Latvijā
Sabiedrība

Tiesa nedrīkst līst politiķu lauciņā. Intervija ar ST tiesnešiem 16


“Savos spriedumos esam norādījuši, ka sociālo tiesību īstenošana ir lielā mērā atkarīga no valsts budžeta iespējām,” uzskata Uldis Ķinis (no labās) un Kaspars Balodis.
“Savos spriedumos esam norādījuši, ka sociālo tiesību īstenošana ir lielā mērā atkarīga no valsts budžeta iespējām,” uzskata Uldis Ķinis (no labās) un Kaspars Balodis.
Foto – Karīna Miezāja

Satversmes tiesas tiesneši tiesību zinātņu doktori Uldis Ķinis un Kaspars Balodis savu desmit gadu pilnvaru laikā, kas beidzās 31. martā, piedalījušies gandrīz 250 Satversmes tiesas nolēmumu tapšanā par Latvijai nozīmīgiem konstitucionāliem jautājumiem. Tiesnesis Ķinis ar ANO Drošības padomes lēmumu tika ievēlēts par ANO Starptautiskā tribunāla tiesnesi bijušās Dienvidslāvijas jautājumā un piedalījās lietas izskatīšanā pret horvātu ģenerāli Gotovinu un citiem kara noziedzniekiem. Viņa specializācija ir krimināltiesības, īpaši kibernoziegumi. Savukārt tiesneša Baloža pārzinātā joma ir civiltiesības.

Laikā, kad informācijas tehnoloģijas attīstās vēja spārniem, arvien aktuālāks kļūst jautājums par mūsu personisko datu aizsardzību. Bet vienlaikus ar to ne mazāk svarīgs ir valsts drošības jautājums. Kur ir tā robežšķirtne starp personīgajām un valstiskajām interesēm?

K. Balodis: Nav iespējams dot universālu recepti. Tiesības uz personas datu aizsardzību, kā mēs ne reizi vien savos spriedumos esam secinājuši, ir tiesību uz privāto dzīvi sastāvdaļa. Tomēr jāatzīst – lai gan tiesības uz privāto dzīvi ir ļoti plašas, tomēr tās nav absolūtas un ir ierobežojamas valsts drošības interesēs. Bet tas, kā to izdarīt samērīgā veidā, ir jāmeklē likumdevējam.

U. Ķinis: Ja šāda lieta nonāk Satversmes tiesā, mums ir izstrādāta metodoloģija, kā to vērtēt. Galvenais ir tas, vai ierobežojums attiecīgajai personai būs mazāks nekā sabiedrības ieguvums kopumā. Vācijas konstitucionālā tiesa, skatot lietu par palīgierīču izmantošanu informācijas iegūšanai no valsts puses, atzina: ja ir nepieciešams novērst apdraudējumu, skaidri zinot, ka tiek plānots terora akts, tad nedrīkst aizliegt izmantot šādas ierīces, jo tas ir sabiedrības interesēs. Tā formula jau paliek viena un tā pati, tikai gadījumi mainās. 
Runājot par datu aizsardzību, es vēlos pievērst “Latvijas Avīzes” lasītāju uzmanību tam, ka šajā jautājumā jānodala divas lietas. Pirmkārt, datu aizsardzība tehniskā līmenī. Ja iegādājaties jaunāko modeļu viedtālruņus, tad par privātumu aizmirstiet! Lai cilvēki izlasa lietošanas instrukciju, un, kad tiks līdz kādai četrdesmit astotajai lappusei, redzēs, ka, sākot ierīces lietošanu, ir devuši piekrišanu ļoti plašām datu apstrādes iespējām.

Otrkārt, ļoti svarīga ir juridiskā puse. Neapšaubāmi, datu aizsardzība ir viena no Eiropas Savienības tiesību prioritātēm, un no juridiskās puses šo jautājumu mēģina sakārtot, uzspiežot uzņēmumiem meklēt jaunus risinājumus, lai datus nekavējoties šifrētu un tie nebūtu pieejami. Nākamā gada maijā stāsies spēkā Eiropas Savienības (ES) Vispārējā datu aizsardzības regula, kā arī Policijas direktīva, kur būs paredzēti ļoti stingri soļi, kādā veidā datu apstrādes uzņēmumiem, kuri vēlas darboties ES tirgū, jāsavieto visas lietas, kas skar datu aizsardzību.

Vēl ir daudz neskaidrību par e-veselību, tajā skaitā arī tas, vai informācija par pacientiem būs pietiekami pasargāta no svešām acīm. Vai Satversmes tiesa te var palīdzēt?

Ja likums atļaus attiecīgu datu vākšanu, bet cilvēks uzskatīs, ka tā ir pretrunā Satversmei, persona var iesniegt tiesā konstitucionālo sūdzību.

K. Balodis: Varētu vērsties tādā gadījumā, ja persona apstrīdētu tiesību normu, uz kuru pamatojoties notiek datu vākšana. Vēršanās Satversmes tiesā ir papildu tiesību aizsardzības līdzeklis. Ja persona būtu piedzīvojusi savu datu noplūdi, tad vispirms būtu jāvēršas vispārējās jurisdikcijas tiesā.

Par mums jau tagad var uzzināt gandrīz visu, līdz pat guļamistabai…

U. Ķinis: Pastāv uzskats, ka, attīstoties modernajām tehnoloģijām, datu aizsardzība ir iluzora. Bet cilvēkam jau neviens nespiež likt fotogrāfijas no savas dzīves notikumiem dažādos sociālajos tīklos un stāstīt visiem, kā es no rīta pieceļos, ko es ēdu vai neēdu.

Jūs neesat nevienā sociālajā tīklā?

Esmu tikai speciālos sociālajos tīklos, kas saistīti ar kibernoziegumu apkarošanu.

K. Balodis: Neesmu.

Nesen bija neliels skandāls, kur izskanēja pārmetums tiesnesim, ka viņa izskatāmajā lietā ir iesaistīta persona, ar kuru viņš sazinājies interneta sejas grāmatā. Vai tāpēc tiesneši neiesaistās tīmeklī, lai izvairītos no šādiem pārmetumiem?

U. Ķinis: Pasaulē par to notiek diskusijas. Taču jāņem vērā, ka tiesnesis nav izolēts no sabiedrības, viņam neviens nevar aizliegt komunicēt sociālajos tīklos, nevar aizliegt nevienu darbību, kas nav pretrunā ar likumu. Tiesnesim, ievērojot savu profesionālo ētiku, ir jāsaprot, ar ko viņš komunicē un ar ko nevajadzētu uzturēt regulārus kontaktus. Ja pieslēdzas cilvēks, kuram tuvākajā laikā būs tiesas sēde, tad tehniski nav grūti viņu izslēgt no saziņas.


Satversmes tiesa daudziem konstitucionālo sūdzību iesniedzējiem atsaka ierosināt lietu, jo esot nepietiekams juridiskais pamatojums prasījuma apmierināšanai. Kas slēpjas aiz šā argumenta?

K. Balodis: Satversmes tiesas kolēģijas ir izstrādājušas kritērijus, kam jābūt juridiskajā pamatojumā. Ja šā pamatojuma nav vispār vai tas ir acīmredzami nepietiekams, mēs šos kritērijus norādām, lai persona sniegtu prasību vēlreiz, ja vien ir tāda vēlēšanās.

Tajās situācijās, kad pieteikuma rakstīšanai bijis piesaistīts jurists, kvalitāte mēdz būt augstāka.

U. Ķinis: Ir bijuši arī tādi gadījumi, kad Satversmes tiesa atsakās ierosināt lietu pat pēc tiesas atsūtītajiem nolēmumiem, jo nav pietiekama juridiskā pamatojuma. Arī juristi nereti iesniedz tādus pieteikumus Satversmes tiesai, kas neatbilst nekādiem kritērijiem. Tas nu gan ir skaidrs, ka uz trim lapām nevar uzrakstīt Satversmes tiesas pieteikumu. Ja tādu iesniedz, tad ir attiecīgs vērtējums.

Lasot vienu otru Satversmes tiesas spriedumu, rodas sajūta, ka tiesai prioritārs ir valsts budžets, nevis cilvēktiesības. Pēc tiesas konsultācijām ar Ministru kabinetu cilvēka konstitucionālā sūdzība netiek apmierināta tikai tāpēc, ka, lūk, budžetā neesot naudas.

U. Ķinis: Nepiekrītu, ka Satversmes tiesa vienmēr ņem vērā valsts budžeta iespējas. Ja Satversmes tiesa, izskatot lietu, konstatēs tiesību aizskārumu, tad tas tiks apmierināts. Atcerēsimies kaut vai pensiju lietu, kurā tiesa atzina, ka pensiju samazināšana neatbilst likumam, un valsts atmaksāja cilvēkiem ieturētos 850 miljonus latu.

K. Balodis: Satversmē noteiktās pamattiesības ir pirmajā vietā. Bet dažādu pamattiesību īstenošana var būt saistīta arī ar budžeta iespējām. Uz kādu no pamattiesībām tas var attiekties vairāk, uz kādu – mazāk. Savos spriedumos esam norādījuši, ka sociālo tiesību īstenošana ir lielā mērā atkarīga no valsts budžeta iespējām. Bet, pat neraugoties uz to, mēs krīzes gados atzinām, ka pensiju samazināšana nav notikusi atbilstoši Satversmei.

U. Ķinis: Ir bijuši gadījumi, kad cilvēks vēršas Satversmes tiesā, norādot, ka aizskartas viņa tiesības uz dzīvību atbilstoši Satversmes 111. pantam, jo valsts viņam nefinansē retas slimības ārstēšanu. Tad gan tiesa vienmēr ir nostājusies pozīcijā, ka tiesas mērķis nav sagraut valsts budžetu. Tiesa nevar piešķirt naudu, mēs varam tikai izvērtēt, vai šajā konkrētajā situācijā Satversmē noteiktais valsts garantētais medicīniskās palīdzības minimums ietver valsts pienākumu apmaksāt ļoti dārgas zāles retas slimības ārstēšanai. Satversmes tiesa savos nolēmumos ir skaidrojusi, ko ietver medicīniskās palīdzības minimums. Tas noteikti neietver šādu prasību.

Vai jums ir tiesības vērtēt budžeta iespējas no naudas sadales taisnīguma principiem?

Ja rastos konflikts starp divām valsts institūcijām par budžeta sadalījumu, tas būtu kompetenču strīds, kas nav Satversmes tiesas jautājums. Savukārt, ja tas ir pamattiesību jautājums, tad cilvēkam skaidri un nepārprotami jāpasaka, kura no viņa pamattiesībām tiek ierobežota. Īpaši saistībā ar sociālajām tiesībām nav noteikts, ka valstij ir jāfinansē absolūti viss.

K. Balodis: Latvija ir visai trūcīga valsts un veselības aizsardzības sektorā atpaliek no citām Baltijas valstīm. Taču tiesa nekādā gadījumā nedrīkst pārvērtēt to, cik naudas valsts ir iedalījusi vienai vai otrai nozarei. Atgādināšu, ka tiesā nonāca Saeimas deputātu iesniegtā lieta, kas bija saistīta ar krīzes gados likvidēto autoceļu fondu. Lai cik tas būtu slikti, raugoties no autoceļu lietotāju viedokļa, mēs nevaram vērtēt to, ka vienā gadā valdība izlemj samazināt naudu autoceļu nozarei, lai to piešķirtu citai jomai. To tiesa ir skaidri pateikusi spriedumā. Tas ir valdības uzdevums sastādīt budžetu, kuru pieņem Saeima.

U. Ķinis: Mēs esam skatījuši lietu par subsidētās elektroenerģijas un dabas resursu nodokli. Tā bija ļoti apjomīga lieta, tāpēc pētījām arī citu valstu konstitucionālo tiesu pieredzi, kā arī iedziļinājāmies akadēmiskajās publikācijās. Tur cauri vijas doma, ka Satversmes tiesa nedrīkst kļūt politiska. Tiesai stingri jāvērtē juridiskie argumenti, bet tā nedrīkst līst politiķu lauciņā. Tiesa nevar pateikt, ka tikai tāpēc, ka politiķis ir pieņēmis attiecīgo lēmumu, tas ir antikonstitucionāls. Lai pateiktu, ka juridiskajām personām pieminētais nodoklis ir finansiāli žņaudzošs, tiesai ir jāpārvērtē visa nodokļu sistēma, un tā vairs nav mūsu kompetence.

K. Balodis: Valstij nodokļu noteikšanā ir liela rīcības brīvība, bet, ja paskatās uz to pašu subsidētās elektroenerģijas nodokļa lietu, mana kolēģe tiesnese Sanita Osipova un es nepiekritām tam, ka šajā spriedumā netika vērtēti ekonomiskie aspekti. Atšķirībā no kolēģa es uzskatu, 
ka valsts rīcības brīvība ir mazliet šaurāka.

Tā nav taisnība, ka Satversmes tiesa vairs neko nedara cilvēka labā, ja Saeima un valdība pasaka, ka valstī nav naudas un šīs institūcijas tāpēc nevar īstenot attiecīgās tiesības.

Ja salīdzina Satversmes tiesu ar vispārējās jurisdikcijas tiesām, tad pirmajai gadā ir jāizskata kādas trīsdesmit vai mazliet vairāk lietu, kamēr parastajās tiesās vienam tiesnesim to ir piecreiz un sešreiz vairāk. Kāpēc rodas tāda atšķirība tiesnešu noslogojumā?

U. Ķinis: Satversmes tiesā lietas ierosina, ņemot vērā iesniegtos pieteikumus, un to ik gadu ir vairāk nekā pieci simti. Pie pilna tiesnešu sastāva jeb septiņiem tiesnešiem darbojas četras kolēģijas. Kolēģijai pieteikuma izvērtēšanai ir dots viens mēnesis, bet, ja lieta ir sarežģīta – divi mēneši, lai sāktu vai atteiktu tās ierosināšanu. Vairākumā gadījumu mēs tomēr atsakām sākt tiesvedību, jo trūkst juridiskā pamatojuma.

K. Balodis: Protams, ka lietu skaits vispārējās jurisdikcijas un administratīvajās tiesās ir nesalīdzināms ar Satversmes tiesā iesniegtajām. Tomēr es gribētu norādīt uz šo tiesu un Satversmes tiesas spriedumu atšķirīgajām sekām. Vispārējās tiesas tomēr pieņem spriedumus konkrētu personu lietās, un zemāku instanču spriedumi ir pārsūdzami. Turpretī Satversmes tiesas spriedumi tomēr prasa ilgāku sagatavošanos un ārkārtīgi rūpīgu pieeju, jo konstitucionālās tiesas spriedumi nav pārsūdzami un apstrīdētās normas spēka saglabāšana vai atcelšana skar lielu sabiedrības daļu. Tāpēc Satversmes tiesas tiesneši, izskatot lietu, burtiski slīpē katru vārdu spriedumā.

Kāds ir jūsu viedoklis par to, ka arī Satversmes tiesas tiesnešu spriedumus vajadzētu recenzēt? Vismaz tāds viedoklis izskanēja “Latvijas Avīzes” redakcijā rīkotajā diskusijā par Augeja staļļu tīrīšanu tieslietu sistēmā.

Juristu konferencēs bijis pietiekami daudz gadījumu, kad Satversmes tiesas tiesnešu spriedumi ir kritizēti. Tiesnešiem, kas nepiekrīt spriedumam, ir tiesības pie katra sprieduma uzrakstīt savas atsevišķās domas.

Cik zinu, jūs šajā ziņā esot rekordists!

U. Ķinis: Taisnība, tiesnesis K. Balodis mums ir čempions.

K. Balodis: Atsevišķās domas tiek publicētas, un tajās tiesnesis izsaka savu kritiku par Satversmes tiesas spriedumu.

Kādi ir jūsu nākotnes plāni? Varbūt sekosiet bijušajam Satversmes tiesas priekšsēdētājam Gunāram Kūtrim un stāsieties kādā partijā, lai startētu politikā? Saeimā trūkst pieredzējušu, gudru juristu, un jūs varētu šo situāciju uzlabot.

U. Ķinis: Droši zinu, ka politikā neiešu. Turpināšu strādāt Rīgas Stradiņa universitātē, kur esmu asociētais profesors.

Kāpēc gan ne uz Bordāna partiju?

(Smejas.)

K. Balodis: Mūsu mazajā zemē ir daudz politisko partiju, bet man nav plāna kādā no tām iestāties. Visus šos desmit gadus esmu savienojis darbu Satversmes tiesā ar darbu Latvijas Universitātē, kur esmu profesors civiltiesībās un turpināšu savu akadēmisko darbu.

Bet, runājot par politisko darbību kopumā, piemēram, Vācijā tiesneši var būt politisko partiju biedri. Satversmes tiesas vēsturē bija viena interesanta lieta, kur Augstākās tiesas tiesnesis Jānis Neimanis, kurš patlaban ir Satversmes tiesas tiesnesis, vērsās pie mums ar konstitucionālo sūdzību, kurā apstrīdēja likumā noteikto aizliegumu tiesnešiem būt politiskajās partijās. Mēs konstatējām, ka šis aizliegums ir atbilstošs Satversmei, bet vienlaikus spriedumā ierakstījām to, ka, iespējams, apstākļiem Latvijā mainoties, likumdevējam šis regulējums varētu būt jāpārskata. Personīgi es šajā jautājumā esmu liberālāks nekā citi mani kolēģi, jo uzskatu, ka Latvija pamazām varētu nobriest tam, lai atceltu aizliegumu tiesnešiem atrasties politiskajās partijās. Rodas jautājums, vai ir labāk, ka tiesnesis slēpj savu politisko pārliecību, vai tomēr viņam tiek dota iespēja to atklāti demonstrēt. Lai nerastos interešu konflikti, viņam būtu pienākums sevi atstatīt no tām lietām, kas skar tiesneša pārstāvēto politisko spēku.

U. Ķinis: Kad strādājām pie tiesu varas likuma, pētījām daudzu valstu pieredzi. Viens no padomdevējiem bija arī Amerikas Savienotās Valstis. Personīgi esmu divas reizes bijis Amerikā un pārliecinājies, ka tur šāds ierobežojums tiesnešiem nepastāv. Piemēram, Teksasā vispār nav iespējams būt par tiesnesi, ja nebūsi republikānis. Kaut arī šāda sistēma ASV pastāv, tomēr citām valstīm ASV šādu iespēju – tiesnesim atļaut būt par kādas politiskas partijas biedru – nerekomendē.

LA.lv