Mobilā versija
+0.2°C
Īrisa, Irīda, Airisa
Svētdiena, 22. oktobris, 2017
29. jūnijs, 2015
Drukāt

Tiešām – bez atlīdzības?

Foto - LETAFoto - LETA

Saeima 18. jūnijā trešajā galīgajā lasījumā pieņēma Brīvprātīgā darba likumu, kas mūsu valstī nosaka brīvprātīgā darba tiesisko regulējumu.

Brīvprātīgais darbs ir definēts kā organizēts un uz labas gribas pamata veikts fizisks vai intelektuāls darbs, ko fiziska persona bez atlīdzības veic sabiedrības labā. Tam nav pelņas gūšanas nolūka, un ar brīvprātīgā darba veicējiem neaizstāj nodarbinātos. To var organizēt biedrības un nodibinājumi, tostarp arodbiedrības un to apvienības, valsts un pašvaldību iestādes, kā arī politiskās partijas un to apvienības. Brīvprātīgo darbu drīkst veikt persona, kas sasniegusi 13 gadu vecumu, un paredzēts, ka personas vecumā no 13 līdz 16 gadiem brīvprātīgo darbu varēs veikt tikai 
ar likumiskā pārstāvja rakstveida piekrišanu. Likums definē gan brīvprātīgā darba organizētāja, gan veicēja tiesības un 
pienākumus. Brīvprātīgā darba likums stāsies spēkā 2016. gada 1. janvārī. Taču jau agrāk un arī tagad ir labestīgie, cēlsirdīgie ļaudis, kas veikuši bezmaksas darbu sabiedrības labā, tāpēc jautāju mūsu lasītājiem, ko viņi sabiedrības labā ir darījuši vai dara bez atlīdzības.

Ilga Sīle Kokneses pagastā (lasa “LA” jau kopš 1991. gada): “Kur vien spēju, cenšos izpalīdzēt līdzcilvēkiem. Tā kā esmu bijusi ģeogrāfijas skolotāja, biežāk iesaistos sabiedrības dzīvē, esmu vadījusi ekskursijas, četrus gadus Koknesē vadīju senioru klubiņu “Pīlādzītis”. Tas nebija viegli – pusstundu bija jāiet līdz autobusa pieturai, pēc tam vēl laiks ceļā… Taču ir gandarījums, ja cilvēkiem pelēko ikdienu padari krāsaināku, viņus iedvesmo dziesmai, dejai vai vienkārši sarunai. Pat ar labu vārdu vien vari kādam palīdzēt – uzmundrināt.”

Alma Šakina Ikšķilē (“LA” abonē jau kopš tās pirmā numura): “Labsirdība ir personības vērtība – ne katrs, dodot otram, spēj negaidīt atlīdzību. Kaimiņiem esmu dāvājusi stādus, ziedus, palīdzējusi ikdienas sadzīvē…”

Lība Zukule Vecbebros: “Dažubrīd aizdomājos – palīdzēt cilvēkiem ir mana sūtība, jau ilgi esmu Sarkanā Krusta nodaļas vadītāja Beb­ros. Divas reizes nedēļā dežurēju, sociālajā istabā trūcīgajiem izdalām pārtikas paciņas. Joprojām darbojos arī senioru klubā “Pīlādzītis”, šogad tam atzīmēsim desmit gadu jubileju.”

Pievienot komentāru

Monika Zīle: Vērtīgs ceļa spieķis (1)Vai tiešām pienācis laiks saprast, ka nav tādas profesijas, kas garantē palikšanu izvēlētajā nodarbē līdz pensijai?
Uldis Šmits: Bet igauņi...Labāk pieaicināt pāris tūkstošus lietpratēju prioritārā nozarē nekā padarīt visu ekonomiku atkarīgu no viesstrādniekiem
Lasītāju aptauja
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Aizbērt Daugavu!

Lai atslogotu satiksmi pār tiltiem, Rīgas pilsētas arhitekts Gvido Princis rosinājis izskatīt ideju par prāmju un laivu satiksmi Daugavas šķērsošanai.

Vai piekrītat apgalvojumam, ka vīriešiem pēc 40 gadiem jālieto steroīdi?
Monika Zīle: Garā mēle un īsās rokas (5)Kuplo ģimeņu ieguvums no demogrāfijas veicināšanai piešķirtajiem miljoniem pagaidām neskaidrs
Māris Antonevičs: "Jaunās sejas" gaidotIzmaiņas mediju uzburtajā pasaules kārtībā – izrādās, ka jauni, spilgti līderi ne vienmēr ir liberāli.
Draugiem Facebook Twitter Google+