Mobilā versija
+6.8°C
Urzula, Severīns
Sestdiena, 21. oktobris, 2017
16. augusts, 2016
Drukāt

Diāna Jance: Tiekšanās pēc savu sakņu spēka

Jance

Diāna Jance

Šovasar “Latvijas Avīzes” lappusēs daudz rakstīts par dzimtu sanākšanām. Varbūt tas tāpēc, ka laika ritums ir kļuvis trauksmains. Liekas, pāri pasaulei kāds iet ar lielo vētījamo slotu, un var tikai cerēt, ka šai pusē ierastais paliks uz vietas. Droši vien tieši tiekšanās pēc savu sakņu spēka ir tas dzinulis, kas daudziem liek meklēt dzimtai piederīgos.

Ir tik laba sajūta, aptverot sevi kā vienu ķēdes posmu – pirms tevis ir dzīvojuši tik daudzi un aiz tevis nāks vēl citi. Ne visiem senčiem ir atrodami vārdi, lielākai daļai nav zināmi sejas vaibsti. Ja dzimtā bijis kāds ienācējs no tālienes, tad tās locekļus vieglāk pazīt. Reizēm par seniem notikumiem no paaudzes paaudzē saglabājušās leģendas. Tik vien zināms, ka sensenos laikos kādā gadsimtā dzimtā bijis Klibais Ansis no Avotiem, kura dēls apprecējis čaklā Andža audžumeitu Trīni. Reizēm par kādu noklīdušu aitu nav pat atmiņu. Kā lai viens mūsdienu latviešu pilsētnieks atrod savus personiskos, unikālos un ne ar ko citu nesajaucamos senčus? Runā arī, ka visi latvieši varot atrast kopīgus radus.

Šomēnes mūsmājās zem senču stādītā vismaz simtgadīgā ozola rīkojām radu tikšanos. Manas vecmāmiņas māsīcas trīsgadīgās mazmazmeitiņas pētošais acu skatiens bija gluži tāds pats kā pirms pāris gadiem aizgājušās radinieces zemgalnieciski lepnais vērtējošais skats. Dīvaini, bet dzimtai raksturīgos vaibstus saskatīju pat pieņemtā atzara pēcteču sejās. Var jau būt, ka, kopā augot, pārmainās arī vaibsti, ne tikai raksturi.

Tā bija brīnišķīga pēcpusdiena – klausīties vecu notikumu atstāstos, jauno cilvēku piedzīvojumos un līdzi pārdzīvot, jo tas taču ir noticis ar kādu no mums. No dzimtas. Tiesa, mūsdienās daudzus agrāk pat nedzirdētus radus ir iespējams satikt tīmekļa vidē – arī tas stiprina dzimtas spēku un piederības sajūtu. Jāpiebilst, ka reizēm tīmeklis dod iespēju arī izteikt līdzjūtību aizgājēja tuvākajiem piederīgajiem. Kas gan cits var atbalstīt, ja ne savējie – visās pasaules malās un pat tādā gadījumā, ja tā ir tikai virtuāla kopā būšana? Taču dzimtas spēks un fiziska kopā būšanas sajūta ir vēl spēcīgāka.

Mūsmājās brīdi pa brīdim kāds ieminas par lielo radu rulli, ciltskoku, kuru vajadzētu papildināt un reiz saukt kopā it visus. Ik pa laiciņam atskan klusa nopūta, ka Veltas tantei būtu bijis jāprasa daudz vairāk – bez viņas to vairs neviens nevar zināt… Taču tante jau ir Mūžībā un no vecākās paaudzes ir palikušies vien retie. Tomēr arī mūsdienu iespēju vēl ir daudz – Latvijas un pasaules publiski pieejamajos arhīvos ir gan 17. gadsimteņa baznīcu grāmatas, gan cariskās Krievijas dvēseļu revīzijas uzskaite. Ir pieejami arī Ņujorkas ostas emigrantu saraksti.

Droši vien tas bija padomju laiku uzspiestais pulcēšanās aizliegums, bet manā bērnībā plašo radu saimi pieminēja maz, tikai kā tālas un skaistas pirmskara Latvijas atmiņas. Gluži tāpat kā daudzās citās ģimenēs, kas bija izkaisītas vēstures griežos. Vairākus radus publiski pieminēt bija pat bīstami – viņi reiz bija pārāk spēcīgi mīlējuši mūsu Latviju. Vismaz tā uzskatīja padomju okupācijas vara. Turklāt mums, tāpat kā lielākai daļai tautas, nebija senču māju, kur pulcēties, jo tajās mainījās ienācēji no citurienes. Daudzas mājas vispār pazuda no zemes virsas.

“Gadskārtas griezās kā lieli riteņi, un neviens Straumēnos nezināja, kad tās sākušas kustēt, ieraujot viņus savā nemainīgajā ritumā. Kopš nezināmiem laikiem tie stāvējuši šajā klajumā, kur gar apvāršņa malas kokiem slīdēja saules stari kā pulksteņa zelta rādītāji, atzīmēdami stundas, dienas, gadus. Viss še bija ar mūžību sajaucies – zeme, mājas, upe un kapsēta – un arī gāja uz mūžību, jo Tas, kas ar varenu roku grieza lielo vētījamo mašīnu, gādāja par to, lai tajā graudi nekad nebeigtu bērties.” Tā “Straumēnos” rakstīja Edvarts Virza.

“Tur guļ mana tēva māte un tēvs, tālāk guļ vecmāmiņa un vecaistēvs, vecvectēvs un vecvecmāmiņa… un tur aiz tās egles guļ mūsu senči daudzās paaudzēs,” tā mana vecmāmiņa allaž uzskaitīja, kad iegriezāmies mazajā lauku kapsētā.

Pievienot komentāru

Franks Gordons: Iegansts raganu medībām (30)Paziņo deviņus paņēmienus, ar kuriem ASV apdraudot Krievijas suverenitāti.
Lasītāju aptauja
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Karjeras kāpnes

Amerikas kinoaprindās izvērsies skandāls ap Holivudas producentu Hārviju Vainstainu, kurš tiek vainots par seksuālu uzmākšanos un izvarošanu. Skandāls sākās, kad laikraksts “The New York Times” ziņoja, ka Vainstains vairākus gadu desmitus seksuāli uzmācies gados jaunām sievietēm, kuras vēlējās darboties kinoindustrijā. Reaģējot uz šīm ziņām, kāda amerikāņu aktrise sociālajos tīklos aizsākusi akciju, kurā, lietojot tēmturi “#MeToo” (“#EsArī”), cilvēki atklāj, ka piedzīvojuši seksuāla rakstura uzbrukumus.

Arī Latvijas tvitera vidē parādījies tēmturis “#EsArī”, ko papildina atklāti stāsti no cietušajām sievietēm.

Vai piekrītat apgalvojumam, ka vīriešiem pēc 40 gadiem jālieto steroīdi?
Monika Zīle: Garā mēle un īsās rokas (5)Kuplo ģimeņu ieguvums no demogrāfijas veicināšanai piešķirtajiem miljoniem pagaidām neskaidrs
Māris Antonevičs: "Jaunās sejas" gaidotIzmaiņas mediju uzburtajā pasaules kārtībā – izrādās, ka jauni, spilgti līderi ne vienmēr ir liberāli.
Draugiem Facebook Twitter Google+