Foto – Artis Drēziņš

Kurzemes meža cilvēks zaga, lai izdzīvotu 7

Kuldīgas rajona tiesa 14. martā 1963. gadā dzimušajam Imantam Āreniekam piesprieda deviņu mēnešu cietumsodu un 80 stundas piespiedu darba sabiedrības labā. Par I. Ārenieku, ko daži nodēvēja par “mežoni”, “Latvijas Avīzē” jau 7. februārī rakstījām – cilvēki Kuldīgas pusē bija noķēruši cilvēku, kas ilgstoši dzīvojis mežā un apzadzis bez pieskatīšanas atstātas lauku sētas. Lasītāji vēlējās uzzināt, kas ir šis cilvēks un kāpēc viņš izvēlējies šādu dzīvesveidu? Vīrietis interviju “LA” atteica, taču pēc tiesas sēdē dzirdētā un citiem avotiem iegūtās informācijas neliels priekšstats par viņu rodas.

Reklāma
Reklāma

Grūti noķerams


TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Lasīt citas ziņas

Bērnību Imants Ārenieks pavadījis Liepājas rajonā. Tēva mājas ir Pierīgā, Stopiņos. Iesaukts PSRS obligātajā karadienestā, kur palicis virsdienestā praporščika pakāpē. Pēc PSRS sabrukšanas tad jau no Krievijas armijas atlaists un atgriezies Latvijā. Dzīve nav lāgā izveidojusies. Sācis zagt un jau līdz pēdējai noķeršanas reizei bijis par to piecas reizes sodīts ar cietumsodiem no diviem līdz pat sešiem gadiem.

Kuldīgas policijas redzeslokā parādījies 1998. gadā, piesaistot ar savu īpatnējo dzīves stilu: zadzis tikai ēdamlietas un sīkus sadzīves priekšmetus, kas nepieciešamas ikdienā (kādu karoti, nazi, bļodu, drēbes gabalu, zābaku pāri), un dzīvojis mežā, parasti biezu egļu biezokņos, pārvietojies pa vairākiem pagastiem. Tāpēc grūti bijis noķert. Tomēr, kad noķerts, dabūjis vairāku gadu cietumsodu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Kad pirms pāris gadiem Ziemeļkurzemes pagastos atkal atsākušās sērijveida sīkas zādzības, policijai atlika tikai ielūkoties datu bāzē un pārliecināties, ka Imants ir brīvībā. Arī šoreiz noķert vīrieti bijis grūti, jo viņš neuzkrītoši pārvietojies kājām vai ar divriteni pa vairākiem pagastiem, par daudzām sīkām zādzībām cilvēki policijai nav ziņojuši vai pat tās nav pamanījuši, piemēram, pāris izraktus kartupeļu cerus, dažas nogrieztas kāpostu galvas, izrautus sīpolus, palasītus ābolus, bet pāris vistu pazušanu norakstījuši uz meža zvēru vai kaimiņu rēķina.

Ar karavīra iemaņām


Policijā uzskata, ka padomju armijā iegūtās prasmes palīdzējušas Imantam neuzkrītoši dzīvot mežā. Kad Ēdoles pagasta mednieki pagājušās vasaras otrajā pusē policijai ziņojuši par cilvēka apdzīvotu vietu zem biezām eglēm, policija tur ierīkojusi slēpni. Taču Imants tajā rītā bija aizgājis brokastīs uzēst saldos ķiršus un, nākot atpakaļ, rasainā zālē pamanījis svešas pēdas. Vīrieti policija noķēra tikai šogad 15. janvārī Aizputes pusē dienu pēc pēdējās zādzības.

Policijā Imantu sauc par inteliģento zagli, ar kuru viegli, pat patīkami strādāt. Atzīstas nodarītajā, stāsta par sevi, piemēram, ka ir traktorista tiesības, drēbnieka prasmes, ka strādājis kādā Rīgas firmā, labi pelnījis, bet tā izputējusi un palicis bez iztikas līdzekļiem, juties nevienam nevajadzīgs un, lai izdzīvotu, zadzis. Dzīvojot mežā, parasti gulējis tādā kā guļammaisā zem biezas egles. Zem citas egles bijusi “virtuve”. Ik pa laikam uzturējies kādā neapdzīvotā mājā vai vasarnīcā, kur vērtīgas mantas neaizticis, mēdzis lasīt grāmatas. Kādā tādā “viesošanās” reizē sev līdzi uz mežu paņēmis divsējumu eposu “Klusā Dona”.

Čiepa vistas 
un konservus


14. marta Kuldīgas rajona tiesas sēde notika videorežīmā: tiesājamais Imants Ārenieks atradās Liepājas cietumā un bija redzams televizora ekrānā. No cietušajiem bija ieradies viens. Tiesājamais izvēlējās iztikt bez advokāta.

Vispirms tiesnese Daina Alksne konstatēja, ka tiesājamais ir deklarēts Stopiņu novadā, nav narkoloģiskā uzkaitē un bez apgādājamajiem. Tad prokurore Dace Kronberga nolasīja apsūdzību, kas sastāvēja no astoņām zādzībām, no kurām divas izdarītas, bojājot īpašumu. Jāpiebilst, ka vistu vai burku izcenojumi ir dažādi tāpēc, ka tie noteikti, ņemot vērā īpašnieku uzskatus par to vērtību.

Reklāma
Reklāma

2012. gada oktobrī I. Ārenieks Padures pagastā pa mēslu lūku iekļuva kūtī, sabojājot krampīti par 2 eiro un 80 centiem un nozogot trīs vistas 21 eiro un 33 centu vērtībā.

2013. gada janvārī Padures pagastā no kādas mājas pagraba Imants nozaga sešas burkas (0,5 l) ar ābolu ievārījumu un 12 burkas (0,7/1,5 l) ar marinētiem gurķiem 53 eiro vērtībā. Tajā pašā mēnesī un pagastā viņš atlauza kādas kūts durvis, sabojājot atslēgu par 2 eiro un 13 centiem un paņēma četras vistas par 11 eiro un 40 centiem.

2013. gada aprīlī tiesājamais vispirms “paviesojās” Kurmāles pagastā, kur no kāda pagraba nozaga vairākas 1,5 l burkas: piecas ar marinētiem gurķiem, piecas ar gaļu, četras ar tomātiem želejā, trīs ar ievārījumu – kopumā vērtībā par 14 eiro un 17 centiem. Pēc tam no kāda pagraba Padures pagastā nočiepa 12 šprotu kārbas un piecas burkas (0,7 l) ar marinētiem gurķiem 12 eiro un 7 centu vērtībā.

2013. gada jūnijā no kūts Īvandes pagastā tika paņemtas divas vistas par 11 eiro un 38 centiem.

2013. gada augustā no saimniecības ēkas Padures pagastā Imants nozaga piecus kilogramus gaļas par 11 eiro.

Visbeidzot 2014. gada janvārī no saimniecības ēkas Ēdoles pagastā viņš nozaga 10 kg maltās gaļas 90 eiro vērtībā, nazi par trim eiro un lukturīti par vienu eiro. Priedīšu māju saimnieks Pēteris Jonelis vienīgais no cietušajiem bija ieradies tiesas sēdē un ir viens no trijiem, kas prasa atmaksāt kaitējumu.

“17. janvāra rītā pamanīju, ka kāds bija neveik­smīgi mēģinājis uzlauzt saimniecības ēkas durvis, tās noskrāpējot. Par to ziņoju policijai, lai tā zina, ka te kāds garnadzis darbojies. Tikai tad, kad policisti prasīja, vai tad gaļa nav pazudusi, pamanīju, ka no saldētavas citā ēkā pazuduši desmit kilogrami gaļas, nazis un lukturītis. Sešus kilogramus zaglis bija jau paspējis apēst un pats izstāstījis, kur gaļu ņēmis. Runājot ar tuvējiem lauku ļaudīm, daudzi teikuši, ka ik pa laikam kāda vista vai trusis pazūd, bet tajā jau vainoja suņus un lapsas,” stāsta P. Jonelis.

Dzīve tā iegrozās…


Tālāk tiesas sēdē sekoja dialogs starp tiesnesi un apsūdzēto.

– Kur uzturējāties pēc atbrīvošanas no cietuma 2008. gadā?


– Deviņus mēnešus dzīvoju “Zilajā krustā” (reliģiska organizācija, kas palīdz cilvēkiem ar atkarībām un bijušajiem cietumniekiem. – A. D.). Pēc tam dabūju darbu šūšanas firmā Rīgā, pašvaldība man iedeva dzīvošanai vienu istabiņu Ulbrokā. Kad firma bankrotēja, devos uz pazīstamām vietām Kuldīgas novadā. Naudas nebija, bet ēst gribējās. Apmetos, kur pagadās, arī mežā. Laikam sāku jukt prātā. Vecums jau nenāk viens. Pie sociāliem dienestiem palīdzību nemeklēju.

– Ja jūs neieliks cietumā, ko darīsiet?


– Braukšu uz “Zilo krustu”.

– Tur jūs pieņems?


– Jā, jo neko sliktu tur nedarīju. Aizgāju no turienes, jo nepatika, ka tur daudz cilvēku kopā dzīvo.

– Kādu sodu būtu pelnījis?


– Ne bargu. Veselība jau arī nav laba.

– Vai mežā bija labi dzīvot?


– Nekas labs…

– Kā vērtējat nodarīto?


– Ļoti nožēloju.

– To jau sesto reizi sakāt.


– Vienmēr esmu taisnību teicis. Bet dzīve vienmēr tā iegrozās…

Prokurore prasīja I. Āreniekam deviņu mēnešu cietumsodu un 80 stundu piespiedu darbu, ko arī tiesnese piesprieda.