Laukos
Tehnika

Padoms profesionālim. Tiešā sēja – saudzē augsni un taupa resursus 16


Ar tiešās sējas sējmašīnu tiek sēts tieši ar ķērējkultūru klātā laukā, pieliekšanai un salauzīšanai izmantojot speicālo ribu veltni
Ar tiešās sējas sējmašīnu tiek sēts tieši ar ķērējkultūru klātā laukā, pieliekšanai un salauzīšanai izmantojot speicālo ribu veltni
Publicitātes foto

Jebkura lieta spēj dot peļņu vien tad, ja to dara īstajā laikā, maksimāli precīzi un ar minimāliem tēriņiem. Tieši tik vienkārši! Augkopības kontekstā visas šīs trīs lietas ir vēl jo nozīmīgākas un neviena no tām nav svarīgāka par citu. Ja nebūs laikā, būs grūtāk; ja nebūs precīzi, iespējams, neizaugs; ja nebūs efektīvi, nekas nepaliks pāri. Vai mēs gribam un spējam strādāt efektīvāk? Mēģināsim to saprast.

Ar vienu roku dodam, ar otru – atņemam

Tradicionālā graudkopība faktiski nav iedomājama bez pamatīgas augsnes apstrādes. Tai ir dažādi mērķi, kas, rūpīgi pavērtējot, bieži vien ir vērsti cits pret citu – tātad nav īsti loģiski. Piemēram, ar aršanu mēs vispirms mēģinām augsni uzirdināt. It kā jau laba doma, bet… Vai mums augsne jāirdina pašiem, tērējot dārgu degvielu, izmantojot dārgu darbaspēku un mašīnas, ja to labprāt pilnīgi bez maksas dara pati daba?
Ja negribam minētajam piekrist, padomāsim par to, ko darām ar augsni pēc aršanas. Labākajā gadījumā – ar vienu agregātu vienlaikus:
– šļūcam, lai nolīdzinātu;
– kultivējam, lai sakārtotu augsni sēšanai;
– pieveļam, lai izveidotu blīvu sēklas gultni;
– iesējam, lai būtu ko novākt;
– atkal noblīvējam, lai panāktu maksimālu sēklas kontaktu ar augsni;
– uzecējam, lai pasargātu visu no mitruma iztvaikošanas.
Visas šīs operācijas, izņemot ecēšanu, uzarto augsni faktiski atkal sablīvē. Tātad – ar vienu roku dodam, ar otru atņemam.

Otra aršanas sūtība – augu atlieku un nezāļu (arī izbirušo sēklu) iestrādāšana. Arī it kā labi, bet… Novācot no augsnes virskārtas augu atliekas, mēs:
-s agraujam augsnes dabisko struktūru, radot dzīvajiem organismiem nelabvēlīgus apstākļus, izjaucot ūdens un gaisa aprites režīmu, kā arī faktiski sablīvējot augsni;
– padarām augsni neaizsargātu pret lietu, sauli un vēju, veicinot eroziju, mitruma iztvaikošanu un izjaucot temperatūras režīmu augsnes virskārtā;
– novācam arī augu atlieku aizsargslāni, ļaujot viengadīgajām nezālēm augt un attīstīties bez jebkādiem traucējumiem;
– iestrādājam augsnes dziļākajos slāņos auglīgo augsnes virskārtu, liedzot augiem to attīstības sākumstadijā piekļūt šīm vērtīgajām barības vielām;
– izceļam augsnes virskārtā neizdīgušās nezāļu sēklas, dodot tām brīvu vaļu augt un attīstīties, pēc tam ar to visu sekmīgāk vai mazāk sekmīgi cīnoties.
Ko mums dod augu atlieku iestrādāšana, ja vienlaikus izaram virspusē iepriekšējā gadā labi noglabātos dārgumus, kas bieži vien skābekļa trūkuma dēļ nav pat sadalījušies? Un kur nu vēl papildu ieguldījumi visā ar tradicionālo augsnes apstrādi saistītajā tehnikā! Ir vērts padomāt, vai mums patiešām vajag turpināt art ar tādu intensitāti. Šī nav aģitācija pret aršanu, bet aicinājums domāt un pamatot savu rīcību vispirms jau sev pašiem.

Galerijas nosaukums

Lieki kustinot augsni, graujam dabisko augsnes virskārtu
Lai arī cik paradoksāli izklausītos, smilšaina augsne ir mazāk piemērota bezaršanas tehnoloģijai. Kāpēc? Smilts dabiskā struktūra ir mazāk stabila un grūtāk uzturama, tai ir tendence dažādu apstākļu ietekmē zaudēt ūdens un gaisa caurlaidības spējas. Tādējādi šāda tipa augsnēm, iespējams, nepieciešama vairāk vai mazāk regulāra kultivēšana, bet to var konstatēt vien individuāli, vērtējot katru tīrumu un pat tīruma daļu.

Vienlaikus priekšstats par to, ka smaga augsne jāar bez vārda runas, arī ir tikai priekšstats ar nosacījumu – ja saimniekojam tradicionālā veidā, neļaujot augsnei dzīvot savu dzīvi, bet mākslīgi regulējot to pēc sava prāta un saprašanas. Atstājot augsni bez aršanas, ievērojot optimālu sēšanas laiku un augu maiņas kārtību, augsne pēc trim pieciem gadiem burtiski atdzīvojas:
-kļūst irdenāka ar minimālu sablīvēšanās risku;
-tajā parādās līdz šim neredzēti organismi;
-līdz nepazīšanai izmainās gan gaisa, gan ūdens aprites režīms;
-tīrumi pat pēc stiprām lietusgāzēm nepārplūst, bet pavasarī neizkalst.

Vai augsnei ziemā būtu nepieciešams atpūsties un izsalt? Meklējot atbildi, nonāksim pie tiem pašiem mērķiem, par ko runājām aršanas sakarā, – nezāļu, slimību, kaitēkļu apkarošana un augsnes irdināšana. Bet to iespējams atrisināt arī citā – dabiskā – veidā! Ievērojot loģisku augu maiņu, audzējot augus ar dziļu sakņu sistēmu, kā arī tādus, kas piesaista gaisā esošo slāpekli; nearot un atstājot uz tīruma sasmalcinātu augu atlieku kārtu. Par irdināšanu parūpēsies augsnē dzīvojošās baktērijas, sēnes, mikroorganismi, sīkbūtnes, tārpi, kukaiņi un citas dzīvās radības, kā arī sals, kā ietekmē sasalst satrūdējušo augu saknīšu kanālos un augsnes porās esošais ūdens, tā dabiski irdinot augsni.

Vai mēs rūpējamies par organiskajām vielām augsnē? Katru gadu katrā apartajā hekt­ārā apgriežot otrādi 2000 (!) kubikmetru augsnes (ja aram 20 cm dziļi), mēs arī sagraujam dabisko, ar organisko vielu bagātāko augsnes virskārtu, neļaujot tai laika gaitā kļūt biezākai. Tādā veidā mēs faktiski vēl palielinām augu barības vielu izskalošanās risku, jo šādai augsnei ir mazāks barības vielu saistīšanas potenciāls.

Katrā ziņā svarīgi izprast, ka katra augsnes kustināšanas reize ir ne tikai papildu izmaksas, bet arī:
-veicina paātrinātu organiskās vielas noārdīšanās procesu;
-veicina siltumnīcas efekta gāzu (SEG) emisijas;
-sagrauj augsnes dabisko struktūru, radot dzīvajiem organismiem nepanesamus dzīves apstākļus;
-veicina augu barības vielu izskalošanos/ iztvaikošanu;
-veicina gan vēja, gan ūdens radītu eroziju.

Ja var art, var arī neart. Alternatīva vienmēr pastāv. Jāļauj dabai strādāt mūsu vietā. Lai tā irdina, aizsargā, piesaista slāpekli (līdz pat 200 kg/ha), un, galvenais, netraucēsim to bez pamatojuma. Mums jāiemācās pielāgoties un izmantot maksimāli visu, ko daba pati piedāvā. Turklāt – bez maksas! Jautājums – kā to reāli izdarīt? Tas nav vienkārši, bet tas ir iespējams un nav dārgi. Tiesa, vien tad, ja strādājam, ievērojot raksta sākumā minētos nosacījumus – īstajā laikā, maksimāli precīzi un ar minimāliem tēriņiem!

Melnā papuve nav zemes ielabošanas pasākums
Vai melnā papuve ir videi draudzīgs saimniekošanas veids, par ko pienākas atbalsta maksājumi? Tam ir grūti piekrist, jo uz ziemu atstāts apstrādāts (melns) tīrums bez veģetācijas faktiski ir kā lietū atstāts sūklis, kas nespēj sevī noturēt ūdeni. Augsnē notiek vēl traģiskāki procesi, jo ar lietus un kūstošā sniega ūdeņiem no tās tiek intensīvi izskalots gan slāpeklis, gan arī fosfors, jo tīrumā nav augu, kam šīs barības vielas piesaistīt. Tā nu tās sākotnēji nonāk grāvī, tad upē un tālāk jau jūrā, radot 70 000 kvadrātkilometru mirušās (bezskābekļa) jūras gultnes.

Tāpēc, redzot uz ziemu atstātu tīrumu bez veģetācijas, varam droši teikt, ka mēs faktiski neko nedarām savas zemes ielabošanas labā. Vai ir prātīgi par to vēl maksāt atbalsta maksājumus?

Degvielas patēriņš

Degvielas patēriņš ir tieši saistīts ar augsnes apstrādes dziļumu, izmantotās tehnikas veidu/noslodzi un izmantojamo darba mašīnu skaitu. Tradicionālajā tehnoloģijā maksimālais apstrādes dziļums ir līdz 25 cm, minimālajā – līdz 8 cm, bet tiešajā sējā – 5 cm. Pārbraucienu skaits pa lauku sējuma ierīkošanai minētajām tehnoloģijām ir attiecīgi 5, 2 un 1. Tas viss uzskatāmi summējas arī kopējā degvielas patēriņā uz hektāru, skaitot kopā pilnīgi visu, sākot ar augsnes apstrādi, mēslojuma iestrādi, augu aizsardzību un beidzot ar graudu transportu līdz glabāšanas vietai. Rezultāti ir iespaidīgi: tradicionālā tehnoloģija prasa ap 90 l/ha; minimālā augsnes apstrāde – ap 70 l/ha; tiešā sēja – 50 l/ha.


Crimper roller

Par minimālo augsnes apstrādi un tiešo sēju žurnālā Agro Tops rakstīts jau iepriekš, bet tiešā sēja ķērējkultūrā Latvijā ir kas ļoti jauns, tāpēc par to nedaudz plašāk. Tehnoloģija ir izgudrota ASV Rodeila institūtā, kas atrodas Kuctaunā Pensilvānijā. Austriešu izcelsmes amerikānis Džefs Moiers ir crimper roller veltņa (http://rodaleinstitute.org/our-work/organic-no-till) tehnoloģijas izgudrotājs un ieviesējs. Interesanti, ka viņa pārstāvēto institūtu savulaik dibinājis ebreju izcelsmes biznesmenis, kas nomainījis uzvārdu uz Rodale, jo tas bijis nepieciešams sekmīgākam biznesam. Ar lauksaimniecību viņam nav bijis nekāda sakara, taču daži jautājumi lika Rodeilam nopietni aizdomāties. Piemēram – ja sliekai uzber sāli, tā mirst! Kāpēc tad mēs mēslojam laukus faktiski ar sāli? Dabā taču tā nenotiek! Un kāpēc mēs indējam nezāles, kukaiņus un slimības ar indi un pēc tam ēdam to, ko esam apindējuši? Tā taču mēs paši arī apēdam indi!

Pēc šīm pārdomām Rodeils nonāca pie pārliecības, ka tas, ko mēs darām ar zemi, ir tas pats, ko darām paši ar sevi. Vesela augsne nozīmē veselīgu pārtiku, un veselīga pārtika nozīmē veselu cilvēku. Elementāri! Tad viņš iekārtoja 120 ha lielu izmēģinājumu saimniecību, uz kuras bāzes vēlāk izveidojās Rodeila institūts.

Kā saimniekot saprātīgi un dabai draudzīgi? Lūk, dažas pamatatziņas.
– Bioloģiskā lauksaimniecība nav nekas arhaisks – mēs mierīgi varam izmantot pilnīgi visu, kas nav kaitīgs. Navigācija un precīzā lauksaimniecība? Protams! Jaunākā tehnika? Uz priekšu! Zinātnes atziņas? Jā!
– Lai izaudzētu jebko, mums kārtīgi jāpabaro zeme (tārpi, sēnes, mikroorganismi – viss), bet mēs tik grozām augsni no vienas puses uz otru. Nevienam no minētajiem organismiem tas nepatīk, bet bez tiem augsne ir mirusi.
– Augkopības saimniecībā augu maiņa ir efektīvākais veids, kā cīnīties pret nezālēm.
– Melna zeme (arī ziemā) nozīmē, ka mēs neko nedarām augsnes ielabošanai.
– Svarīgi, lai augsne nav plika – labākā mulča uz lauka ir turpat izaudzētas un uz lauka virsmas atstātas pieveltas (nesmalcinātas un nepļautas) viengadīgas ķērējkultūras. Uz tādas virsmas var sēt arī lietū – nav dubļu, erozijas, ir optimāls mikroklimats, nav nezāļu un nav iztvaikošanas. Viss aug griezdamies.
– Jo laicīgāk ķērējkultūru iesēs, jo labāk; var sēt arī jūlija beigās.
– Jo vairāk komponentu, jo ķērējkultūrai mazāks risks iznīkt.
-Ķērējkultūrām jāļauj paaugties un uzziedēt – tas ir pretēji tradicionālajai pieejai, kad zaļo masu indējam ar augu aizsardzības līdzekļiem (AAL), nevis mehāniski pieveļam ar speciālu augu salauzīšanai paredzēto veltni – roller crimper. Tomēr tas ir daudz efektīvāk augsnes aizsardzībai, jo biomasa lielāka un aizsargsega biezāka.
– Jāizvēlas kultūras, kas pēc ķērējaugu pievelšanas sējamas iespējami vēlāk.

l Jāizmanto sējmašīnas tikai ar disku sējas lemesīšiem un pietiekamu masu, lai lemesīši varētu pārgriezt pievelto slāni, – vislabāk tiešās sējas sējmašīnas.

l Vienā gājienā varam pievelt un salauzīt kaut vai pusotru metru garu ķērējkultūru un arī iesēt vēlamo kultūru. Galvenais: darām visu laikā, kvalitatīvi un ar minimāliem izdevumiem – vienā gājienā!

Kopsavilkums
Tiešā sēja ir lēta, efektīva, resursus taupoša un ilgtspējīga tehnoloģija, kas strādā vienīgi tad, ja tiek precīzi realizēta.
Strādājot ar tiešo sēju, varam ievērojami samazināt SEG emisiju, kā arī augu barības vielu izskalošanās apjomus, vienlaikus ietaupot uz degvielas patēriņa, darbaspēka izmaksu un kapitāla izmaksu rēķina.< Pilnīga un kvalitatīva pāreja uz tiešās sējas tehnoloģiju realizējama trīs līdz piecu gadu laikā. Ķērējkultūru izmantošana ir veids, kā efektīvāk izmantot augsnes potenciālu, vienlaikus pasargājot apkārtējo vidi no piesārņojuma riska. Tekstā lietotie termini
Minimālā augsnes apstrāde ir tehnoloģija, kad aršanas vietā izvēlamies citu (parasti kombinētu) augsnes apstrādes veidu bez augsnes apvēršanas, sastrādājot (sajaucot un irdinot) augsni līdz 8 cm dziļumam.< Tiešā sēja ir tehnoloģija, kad vienīgā augsnes apstrādes operācija ir sēklas vadziņas iegriešana ar sējas lemesīšiem vai pirms tiem izvietotiem diskiem. Tiešā sēja ar ķērējkultūru ir tehnoloģija, kur ar tiešās sējas sējmašīnu tiek sēts tieši ar ķērējkultūru klātā laukā, ķērējkultūras pieliekšanai un salauzīšanai izmantojot speciālu ribu veltni (crimper roller). Vairāk žurnāla Agrotops šā gada augusta numurā

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

LA.lv