2 naktī.

Vēlāk turpat Londonā atradis darbu kādā lietuviešiem piederoša būvniecības uzņēmuma veikalā – noliktavā. Ar laiku iemantojis uzticību, kļuvis par menedžeri, formējis pasūtījumus, apmācījis jaunos darbiniekus.

„Londonā nostabilizējos, sāku labi pelnīt, un tad atbrauca arī mana ģimene – sieva ar diviem bērniem,” atceras Aivars.

„Drīz mums piedzima trešais bērniņš. Vajadzēja meklēt jaunu dzīvesvietu, taču tas negāja tik ātri. Kādu pusgadu nodzīvojām šaurībā, tad sieva nolēma, ka būs labāk, ja viņa ar bērniem brauks atpakaļ uz Latviju.

Tā kādus divarpus gadus atkal paliku viens – pārstrādājies un nokreņķējies. Kad vien varēju, izrāvos un braucu pie savējiem uz Jēkabpili. Vienā tādā reizē svētdienas vakarā,

kad atkal bija jābrauc uz lidostu, ieskatījos vecākajam bērnam acīs un … Nu, to nevar izstāstīt!

Galvenā mācība un pieredze no Anglijas man ir tāda, ka sapratu – man par naudu svarīgāka ir ģimene! Noliku skaidru mērķi – atgriezties mājās, arī termiņu – 1.septembris pirms diviem gadiem.

Kad pārbraucu, darbavietas man nebija. Sākumā mēģināju celtniecībā, bet nebija ne alga, ne darbs, ko gribēju. Tad parādījās „Storent” vakance, aizsūtīju CV un mani pieņēma. Tagad esmu ļoti apmierināts! Uzņēmums ir starptautisks, darba devēja attieksme apmierina, neviens priekšnieks sevi neuzskata par galvastiesu pārāku un redzu arī personīgās karjeras izaugsmes iespējas.

Pēc atgriešanas mūsu ģimenē pieteicās arī ceturtais bērniņš! Esmu mājās, apmierināts un laimīgs!”

Pēc vienas vasaras piedzīvojumiem

Raksta sākumā citētā Egija Strautniece uz ārzemēm izlēmusi braukt 22 gados pēc bakalaura grāda iegūšanas augstskolā. Kā pati teica – sadomājusi aizbraukt vienas vasaras piedzīvojumā uz Norvēģiju, bet palikusi tur astoņus gadus.

Pamatā tur darbojusies restorānu biznesā – sākumā oficiante, tad maiņas vecākā, vēlāk jau aicināta piedalīties jaunu restorānu veidošanās un atvēršanā.

Norvēģijā pirms trim gadiem arī iepazinusies un apprecējusies – ar latvieti. Abi izlēmuši, ka ģimenes pieaugumu gribēs tikai Latvijā. Tā nu jau pusgadu viņa ir atpakaļ Latvijā un strādā SIA „Evry Latvia” par klientu konsultanti.

„Atgriešanos neesmu nožēlojusi nevienā brīdī! Ja nu vienīgi to, ka šo lēmumu nepieņēmām ātrāk,” savās pārdomās dalās Egija. „Pati esmu no Liepājas. Tagad dzīvojam Rīgā, kur jau biju iejutusies, kad mācījos augstskolā.

Lai arī viss atkal jāsāk no nulles, es uz to skatos kā uz iespēju! Domāju, ka

vilšanās pēc pārbraukšanas mājās varētu būt tikai tiem, kuri domā, ka te kāds kaut ko pasniegs uz paplātes.

Bet tā jau nenotiek, sevi ir jāpierāda visur! Darba vide man arī šeit neko daudz nav mainījusies, jo uzņēmums, kurā strādāju, pieder norvēģiem, un tagad man ļoti noder valoda, ko Norvēģijā esmu iemācījusies.

Protams, ka zināju, un biju rēķinājusies ar atalgojumu, kas mani šeit sagaida. Tagad un uz priekšu savā dzīvē esmu iemācījusies visu ļoti stipri plānot!”

Atbrauca ar domu par savu biznesu

Ingūna Lūkina Lielbritānijai piederošajā Gērnsijas salā pavadījusi 15 gadus no savas dzīves. Kādreizējā tirdzniecības jomas darbiniece un uzņēmēja par šo salu uzzinājusi no savām paziņām, kas tur jau bijušas peļņā un jaunas, labākas dzīves iespēju meklējumos.

Pirmo reizi viņa tur aizbraukusi 2003.gadā. Latvijas tolaik vēl bijusi ārpus ES, LR pārstāvji tur uzraudzīti un arī vērtēti kā „trešo valstu” cilvēki. Tomēr pēc 2004.gada attieksme mainījusies, Ingūna aizbraukusi vēlreiz, sācis patikt un palikusi pavisam.

Kopā ar paziņām sākusi jaunu darba karjeru viesmīlības jomā, vēlāk radusies iespēja pastāvīgi strādāt arī sev ierastajā tirdzniecības jomā.

Ar laiku nokārtojusies sadzīve, izveidojušās jaunas attiecības, Ingūna uzsākusi kopdzīvi ar vietējo iedzīvotāju Vinci Blampjē, ar kuru vismaz reizi vai divas gadā brauca arī uz Latviju, kur Ingūnai dzīvo meita un vecāki. Pagājušajā gadā Vincem radās iespēja veiksmīgi pārdot savu māju Gērnsijā, un tieši viņš savai draudzenei ierosinājis, ka tagad jābrauc strādāt un dzīvot uz Latviju.

„Tā nu 2018.gadā abi ar Vinci ieradāmies uz pastāvīgu dzīvi Latvijā – sākumā Mālpils novadā, kur dzīvo mani vecāki,” stāsta Ingūna. „Braucām ar domu par savu biznesu. Nevis pie kāda strādāt – gan algas, gan attieksmes ziņā man par to no savas iepriekšējās Latvijas pieredzes nebija lielu ilūziju.

Doma bija iegādāties nelielu viesu māju. To arī izdevās īstenot, bet ne jau bez piedzīvojumiem. Vienkārši lasīju sludinājumus, ieraudzīju, ka Siguldas tuvumā pārdod īpašumu „Vālodzes”, sākām tirgoties, beigās par cenu vienojāmies, bet tad sākās problēmas ar banku.

Mums bija sava nauda, bet pārdevējam – saistības ar „Swedbank”. Būtībā jau aizņēmums viņiem nemaz nebija liels, bet visas peripetijas ar papīru kārtošanu ievilkās gandrīz pusgadu.

Tas, ka Vincem bija jāpierāda, cik mūsu nauda ir „tīra” šajā procesā bija pats mazākais. Bankas darījumu kontā mūsu nauda nogulēja vairākus mēnešus, labi, ka bijām paņēmuši juristu, citādi radās iespaids, ka varam to zaudēt. Šis process noteikti nebija patīkams – es pat nevaru iedomāties, kā pret mums izturētos, ja mēs tādā bankā vēlētos iegūt aizņēmumu.

Ne tā labākā pieredze pa šo laiku bijusi arī citās iestādēs. Piemēram, lai Vincem nokārtotu pastāvīgās uzturēšanās atļauju, sākumā devāmies uz Cēsīm. Domājām – tikpat tālu, cik Rīga, būs mazākas rindas. Piedzīvojām vilšanos, jo rindā pavadījām trīs stundas, visus iepriekš sagatavos dokumentus noraidīja, nepaskaidrojot kādēļ tie neder, turklāt pret Vinci

izturējās tā, kā pret mani tālajā 2003.gadā Gērnsijas salā – kā pret trešās valsts pilsoni.

No sadzīviskām lietām vēl joprojām neesam atrisinājuši ģimenes ārsta jautājumu, jo grūti dabūt tādu, kurš varētu ārstēt arī angli tā, lai man visu laiku nebūtu jātulko. Gan jau arī viņš iemācīsies runāt latviski, jo Vincem visumā te patīk, nekad viņš savā mūžā tik ilgi nav dzīvojis vietā, kas nav sala.”

Ar izvēlēto biznesu varot iztikt tad, ja strādā un viesus apkalpo paši. Nesamērīgi augstie algas nodokļi un elektrības cenas Ingūnai joprojām nav saprotami. Taču par visu vairāk kaitinot nesaprotamā nepieciešamās informācijas meklēšana un iegūšana: „No paziņām uzzināju, ka reemigrantiem sava biznesa uzsākšanai no Latvijai piešķirtajām ES naudām paredzēti granti līdz pat 10 000 eiro. Par to rakstīts arī mājas lapā www.paps.lv.

Izlasīju, kvalificējos! Ļoti labi! Atveru pavasarī – šogad vēl nav pieejami. Vasarā – tas pats. Septembrī neiznāca ieskatīties – darbs no rīta līdz vakaram. Atveru oktobra sākumā – jau par vēlu! Izrādās, pieteikšanās bijusi tikai mēnesi un tieši septembrī.

Sigulda ietilpst kaut kādā Rīgas plānošanas reģionā, reemigranti var zvanīt vai rakstīt speciāli algotai koordinatorei. Bet ko dod viņas laipnā atbilde – piedodiet, par vēlu. Kāpēc, ja , piemēram, Latgales reģionā uz to pašu grantu vēl varēja pieteikties?

Saistītie raksti

Mēs cenšamies, strādājam, bet to, kas uz mums attiecas, laicīgi uzzināt nevaram – nezin kur „jārakājas”,” ne bez dusmām vērtē Ingūna. Bet skaidrs ir viens – viņi ar Vinci nepadosies un nekur prom nebrauks.

LA.lv
LE
LETA
Ekonomika
SM nosauc summu, par cik gatava no miljonāriem atpirkt zemi Biķerniekos 1
1 diena
LE
LETA
Ekonomika
“Tet” paziņo par trīs īpašumu izsoli ar sākumscenu 2,5 miljonu vērtībā
1 diena
LA
LA.LV
Ekonomika
Finansiālie apdraudējumi 2020. gadā: degpunktā finanšu tehnoloģijas, mobilā bankdarbība un e-komercija
1 diena

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LA
LA.LV
Latvijā
“Skonto” stadiona mīklainais pircējs – Krievijas uzņēmējs no ietekmīgas ģimenes, vēsta raidījums
1 stunda
IK
Ilze Kuzmina
Latvijā
Latviešu valoda zinātnē nosargāta?
3 stundas
LE
LETA
Kultūra
Vīrietis apēd 100 000 eiro vērtu mākslas darbu 1
3 stundas
LE
LETA
Dabā
Meklēt cimdus vai gumijas zābakus? Pirmdienas laika prognoze
7 stundas
Uldis Šmits
Pasaulē
Uldis Šmits: Bez naivuma
3 dienas