Latvijā
Kriminālziņas

Zāģeriem jau licies, ka nebūs labi… Tiesā par pārciršanu Slīterē0


Zāģeriem jau ciršanas laikā licies, ka tiekot zāģēts vairāk, nekā drīkstot. Ilustratīvs attēls
Zāģeriem jau ciršanas laikā licies, ka tiekot zāģēts vairāk, nekā drīkstot. Ilustratīvs attēls
Foto: Dmitry Kalinovsky/SHUTTERSTOCK

Pēdējā laikā Kurzemes tiesās nonākuši vairāki kriminālprocesi pret cilvēkiem, kuri likumīgi sāk cirst mežu, bet kāda iemesla dēļ no meža paņem vairāk, nekā atļauts. Ja pārkāpums nav formāls un ja vēl tas izdarīts aizsargājamā dabas teritorijā, ne VAS “Latvijas valsts meži”, ne Valsts meža dienests (VMD) daudz neceremonējas un lūdz Valsts policiju ierosināt kriminālprocesu. Daļa cirtēju tad saprot, ka nav kur dēties, un atzīst vainu, daļa – kā Guntis Fricbergs – nolīgst prominentu advokātu un izmisīgi cenšas pierādīt savu nevainību, neatzīst ne vainu, ne uzrēķināto naudas sodu.

 

Krietni pārcirsts

Kā vēsta prokurora Edgara Kristovska apsūdzība, Fric­bergs 2015. gadā VMD izņēma ciršanas apliecinājumu īpašumā “Aizpuri”, kas atrodas Dundagas novada Kolkas pagastā Slīteres nacionālā parka ainavu aizsardzības zonā. Viņam bija atļauta izlases cirte priežu audzes sešos nogabalos, piecos no kuriem mežaudzes šķērslaukums bija jāatstāj 13,5 m2/ha, vienā – 15,2 m2/ha.

Pēc veiktiem darbiem 2017. gada nogalē mērījumi uzrādīja nopietnu pārciršanu, kā uzskata prokurors, ar tīšu nodomu.

Kopā videi un valstij nodarīti zaudējumi 27 639,12 eiro, kas no likuma viedokļa ir būtisks kaitējums un par to var sodīt ar cietumsodu līdz pieciem gadiem, piespiedu darbu vai naudas sodu.

 

Mežzine pamanīja

Ciršanas apliecinājumu Fricbergam izsniedza Meža dienesta Ziemeļkurzemes virsmežniecības mežzine Dagmāra Jansone. Šajā dokumentā bija arī norādīts, kādam šķērslaukumam kurā nogabalā jāpaliek. Par veikto ciršanu mežzine uzzinājusi 2017. gada decembrī, kad Fricbergs ieradies pie viņas ar pārskatu par veiktajiem darbiem.

Pēc dokumentiem Jansone redzējusi, ka ­izcirsts ­nopietns daudzums koku – 560 m3 – un tāpēc varētu būt kritiski zems šķērslaukums, tāpēc devusies skatīties, kā viss izskatās dabā. Veicot mērījumus ar Biterliha lineālu, mežzine konstatējusi, ka četros nogabalos šķērslaukums ir būtiski mazāks par minimālo, bet divos – ar to vienāds. Šis mērinstruments nav precīzs, tāpēc viņa atstātos kokus pārmērījusi ar dastmēru. Tā kā konstatēti būtiski zaudējumi, par notikušo tika ierosināta administratīvā lietvedība un lieta nodota Valsts policijai.

Kā tiesā teica Jansone, ciršana veikta ļoti rūpīgi, zāģēts pēc viena stila, žagari kārtīgi salikti, izskatījies kā kādā Rīgas parkā.

Fricbergs un viņa advokāts Dagnis Zacmanis bija ļoti rūpīgi gatavojušies tiesvedībai, ko varēja redzēt pēc sagatavotajiem jautājumiem mežzinei un lieciniekiem, bija sajūta, ka tiek meklēta vismazākā iespēja šajā lietā “aizķerties”.

Advokāts: “Cik koku tika nocirsts?”

Mežzine: “To nevaru pateikt.”

Advokāts: “Kāda bija koku krāja?”

Mežzine: “Tas uz mani neattiecas, bet dokumentos tas ir redzams.”

Advokāts: “Cik kubikmetru koku bija atļauts izcirst?”

Mežzine: “Ciršanas apliecinājums ir dokuments saimnieciskajai darbībai. Tajā nenorāda, cik kubikmetru jāizcērt, bet norāda, kāds mežaudzes šķērslaukums jāatstāj.”

Apsūdzētais: “Cik tad tomēr kubikmetru tika nocirsts pēc jūsu rēķiniem?”

Mežzine: “Es to nerēķināju – rēķināju, kas ir palicis dabā. Par nelikumīgu ciršanu savā īpašumā atbild īpašnieks. Ja kaut ko pārdod virs norādītā, tad tā ir viņa atbildība. Meža dienestam jāskatās, kā tiek ievēroti normatīvie akti, nevis jākontrolē meža izstrāde – tā ir meža īpašnieka atbildība.”

 

Zāģeriem jau licies, ka nebūs labi

Fricbergs mežizstrādē bija nolīdzis trīs pašnodarbinātos, ko bija sarunājis ar sava attāla radinieka Naura palīdzību, kam pieder mežiz­strādes uzņēmums SIA “Dundagas meži”. Tiesā kā lieciniekus pratināja visus trīs zāģerus.

“Zāģējām pēc īpašnieka vēlmēm: ko prasīja, to darījām, kopā izstaigājām cirsmu, koki bija atzīmēti ar krāsām. No sākuma zāģējām pēc savas pieredzes un saimnieka aprēķiniem. Mēs parasti uz aci skatāmies un vienmēr paliek vairāk koku, nekā minimāli vajadzīgs. Pēc kāda laika atbrauca saimnieks un teica, ka par biezu atstāts un vēl jācērt. Tā trīs reizes gājām un pārzāģējām.

Saimnieks rādīja konkrētus kokus, ko zāģēt, pēc sava ieskata nevienu koku neaiztiku. Likās jau, ka par daudz, par retu paliek, bet nevarēju iebilst.

Kopumā zāģējām kādu mēnesi. Sākumā saimnieks nāca reizi vai divas nedēļā, beigās jau bija katru dienu. Kad darbi bija jau beigušies, pēc kāda laika saimnieks teica, ka pēc mums mežā vēl zāģēts. Mēs, zāģeri, aizbraucām uz mežu skatīties: tur viss bija tā, kā mēs bijām atstājuši. Zāģeris jau savus celmus pazīst. Arī zari un galotnes nebija nākušas klāt. Nezinu, kāpēc saimniekam tā vajadzēja apgalvot,” tiesā teica zāģeris Ernests.

Advokāts: “Vai zāģerim nav jāievēro normatīvie akti?”

Ernests: “Es jau nezinu, ko īpašnieks grib no meža. Ja viņš saka, ka var cirst, tad cērtam.”

Advokāts: “Ja jums liktu zāģēt kailcirti, tad to darītu?”

Ernests: “Nē, jo zināju, ka tā ir izlases cirte.”

Advokāts: “Vai tika nozāģēts vairāk, nekā atļauts?”

Ernests: “To bija grūti pateikt.”

Advokāts: “Vai jums likās, ka darāt ko nelikumīgu?”

Ernests: “Nē.”

“Ja būtu strādājuši kā parasti, būtu divreiz vairāk koku palikuši. Saimnieki vienmēr uz mums paļāvās, un vienmēr viss bijis kārtībā. Bet šajā gadījumā saimnieks mums lika, teica, ka viss būšot kārtībā, ka esot pētījis, lasījis, rēķinājis,” teica zāģeris Sandis. No trešā zāģera Ivara tiesā neizskanēja nekas jau iepriekš nedzirdēts.

Kā pēdējo liecinieku tiesa uzklausīja SIA “Dundagas meži” īpašnieku Nauri, kurš atklāja, ka viens no zāģeriem jau ciršanas laikā viņam teicis, ka tiekot cirsts vairāk, nekā drīkstot. Taču Nauris neko neesot pasācis, jo mežizstrādes uzraudzību veicot meža īpašnieks.

“Uzņēmuma divdesmit gadu laikā tā gadās pirmoreiz. Ja ar īpašnieku būtu vienojušies par ciršanas uzraudzību, mēs tiesā nebūtu satikušies,” piezīmēja Nauris.

Apsūdzētais gan norādīja, ka ar Nauri bijusi vienošanās pēc darba pabeigšanas izmērīt, cik koku palicis. Nauris to kategoriski noliedza, pēc kā apsūdzētais nosauca viņu par meli.

Pēc liecinieku nopratināšanas Fricbergs tiesai iesniedza sprīdi biezu dokumentu paku, kurā fiksēti viņa paša veiktie nocirsto koku uzmērījumi, pēc kuriem varot spriest, ka bez viņa ziņas nocirsts daudz vairāk, nekā nocirsts ar viņa ziņu un ko viņš uzrādījis. Tiesnesis Alvis Jēkabsons nākamajā tiesas sēdē 13. jūnijā vērtēs, vai šos mērījumus pievienot krimināllietai.

Fricberga advokāts Zacmanis uzskata – ja apstiprināsies, ka viņa klienta mežā kāds cirtis bez viņa ziņas, tad apsūdzēto varot atzīt par nevainīgu un kriminālprocesu pret viņu izbeigt. Jūnijā tiesai detalizēti savu versiju par notikušo varēs sniegt arī pats apsūdzētais.

LA.lv