Mobilā versija
Brīdinājums -0.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
23. marts, 2015
Drukāt

Voldemārs Krustiņš: Tiem, kuri neaizmirst (34)

Foto-LETAFoto-LETA

“Leģionāri nav pārejošs lielums. Jā, mirst cīnītājs, patiesības vai idejas nesējs, bet nemirst patiesība, vērtība un ideja pati par sevi. Ir ļoti svarīgi, lai šo stafeti kāds pārtver. 16. marts parāda, ka tautā ir izdzīvojis un pastāv spontāns patriotisms – varas neleģitimizēts, par ko varas elite un amatpersonas jūtas neērti.” Guntis Kalme, teoloģijas doktors

Var rakstīt, ka tradicionālās 16. marta leģionāru piemiņas dienas jau pieder pagātnei. Zināms, ka tās noritējušas ar vairāku tūkstošu piedalīšanos gan Rīgā pie Brīvības pieminekļa, gan Lestenē un citviet Latvijā. No policijas un valdības vīru viedokļa tās esot bijušas “mierīgas” droši vien pa daļai daudzskaitlīgās policijas klātbūtnes dēļ. Tomēr nemierīgums bija, un tas izpaudās kā pirms, tā pēc paša 16. marta, kad dažādās auditorijās un medijos sāka prātot par to, ka tradicionālie pasākumi Rīgā esot sevi izsmēluši, leģionāru vietā soļojot jaunatne, ap notiekošo veidojoties konfrontācijas izpausmes, kas nesaskan ar pašreizējās premjeres kursu, ka Latvijas sabiedrība esot sabiedēta un integrācija nevajadzīga. Tāpēc leģionāru piemiņas pasākumi jāpārveido citādi, pareizāk, Krievijas un Rietumu izpratnei piemēroti. Tie jāaizvietojot ar pareizākiem rituāliem un tradīcijām. Piemēram, ar plašākai sabiedrībai un leģiona piemiņas pretiniekiem vēl pamaz pazīstamās Latvijas Centrālās padomes darbības skaidrošanu un pieminēšanu (lasīt 10. martā mūsu avīzē interviju ar vēstures doktoru Uldi Neiburgu “Kam celsim pieminekli” un “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” 13. – 15. martā Vitas Zelčes interviju “Jāmaina 16. marta rituāls”).

Ir vēl arī agresīvākas idejas – gājieni pie Brīvības pieminekļa esot jāpārtrauc, “no augšas” jāaizliedz. Mazākais un neatliekamākais, kas esot darāms, leģionāru gājieni pie Brīvības pieminekļa jāaizliedz, tie jāpārceļ uz Lesteni, tas nesatrauktu “antifašistus” un atvieglotu situāciju ap 9. maija pasākumu, veicinātu sabiedrības saliedēšanu. “Latvijas Avīze” 4. martā publicēja G. Zvirbuļa rakstu “16. marta kaislības valdības gaiteņos”. L. Straujumas birojs, kā atklājās, valdības locekļiem zināšanai izsūtīja kāda A. Gregora kunga vēstuli, kurā citstarp lasāms: “Mēs aicinām Latvijas Valsts prezidentu, Latvijas Saeimu, Latvijas valdību, Latvijas Ārlietu ministriju izskatīt un pieņemt lēmumu par leģionāru atceres dienu 16. martu uz visiem laikiem, kā arī tās izskaidrojošo preambulu un atzīt līdz šim pieļautās kļūdas savā attieksmē pret hitleriskās Vācijas izveidoto leģionu un leģionāriem – veterāniem, un izbeigt viņus cildināt kā varoņus… Mēs vēršamies pie Rīgas domes aizliegt 16. martā jebkādas provokācijas pie Brīvības pieminekļa, pat aizliegt šinī dienā gājienu no Doma baznīcas līdz Brīvības piemineklim, kā arī nolikt ziedus…”

Vai šī vēstule apspriesta L. Straujumas vadītajā valdībā un vai tās sakarā pieņemti kādi lēmumi, nav zināms. Toties šāda satura vēstules izplatīšana no valdības vadītājas biroja liek domāt, ka A. Gregora vēstulē izklāstītās idejas ir uzskatītas par vērā ņemamām. Un patiešām – kādēļ šādus priekšlikumus neapspriest, tad risinātos arī citi ar leģionāru piemiņas pasākumu saistīti jautājumi, kas droši vien politiski nav mazāk sāpīgi un pat aktuāli. Piemēram, “latviskās Latvijas” piekritēji vaicās, kāpēc desmitiem tūkstošu karā kritušo piemiņa tiek stumta prom no galvaspilsētas, bet zināmie 9. maija pasākumi paliek neskarti. “Latvijas Avīzes” 18. marta numurā Andris Bergfelds no Dobeles jautā: “Kāpēc Valsts prezidents Andris Bērziņš un premjere Laimdota Straujuma nevarēja Lestenē leģionāru piemiņai kaut vainagu nolikt? Es saprotu, pie Brīvības pieminekļa neiet, bet kapos? Tur taču guļ tūkstošiem latviešu vīru un jaunekļu.”

Bet nav jau tikai daudzu gadu cīņu un to varoņu un upuru piemiņas pasākums. Visu līdzšinējo piemiņas darbu garīgais priekšstrādnieks, mācītājs, teoloģijas doktors Guntis Kalme “Latvijas Avīzes” lasītājiem bez aplinkiem ir teicis tā: “Nevienam taču nav noslēpums, ka 16. marta jautājuma rakstura patiesais iemesls ir meklējams aktuālajā politiskajā kontekstā. Mums neviens nepārmet cīņas pret krievu karavīriem bermontiādes laikā, jo Bermonts-Avalovs ir jau sen kā ārpus politiskā diskursa, bet ar leģionāriem ir citādi – 
ienaidnieki, pret kuriem tie karoja piektās kolonnas veidā, joprojām atrodas mūsu zemē, un valsts, pret kuru viņi cīnījās, joprojām aktīvi mums (un ne tikai mums) uzbrūk – ekonomiskajā, politiskajā, kultūras un informācijas telpā.”

Pievienot komentāru

Komentāri (34)

  1. CĪŅA PRET BOĻŠEVISMU bija galvenais vadmotīvs latviešu leģionam un velti te Kremļa trollis EDGE kā vienīgais visu laiku mēģina jaukt gaisu, mēģinot šo leģiona cīņu pagriezt tīri ideoloģiskā gultnē. Čerčils jau pareizi saka, ka bija gatavs biedroties ar pašu velnu, lai tikai aizstāvētu ANGLIJU un viņš to arī darīja, nostājoties vienā frontē ar boļševistisko PSRS cīņā pret Hitleru. Jo Hitlers bruka virsū arī Anglijai. Bet latvieši šajā cīņā palika vieni, Baigo gadu pieļaut viņi vairs negribēja, tāpēc arī pret savu gribu bija spiesti biedroties ar nepareizo sabiedroto – HITLERU, kurš arī deklarēja CĪŅU PRET BOĻŠEVISMU. Jo cita sabiedrotā taču šajā cīņā nebija, bet šinī aspektā ienaidnieks taču bija pareizais!

  2. Latviešu leģiona dienu Latvijā plašāk sāka svinēt 1990.gadā ar gājienu uz Brāļu kapiem. Gājiens pie Brīvības pieminekļa notiek no 1993.gada.
    Laika posmā no 1998.gada līdz 2000.gadam Latviešu leģiona diena bija iekļauta oficiāli atzīmējamu dienu sarakstā. Pagaidām, nezinot vai neizprotot savas tautas vēsturi, vai gļēvuma iespaidoti, mūsu likumu lēmēji kavējas atjaunot šīs dienas pelnīto statusu.
    Šodien, kad pašu leģionāru paliek arvien mazāk, ir svarīgi, soļojot ar viņiem plecu pie pleca pie Brīvības pieminekļa, pārņemt stafeti, lai arī turpmāk ik gadu šajā datumā godinātu LATVIEŠU LEĢIONĀRU varonību.
    Ir dzirdēts viedoklis, ka 2.Pasaules kara varoņus latviešu leģionārus un citu karu dalībniekus varētu pieminēt 11. Novembrī. Diemžēl, tā domā arī mūsu eksprezidente V.V.Freiberga, lai gan pati, līdzīgi daudziem citiem simtiem tūkstošu latviešu bēgļu, pateicoties latviešu leģionāru sīkstumam un kaujas spējām visās sešās uzvarētajās Kurzemes cietokšņa lielkaujās, paglābās no okupantu varmācības. Šāda mūsu karavīru daudzo uzvaru reducēšana līdz vienai svētku dienai ir nepieļaujama.
    Tas radītu sajukumu vēsturisko notikumu izpratnē. Turklāt, ne tikai jauniešiem, jo jau patlaban uz jautājumu, kas ir Lāčplēša diena, nereti izskan visai kuriozas atbildes. Tomēr būtiskākais – tādejādi mēs nodotu savus karavīrus, viņu izcīnīto Latviju, savu sirdsapziņu.
    Citas tautas, kurām nav tādu militāru panākumu, savus varoņus nekautrējas glorificēt un viņu pieticīgākos varoņdarbus bieži pat pārspīlē.
    Tur pretī mēs pamatoti varam lepoties ar to, ka latviešu karavīri jau no seniem laikiem ir uzrādījuši visizcilākos sasniegumus daudzos un dažādos karalaukos. Tādēļ atliek vien godprātīgi, ar pateicību godināt savu karavīru veikumu tieši tajos datumos, kad tas ir noticis vai kuru paši notikumu dalībnieki ir izraudzījušies kā atzīmējamu dienu. Tā mēs smelsim spēku no tēvu un sentēvu mantojuma.
    Lai, atgādinātu sev un draugiem, ka mēs esam sabiedrotie, nevis aizstāvamie – Kurzemes cietoksnī, Lestenē, šosejas malā jāuzceļ piemineklis – liela zobena veidolā, kura šķērsī piecās valodās jāiekaļ vārdi līdzīgi kā piemineklī pie Verdenas:

    „TĀLĀK VIŅI NETIKA!
    ДАЛЬШЕ ОНИ НЕ СМОГЛИ ПРОЙТИ!
    SIE KONNTE NICHT WEITER GEHEN!
    THEY COULD NOT MOVE FURTHER!
    ILS NE POUVAIENT PAS ALLER PLUS LOIN!”

  3. ” Leģions ir radies noziedzīgā kārtā, pārkāpjot starptautiskās tiesības. Par to atbildīgi ir vācieši okupācijas varas nesēji. Bet par šo starptautisko tiesību pārkāpšanu līdzatbildīgi ir arī visi okupācijas laika latviešu brīvprātīgie politiskie darbinieki, vācu mērķu sekmētāji, šai gadījumā leģiona organizētāji – Dankers, GD(ģenerāldirektori), Bangerskis un citi augstākie virsnieki [Silgailis, Hāzners, Lobe]. Leģiona lielajiem dzīvā spēka zaudējumiem ir ilgstošas postošas sekas tautas dzīvē. Latviešu iekļaušana tautai naidīgajā SS karaspēkā ir smags pazemojums un apgrūtinājums saskarsmē ar citām tautām. Leģiona traģiskais liktenis nav pārvarāms, ne toreiz sekojot, ne tagad turpinot mūsu tautas interesēm svešu propagandu.”
    H.Biezais:”Latvija kāškrusta varā. Sveši kungi, pašu ļaudis.”

    • Tikpat nelikumīgs formējums bija Latviešu strēlnieku divīzija Padomju armijas sastāvā. Kāpēc par to neviens nerunā ? Vai tāpēc ,ka šīs nelikumības pastrādājušu bērni un mazbērni joprojām ir Latvijā ”pie ruļļiem”?

  4. Visvaldis Mucenieks Atbildēt

    Par latviešu leģionāru piemiņas godināšanu

    Par zemi, ko mīlam ar svētākām jūtām,
    Mēs gribam vislielākos upurus nest.
    Lai Latviju dārgo pēc ciešanām grūtām
    Mēs varam uz ziedošu nākotni vest.

    Lai darbiem un upuriem Latvijas labā
    Ir svētīta mīļotās dzimtenes smilts.
    Lai Dievs to mums brīvu un laimīgu glabā,
    Lai mūžīgi dzīvo šeit latviešu cilts.

    Lai sadodas rokas, lai saslēdzas pleci,
    Kā tērauds lai norūdās varoņu ģints!
    Lai, vienoti sirdīs, mēs, jauni un veci,
    Par Latviju stāvam tik stipri kā klints!
    (K. Alberts)

    16. marts ir latviešu leģionāru piemiņas diena. Cīņās Austrumu frontē, Latvijā un Kurzemes Cietoksnī krita vairāk nekā 60 tūkstoši leģionāru. Upurējot savas dzīvības, viņi aizkavēja baigo gadu atgriešanos Latvijā un deva iespēju vairāk nekā 200 tūkstošiem latviešu paglābties no „atbrīvotājiem” Vācijā un Zviedrijā. Pēc kara gan ap 100 tūkstošiem latviešu, kas atradās PSRS okupācijas zonā, tika izvesti atpakaļ uz Latviju ar visām no tā izrietošajām sekām.

    Izskatās, ka „Vienotības” valdībai šie upuri ir vienaldzīgi. Vēl vairāk: par to pieminēšanu demokrātiskajā Latvijā tagad draud represijas! Premjere Straujuma izteicās, ka Latviešu leģions ticis izveidots, izmantojot “necilvēcīgas represijas un nepārtrauktu teroru, nelikumīgi mobilizējot vai piespiežot”. Ja tā, tad vēl jo vairāk nav saprotams, kāpēc jāsoda par leģionāru piemiņas godināšanu? Neviens taču neiet godināt Himleru vai Hitleru par Leģiona dibināšanu. Ko noziegušies leģionāri, kas, kaut piespiedu kārtā mobilizēti, varonīgi cīnījās un atdeva savas dzīvības ar Latviju sirdī?
    Premjere vienā balsī ar Josifu Korenu apkaunojošā un pazemojošā veidā latviešus 16. martā sūta prom no Rīgas uz purviem un mežiem.

    Par piedalīšanos leģionāru piemiņas pasākumā pie Brīvības pieminekļa valsts ierēdņien draud ar amata zaudēšanu. Jāatzīmē, ka šīs nožēlojamās tradīcijas aizsācējs ir Latvijas „glābējs” Valdis Dombrovskis, kas līdzīgus draudus savas valdības ministriem un ierēdņiem izteica jau 2011. gada 16. novembrī (2 dienas pirms 18. novembra!), kad līdz kārtējam 16. martam vēl bija veseli četri mēneši, ar to dodot būtisku pienesumu arī parakstu vākšanā valodu referendumam.
    Lai Latviju nepakļautu „nevajadzīgiem provokācijas draudiem”, visu, kas kādam pieminams, lai pieminot 11. novembrī, saka premjere. Tad varbūt drošības labad arī Ziemassvētkus un Lieldienas pēc krievu kalendāra svinēsim, kā tagad anektētajā Krimā un kā to „Latvijas tauta” arī pie mums pieprasa. Varbūt līdzīgi Krimai atkal uz Maskavas laiku pāriesim?

    11. novembrī atzīmē uzvaru pār Bermontu kaujā par Rīgu. Visā karā pret Bermontu Latvija zaudēja ap diviem tūkstošiem kritušo, bet Leģiona cīņās krita vairāk nekā sešdesmit tūkstoši, un 1944. gada 16. marts ir pašu asiņaināko kauju sākuma diena. Kā var un kāpēc vajag apvienot mērogu un nozīmības ziņā tik atšķirīgas lietas? Kāpēc marta notikumu atcere būtu jāpārceļ uz novembri?
    Vienīgais izskaidrojums: lai noniecinātu un nonicinātu leģionāru piemiņu, lai viltotu Latvijas vēsturi, lai publiski pazemotu savu valsti.

    Straujuma apgalvo, ka aizliegums pieņemts, pamatojoties uz nacionālās drošības apsvērumiem un lai mazinātu sabiedrības sašķeltību. Taču faktiski notiek tieši pretējais. Papildus esošajai sašķeltībai starp Latvijas kā nacionālas latviskas valsts aizstāvjiem un Latvijas kā prokrieviska Krievijas protektorāta atbalstītājiem valdība tagad sašķeļ pašus latviešus, tos, kam latviešu tautas vēsture un smagie upuri ir vienaldzīgi, uzrīda tiem, kam šīs lietas ir svētas.
    Valdība ar savu neizprotamo ažiotāžu, draudiem un ultimātiem ir radījusi lielāku kaitējumu valsts reputācijai nekā to spētu septiņi josifi koreni.

    Kas tad bija Latviešu leģions?
    1) Sākoties mobilizācijai 1943. gada martā, jēdzienu, kas
    ir latviešu SS-leģions, skaidroja šādi: Latviešu SS leģions ir slēgta kaujas vienība ieroču SS ietvarā/pie ieroču SS. (Die Lettische SS-Legion ist ein geschlossener Kampfverband im Rahmen der/bei der Waffen-SS.), tātad ne gluži SS vienība. Latviešu leģionāri nebija tērpti melnajās SS uniformās.

    2) Neviens latviešu leģionārs un pat Leģiona ģenerālinspektors Bangerskis nebija un nevarēja būt Nacionālsociālistiskās partijas biedri, nebija un nevarēja būt SS organizācijas biedri, kaut vai tāpēc, ka nebija vācieši un nebija Vācijas pilsoņi.

    3) Latviešu leģionāri, atšķirībā no vācu karavīriem, nezvērēja uzticību Hitleram kā Vācijas un vācu tautas Vadonim (dem Führer des Deutschen Reiches und Volkes), bet tikai kā vācu bruņoto spēku virspavēlniekam cīņā pret boļševismu (im Kampf gegen des Bolschewismus dem Oberstem Befehlshaber der Deutscher Wehrmacht). Un tikai! Zvērestu latviešu leģionāri deva latviešu valodā. Vai tad cīņa pret boļševismu pēc Baigā gada bija kaut kas nedabisks un šodien atkal nosodāms, tāpat kā padomju laikos?

    4) Kāpēc kopā ar vāciešiem? Kad Čērčilam pārmeta viņa biedrošanos ar Staļina boļševiku režīmu kara laikā, viņš atbildēja, ka būtu gatavs biedroties kaut ar pašu velnu, lai glābtu Lielbritāniju. Un to viņš teica pēc tam, kad Staļins bija gandrīz divus gadus palīdzējis Hitleram iekarot lielāko daļu Eiropas, sajūsminājies un apsveicis Hitleru par vācu karavīru un vācu ieroču spožajām uzvarām, tostarp arī par Anglijas pilsētu bombardēšanu, mudinājis Hitleru pēc iespējas ātrāk iebrukt Anglijā. Vēl 1940. gada 12. novembrī Molotovs viesojas draudzības vizītē Berlīnē.
    Ja Čērčils bija gatavs biedroties (un arī biedrojās) ar velnu, kāpēc tad latviešiem būtu noziegums cīnīties pret jaunu baigo gadu atgriešanos Latvijā tikai tāpēc, ka nācās to darīt kopā ar vāciešiem? Turklāt, ja Čērčilam izvēle bija, tad latviešiem tādas nebija. Karošana kopā ar Vāciju, lai arī piespiedu kārtā, tomēr bija iespēja cīnīties pret pamatoti nīstajiem boļševikiem. Vai var pārmest latviešu leģionāriem cīnīšanos kopā ar nepareizu sabiedroto, ja tas bija vienīgais iespējamais? Ienaidnieks taču bija pareizs. Vai tajā laikā bija un varēja būt cits sabiedrotais? Kuri citi tad būtu bijuši tie, kas tolaik latviešu karotājus apģērbtu, paēdinātu un apbruņotu?

    5) Nav gluži taisnība, ka Latviešu leģions karoja zem Vācijas karogiem. Leģiona pulku karogi bija sarkanbaltsarkanie Latvijas karogi, uzšuvēs uz mundieru piedurknēm bija Latvijas vārds un vairodziņš Latvijas karoga krāsās. Leģiona virsnieki, pulku komandierus ieskaitot, bija latvieši, komandas tika dotas latviešu valodā. Sarkanarmijā nekā tāda nebija.

    6) Rietumu Sabiedrotie ir atzinuši, ka Latviešu leģions nav piedalījies represijās pret civiliedzīvotājiem un nav izdarījis kara noziegumus. Neviens latviešu leģionārs un neviens Latviešu leģiona virsnieks nav tikuši tiesāti par kara noziegumiem.

    7) Leģionāri vāciešiem par pārsteigumu bija atteikušies no piedāvājuma cīnīties pret Rietumu Sabiedrotajiem, nav izšāvuši nevienu šāvienu Rietumu Sabiedroto virzienā. Rietumu Sabiedrotie nav atzinuši baltiešu leģionus par noziedzīgiem formējumiem.

    8) 1946. gada aprīlī Nirnbergas – Firtas garnizona priekšnieks, ASV armijas pulkvedis MARTINS pieņem lēmumu dibināt baltiešu sardžu vienības (Baltic Guard) no bijušajiem latviešu un igauņu leģionāriem. Pirmā latviešu rota tiek nosaukta virsaiša Viestura vārdā. To komandē leitnants Ervīns Caune. Vēlāk tiek izveidota arī sardžu rota „Daugava” un autotransporta rota „Rīga”. Rotu virsnieki un karavīri pilda garnizona dienestu vairākās Vācijas pilsētās, bet no 1947. gada pavasara līdz 1949. gadam arī Nirnbergas Tiesu pils un cietuma apsardzē.

    9) 16. martu kā leģionāru piemiņas dienu iedibina „Daugavas Vanagu” organizācija 1952. gadā un kopš tā laika to neviena netraucēti atzīmē valstīs, kurās ir latviešu kopienas. Atšķirībā no Latvijas, tur viņus neapsaukā par fašistiem un nacistiem.

    10) 1994. gadā Zviedrijas karalis uzaicina pie sevis vēl dzīvos latviešu leģionārus un publiski atvainojas par viņu izdošanu Padomju Savienībai 1946. gada janvārī. Noziedznieku priekšā taču lepnās Zviedrijas lepnais karalis pēc tik daudziem gadiem neatvainotos. Kāpēc mūsu valdība pašu mājās nicina tos, kuriem cieņu un godu izrāda ārzemēs?

    Tādējādi leģionāru piemiņas apkarošana notiek tikai Latvijā. Vai nebūtu laiks to izbeigt? Līdzšinējiem apkarotājiem vajadzētu pārslēgtie uz vēsturisko patiesību apzināšanu pašiem un atgādināšanu tiem, kam tās varbūt gadu desmitos piemirsušās.

    • Ļoti labs, izsmeļošs komentārs par doto tēmu! Paldies!
      Daudz saturīgāks par komentējamo rakstu.

      • Tādus “izmejošus” argumentus jau arī minēja latviešu SS tiesneši pulkveži J.Palkavnieks un Graudiņš, kad kopā ar vēl 3 vācu tiesnešiem piesprieda nāves sodu ģen. Kureļa štāba virsniekiem 1944.g. novembrī.
        “Vēsture jūs pašus tiesās un sodīs,” tā J.Gregors izmeta nacistiem un viņu pakalpiņiem (sk. vairāk “Kurelieši un kolaboracionisti”, Lauku Avīze, 5.05.1995.)

  5. <Žulis:(..) Nevienā no šiem plakātiem latvieši nav aizcināti karot par Hitleru."
    ================================================================
    Loģiski, ka šī gada izdotajos plakātos nav – likumsakarīgi, ka arī Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas laikraksta "Tēvija" kolekcija pašlaik nav pieejama, un, iespējams, nebūs vairs pieejama. Tagad pārkopēšanai viss nav vajadzīgs, var atstāt tikai noderīgo aktuālajai situācijai:
    "Ierindojieties jaunās Eiropas cīņas un likteņa kopībā!
    Stājoties savas dzimtenes leģionā, lai cīnītos ar ieročiem pret draudīgo boļševismu!
    ……..
    Pie ieročiem! Pie darba!
    Ar.(…)..uz uzvaru! (Tēvija, 1943.g.24.februāris)

  6. SIA “Astlandia” ir izdevusi šī gada sienas kalendāru, kur pārkopēti 1943-1944. gadā izdotie plakāti, kas aicina latviešus stāties leģionā. Nevienā no šiem plakātiem latvieši nav aizcināti karot par Hitleru.
    Lūk, daži uzsaukumi, kas rakstīti uz šiem plakātiem:
    “Aizstāvi savu dzimteni! Cīņa boļševismam!”
    “Kopēja cīņa, kopēja uzvara! Cīņa boļševismam!”
    “Rokas nost no Latvijas!”
    “Pie ieročiem! Pie darba!”
    “Gļēvulis čukst, leģionārs cīnās”
    “Pie šautenēm! Aizstāvēsim dzimteni, tautu un ģimeni pret boļševismu!”
    “Vācija, kas Tavu dzimteni sargā, sauc Tevi! Arī Tavs darbs ir cīņa pret boļševismu!”
    “Arī Tev jācīnās par Latviju!”
    Un kā jūs domājiet, vai tas ir kaut kas nosodāms, ja daļa latviešu, kuri bija pieredzējuši boļševiku asiņainās zvērības Latvijā 1940. gadā, paklausot šiem aicinājumiem, brīvprātīgi iestājās leģionā?
    Tāpēc nevajag te spriedelēt par Hitleram dotajiem zvērestiem un to, cik pareiza, vai nepareiza toreiz bija to latviešu rīcība, kuri karoja leģionā. Neviens no mums vienkārši nav tiesīgs nosodīt šos vīrus!
    “Pēc kara visi ir gudri”, bet ko darītu jūs viņu vietā, zinot, ka Latvijai atkal tuvojas tie, kuri Baigajā gadā šeit sadistiski mocīja, slepkavoja un laupīja ???

    • Starp citu, Ostlandes darboņi Dankers, Bangerskis u.c. 1944.g. centās izpildīt arī vācu nacistu ieplānoto latviešu tautas vairākuma evakuāciju (sk. H.Biezā gr.) – vismaz miljonu cerēja nogādāt “dziļāk Eiropā”.
      Pašlaik jau tas “evakuācijas” process norisinās, tāpēc lieki jautāt:”…bet ko jūs darītu viņu vietā, ja…”:
      “Pēdējo 14 gadu laikā Latviju pametuši 238 000 cilvēku, liecina Ekonomikas ministrijas (EM) apkopotie dati.” BNS, 2015. gada 4. martā.

      • Žēl , ka tavi saimnieki neļauj tev pamest Latviju un atgriezties savā varenplašajā – tur tu varētu krieviem skalot smadzenes , kā to dara tavi cīņu biedri Solobjovs , Kiseļovs un tmldz. kremļa troļļi .

  7. Šķiet, ka Latvijas Avīze vēlas pagarināt šī gada kaislības ap kritušo leģionāru atceres pasākumu. Netaisnīgums pasaulē ir pastāvējis un pastāvēs vēl tūkstošiem gadu. Taisnība parasti ir stiprāko ieroču pārvaldītājiem. Latvieši nav sevišķi liela tauta, tomēr neviens mums neliedz būt gudriem. Cienot vecos vīrus- leģionārus, mans ieteikums būtu- paši leģionāri, savu biedru atceres pasākumā, protams, drīkst iet, kur uzskata par pareizu, bet politiķiem, kuri gūst šīs politiskās dividendes, pieminēt kritušos, līdzīgi kā Vienotības K.Šadurskis, vēlams ierasties tikai Lestenē, kas būtu loģiski.
    Stādos priekšā cik nepieņemami tas izklausās NA R.Dzintaram. Domāju, ka arī SC nejūsmotu par šādu priekšlikumu, jo ko tad varētu parādīt Krievijas TV kanālos, arī Zurofs būtu ļoti neapmierināts, jo kā gan viņš varētu attaisnot savas organizācijas lietderību. Kas attiecas uz Latvijas Avīzi- nevajadzētu te mākslīgi kūdīt nesamierināmās puses, tādi autori, kas raksta dažādus viedokļus, arī nepatīkamus, ir gana daudz. Tad jau aktuālāk ir SC J.Ādamsona nesenās atklāsmes Krievijas TV kanālos. Ar SC kritiku LA diez ko nenodarbojas, jo SC taču ietilpst neoficiālajā valdošajā koalīcijā kopā ar ZZS un NSL, kopā būs jāvienojas par
    jauna prezidenta ievēlēšanu.

    • Ah, tad tu, mazcienījamais Albert, esi uztraucies par to, ka ziedu nolikšana 16. martā pie Brīvības pieminekļa kādam varētu atnest kaut kādas “politiskas dividendes”? Un tāpēc šeit uzstājies ar tēvišķīgām pamācībām, kur vajadzētu un kur nevajadzētu leģionārus pieminēt. Bet vai tās “politiskās dividendes”, ko pelna interfrontisti 9. maijā svinot Latvijas kolonizāciju tev neuztrauc?
      Atzīstot, ka 16. martā var nopelnīt “politiskās dividendes”, tu līdz ar to atzīsti, ka tautā tā leģionāru piemiņa tomēr IR svēta un dārga. Tādā gadījumā tev vajadzēja izvirzīt valdībai priekšlikumu šo dienu atjaunot kā svinamo dienu, nevis aicināt piemiņas pasākumus novirzīt projām uz kapiem.

    • Jūs ielīdāt nepareizā portālā! Laikam pats arī esat tas .. Ādamsons ar .. BDK smadzenēm. Pateicos Krustiņam par rakstu,jo viņšo darīja manis un tādu kā es ,ne jūsu, dēļ.Jums jālasa “Vestji”.

      • Nē , Alberts nav nodzēries Ādamsons – drīzāk viņš ir tas pats čekistu pamestā pabira , kurš mēdz parakstīties ar niku “edge”. Protams ,paldies Krustiņa kungam par rakstu un mācītājam Guntim Kalmem par viņa patriotisko nostāju un spēju iekvēlināt Dzimtenes mīlestību latviešu sirdīs un prātos .

  8. <Jānis:"Bet tad jau iznāk, ka leģionāru zvērests pilnībā ATTAISNO viņus…" – Tad iznāk tā, kā rakstīja vēsturnieks un teoloģijas doktors Haralds Biezais savā gr. "Latvija kāškrusta varā. Sveši kungi, pašu ļaudis" – viņi, vācu nacistu brīvprātīgie izpalīgi (Veiss, Lobe, Hāzners, Silgailis..) PĀRKĀPA Latvijas armijas virsnieku doto zvērestu. Cīnīties ar boļševikiem varēja arī Latvijas armijas uniformā.

    • Nu jaa. Chetri Latvijas uniformaa ar mietiem, chetri simti tuukstoshi padomju uniformaa ar lozhmeteejiem un lidmashiinaam. Tas ko ASV sauc par ‘level playing field’. Smiekli naak par Jums, Edge.

    • Un veel: Amerikaanji un anglji tachu ciiniijaas padomju krievu pusee! Tad jau sanaak, ka amerikaanji un anglji ir komunisti – tas peec Edge’a logjikas. Smiekli naak. Nu nav taa pasauliite dambreta deeliitis. Kaadreiz ir jaaciinaas velna pusee lai pieveiktu saataanu.

  9. Bet tad jau iznāk, ka leģionāru zvērests pilnībā ATTAISNO viņus, jo:” Dieva vārdā es svinīgi apsolu CĪŅĀ
    PRET BOĻŠEVISMU neierobežotu paklausību… Hitleram…” Vai 2. pasaules karā bija vēl kāds spēks, kas
    CĪNĪJĀS PRET BOĻŠEVISMU, kam latvieši varētu piebiedroties? Nu nebija! Kā tad viņi tiktu pie ieročiem
    un visa pārējā, lai šo cīņu turpinātu, ja visi pārējie tobrīd bija pretējā pusē un bija aizņemti ar nacisma sagrāvi vispār? Nu, atbildiet, lūdzu!

    • Atbild vēsturnieks I.Ronis – īpaši tiem, kas 11.novembrī atkal Brāļu kapos plāno nolikt ziedus pie atjaunotās plāksnes Bruņinieku krusta kavalierim – Latviešu leģiona otrās SS brīvprātīgo brigādes kājnieku priekšniekam štandartfīreram V.Veisam: VEČI, TUP UN TURĀS!
      1.TAGADIŅĀS MĒS ŠOS! Pateicoties pārbijušos latviešu politisko bēgļu (baidījās jau tie, kuriem bija par ko baidīties) sabrūvētajiem pašaizsardzības vaļņiem, kuri tieši pašlaik (presently directly!) brūk bez lieka trokšņa, bet ar īsti atbilstošu smaku, latvieša vārds pasaulē pamazām kļūst par internacionālu lamu vārdu. Tas troksnis būs, kad visi tie šmucīgie ezergeiļi, balalaikini, plakanie vīķi un brīvkalniskie staprančiki ar tējkarotēm kasīs ārā tās Voldemāra Veisa (letiņu Voldiņš, alias Vova) pārpalikušās šmuces no Svētas zemes un Latvijas Galvenais Miskastnieks Janka Tr. tās kraus savā ļimužīnī. Avanti Popolo!
      (sk. indulis-ronis.blogspot.com)

      • Nu kaapeec Tu, Edge, mocies sheit Latvijaa? Brauc turp kur Tev ir radnieciskaakas dveeseles. Nesmirdini te gaisu.

  10. Kur bija šie varoņi,kad boļševiki pārņēma neatkarīgās Latvijas vadību un veicinaja tās pārņemšanu.Vai tad vēl pamanijuši,pie kā jāiet lūgt atļauju savām akcijām.Slikti.slēpta liekulība ar slikti noslēptu zemtekstu.

  11. Piektā kolona, maskējoties ar sociāldemokrātu lozungiem, ar ko gatava sadarbotie mediķu arodbiedrība. pensionāru apvienība Siliņa vadībā, vēl daži citi izspēlēs Krimas un doņeckas scenāriju jau 20. aprīlī, cerībā sagaidīt “zaļos vīriņus” jau 9. maijā uzvaras laukumā.

  12. Tiem, kuri joprojām uzticīgi dotajam zvērestam un gatavi aizsargāt Rietumu vērtības:
    “Dieva vārdā es svinīgi apsolu cīņā pret boļševismu neierobežotu paklausību vācu bruņoto spēku virspavēlniekam Ādolfam Hitleram, un par šo solījumu es kā drošsirdīgs karavīrs vienmēr esmu gatavs atdot savu dzīvību!”

  13. Jāņonkols no laukiem Atbildēt

    Izlasīju Ulda Neiburga sarakstīto grāmatu Dievs Tava zeme deg. Sarakstīta ļoti tendenciozi. Vispirms, kuri tanki tad Latvijā ienāca pirmie? Grāmata sākas ar vāciešu ienākšanu Rīgā. Baigais gads pieminēts tā starp citu. Bet tas takšu bija galvenais un vienīgais iemesls, kāpēc radās Leģionāri!!! Rodas iespaids, ka viss karš bija tikai viena nienīga leģionāru ēbrēju šaušana. Tam tiek piemeklēti dažādi esoši un neesoši dokumenti, bet cik ēbrēju Baigā gada laikā strādāja Rīgas čekā, gan doktors Neiburgs nav interesējies.

    • Tiem, kuri joprojām neaizmirst Ādolfa Hitlera 1943.g.10. februārī parakstīto pavēli:
      “Pavēlu izveidot Latviešu SS-brīvprātīgo leģionu. Vienības lielums un veids atkarīgs no rīcībā esošo latviešu vīru skaita.”

  14. Var tikai piekrist šī raksta beigās citētajam, cienījamā mācītāja Gunta Kalmes teiktajam. ( Kaut arī komats tur tiešām vēl joprojām, neskatoties uz “sprīdīša” izteikto aizrādījumu, ir ielikts nepareizajā vietā;)
    Vien gribas papildinot teikt, ka mūsu zemē nav tikai piektā kolonna. Mūsu zemē vēl joprojām visā godībā valda pārkrāsotais padomju režīms. Un saprotama lieta, ka šis režīms centīsies visiem iespējamiem līdzekļiem apkarot to vīru piemiņu, kuri ir cīnījušies pret šo boļševisma sērgu. “Gods kalpot kremlim!” – lūk īstais mūsu partokrātiskās varas lozungs, kam tā seko visus šos formālās Latvijas neatkarības gadus!

  15. Hitleram latviešu leģionu palīdzēja izveidot Staļins,pirms kara sākuma izsūtot uz sibiriju 15000 latvijas iedzīvotājus un viena leģiona divīzija bija gatava.Ja pieskaita notikumus ,,mazā katiņā,, – Litenē ,tad arī otrā leģiona divīzija bija gatava.Ebrēju izcelsmes čekas komisāru plosīšanās palīdzēja vēlāk izveidot latviešu policijas bataljonus.Tā kā katrai darbībai ir pretdarbība.

  16. Nedomāju gan, ka latvijas sabiedrība ir “sabiedēta”, sabiedēti ir valsts vīri un dāmas, kas cenšās apkalpot mūsu nelabvēļu viedokli.

  17. God. Krustiņa kungs, vai, Jūsuprāt, te – “ienaidnieki, pret kuriem tie karoja piektās kolonnas veidā, joprojām atrodas mūsu zemē” – ar komatiņiem viss kārtībā? Ja uzskatāt, ka jā, nabaga lasītājs saprot, ka leģionārus Jūs Latvijā uzskatāt par piekto kolonnu. 🙂 Ja gadījumā tada nav bijusi Jūsu doma, esiet laipns: palūdziet, lai vismaz netā ielabo pareizi: “ienaidnieki, pret kuriem tie karoja, piektās kolonnas veidā joprojām atrodas mūsu zemē”. Jau iepriekš saku Jums paldies!

    • nevis” Latvijas sabiedrība esot sabiedēta un integrācija nevajadzīga”,bet gan “sabiedrība esot saliedēta”.Kaut kā neliekas ,ka tāpēc integrācija nav vajadzīga,ka sabiedrība sabiedēta.

  18. Ja 50 gadu okupācija un ar valsts svētību pēdējos gadu desmitus kremlis turpina latviešu smadzeņu mazgāšanu, nav jābrīnas, ja ,,no augšas“ nāk rīkojumi un aizliegumi. Tas viss kopā liecina par propagandas sagrauztām Latvijas vēstures zināšanām, vai arī, visbiežāk, tās vispār nav, pat ne par pēdējiem simts gadiem, ko Latvijā zināja katrs 5 -6 klases pamatskolnieks

Draugiem Facebook Twitter Google+