Pasaulē
Baltija

Uldis Šmits: Baltijai ļoti būtisks Eiropas Cilvēktiesību tiesas atzinums0


Ādolfs Ramanausks
Ādolfs Ramanausks
Foto no Lietuvas Aizsardzības ministrijas mājaslapas

Eiropas Cilvēktiesību tiesa 12. martā noraidīja bijušā VDK darbinieka Staņislava Drelinga sūdzību pret Lietuvas valsti, kas viņu bija atzinusi par vainīgu genocīdā. Bijušais čekists 1956. gadā bija iesaistīts nacionālo partizānu komandiera Ādolfa Ramanauska-Vanaga sagūstīšanas operācijā. (Apcietinājumā Ramanausks-Vanags tika zvēriski spīdzināts un nogalināts.)

ECT arī noraidīja prasības iesniedzēja argumentu, ka nacionālie partizāni bija politiska grupa, tāpēc pret to vērstās represijas nevar kvalificēt kā genocīdu.

ECT gluži pretēji norādīja uz šādas apsūdzības pamatotību, jo represijas, tai skaitā nacionālo partizānu iznīcināšana, notika sistemātiski un ar “nepārprotamu mērķi ietekmēt lietuviešu tautas demogrāfisko stāvokli”, bet iznīcināšanai pakļautajiem “bija būtiska loma nacionālās identitātes, kultūras un nacionālās pašapziņas saglabāšanā”.

Tādi ir juridiskie slēdzieni, kuriem varam pievienot arī dažus politiskus secinājumus. Jāatceras, ka lietuvieši Ramanausku-Vanagu godina kā leģendāru cilvēku (saskaņā ar Seima lēmumu uzskatāms par likumīgo valsts galvu no 1954. līdz 1957. gadam).

Tikai nesen arheologiem izdevās uziet viņa mirstīgās atliekas, kuras pērn rudenī tika pārapbedītas svinīgā ceremonijā ar augstāko amatpersonu piedalīšanos.

Tajā pašā laikā lietuviešu pretpadomju partizānu kustība kopumā un jo sevišķi Ramanausks-Vanags jau labu laiku no zināmās puses tiek pakļauts dažādām specifiskām kampaņām. Pagājušajā gadā, kad Lietuvā noritēja viņa piemiņai veltīti pasākumi, Krievijas Ārlietu ministrijas preses sekretāre Marija Zaharova pavēstīja, ka Viļņa “turpina kursu uz nesenās vēstures pārskatīšanu” un iztēlo par varoņiem asiņainus “bandītisko formējumu dalībniekus”.

Tagad ministra Lavrova runasdāmas sacīto varam nolikt blakus Strasbūras tiesas iepriekš minētajiem atzinumiem. Lai salīdzinātu.

Pagājušajā mēnesī – sešpadsmitajā februārī – lietuvieši atzīmēja ne tikai sava valstiskuma atjaunošanas simtu pirmo jubileju, bet tāpat septiņdesmito gadskārtu, kopš arī 16. februārī nacionālo partizānu vadītāji, tostarp Ramanausks-Vanags, pieņēma Lietuvas Brīvības cīņu kustības padomes deklarāciju, kurā apliecināja uzticību demokrātiskajai republikai un aicināja tautiešus dzimtenē un ārpus tās saliedēties neatkarības atgūšanas vārdā.

Lietuvu jau 1948. gadā bija smagi skārušas masu deportācijas, kas 1949. gada martā aptvēra visas trīs okupētās Baltijas valstis. Maskava, gatavojot augsni “vienlaidu kolektivizācijai” Baltijā, izsūtīja “kulakus”, ko okupācijas vara uzskatīja arī par mežabrāļu galveno balstu un pamatu. Ne velti PSRS Ministru padomes attiecīgajā lēmumā pieminēti “bandīti” (gluži kā Zaharovas tirādē), to atbalstītāji un viņu ģimenes.

Deportētie ar retiem izņēmumiem bija etniski igauņi, latvieši un lietuvieši, tāpēc nevilšus nāk prātā Strasbūras tiesas formulējums par “nepārprotamo mērķi”, kāds bija arī 1949. gadā PSRS Valsts drošības ministrijas koordinētajam nesalīdzināmi vērienīgāka mēroga pasākumam, kas vērtējams atbilstoši starptautisko tiesību normām. Turklāt ANO Ģenerālā asambleja jau 1948. gada decembrī bija pieņēmusi Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to.

Kā redzams, sods, vismaz Lietuvā, tomēr mēdz piemeklēt vēl pa kādam komunistiskā režīma kalpam, kas paklausīgi vai pārliecības dēļ pildījis pavēles, kuras arī ECT izpratnē klaji pārkāpj “cilvēktiesības, īpaši tiesības uz dzīvību”.

Saistītie raksti

Pavēļu devēju vairs daudz nav palicis vai viņi ērti jūtas plašajā kaimiņzemē, kas pārmantojusi padomju politiskās tradīcijas, tāpēc juridiskās sekas par staļiniskās PSRS izdarītajiem starptautiskajiem noziegumiem un agresijas aktiem izpaliek.

Tas nenozīmē, ka Baltijas valstīm jautājums par atbildību nebūtu jāizvirza. (Tikai 1949. gada martā vien no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas kopā tika deportēti apmēram 95 tūkstoši pilsoņu.) Vai jāaizmirst pagātne, kurā vēl svarīgāki par kopīgajiem sēru datumiem ir mūs vienojošo centienu un galu galā atgūtās brīvības simboli.

LA.lv