Foto – Ieva Čīka/LETA

Egils Līcītis: Cik cietsirdīgs lēmums – aizvērt Straupes slimnīcu 13

Krietnajai ministrei Čakšai pirms mūža laimīgā notikuma jāpagūst savaldīt veselības resora ierēdņus, kuri dumjā prātā dzīrušies pieņemt visnetaisnāko un cietsirdīgāko lēmumu. Runa ir par Straupes narkoloģiskās ārstniecības iestādes likvidēšanu un pievienošanu Strenču slimnīcai. Tiešām psihi, kas to ieplānojuši! Slēgs ciet vietu ar garīgo dimensiju, templi, kur palīdzību saņēma dzīvē ilgi četrrāpus gājušie, un kultūrpili, kur 56 gadu ilgumā veselību atguvuši Latvijas dižgari, klasiķi un slavenības! Lielstraupes pilī apārstēts mūsu ievērojamāko literātu zieds. Gleznainā apkārtne glabā skunstnieku pēdas, kuri darinājuši šedevrus, bet mēdza iepurināt pa glāzītei, līdz arī pudelei nebij’ ienaidnieki. Virtuozāko muzikantu plejāde, komponistu radošais ģēnijs šeitan guvis mierinājumu – pēc aizblandīšanās atkarībās, Maestro ieeļļoti jaunai, labākai dzīvei skaidrā prātā. Par Straupes dakteru pakalpojumu un psihoterapijas efektivitāti liecina apstāklis, ka visi, pat zilīša stadijā pievestie pacienti ir dzīvi šobaltdien! Arī lielākā daļa deputātu politiskās gaitas sākuši nevis boiskautos un skūtgalvjos, bet alus pagrabiņos un vīnūžos. Dritvaikociņ, puse mūsu valdības ir no Strenčiem, otra puse – no Straupes! Vēl žvingulī, kā bāli melanholiķi, kā purva bridēju kontingents, mūsu leģendas, radošie gari nonāca (viņus atveda) narkologu rokās, lai atgrieztos sabiedrībā kā izveseļojušies, spožas nākotnes apmirdzēti sangviniķi. Kur no citām slimnīcām izrakstīšanās dienā izmeimuro nevarīgs ģindenis, no Straupes uz divi kājām izsoļo atdzimis cilvēks izcili labākā kondīcijā, kā ieradās uz ārstniecības kūri. Jā, Straupe bija galastacija. Zināms, cik kaitīgi iešvilpt un alkohols bīstams. Kas sākas ar aperitīvu, turpinās, sūcot pino grigio kafejnīcā “Veldze”, jautrā vakarēšanā pie alus kausa draugu pulkā un izmeklētas baudas rautos ar izēšanos un dzerstiņu, bet noslēdzas ar polša tukšošanu no kakliņa pavārtē. No rīta neglābj ne “Asiņainā Mērija”, ne piparpurķīši, pusdzīvais labākai jutoņai ar pēdējiem spēkiem pagatavo glāzi dzīvinošā minerālūdens “Boržomi”. Tālākā lejupslīdē šnabja Nīlu vai Lielupi izdzērušam nāk virsū mellie, rādās baltās pelītes, liekas, ka viņš ir Čingishans vai Pudždemons, spogulis rāda – alkonaut, tavs ceļojums ir galapunktā! Zaļā pūķa padotajam nekārtīgā dzīve pēc drūmās dzertuves noslēgsies patiltē. Nē, veco dzīvi (sievietes piebilstu – un šmotkas) iespējams aizsviest prom! Analītiskajā žurnālā “Ieva” par to ir aizkustinošs doktores Kreituses stāsts. Vēlziedes gados ar augsti paceltu galvu Ilga aizgājusi no pirmā vīra ar bērniem uz rokām, un darbabiedrene čūska iešņākusi – Svētā Jeruzaleme, tās ir tavas seksuālās karjeras beigas! Šņukstošām lasītājām Ilga miedz aci – nepagāja brītiņš, līdz šķirtene sastapa garīgo balstu un tad arī iedegās uguns nopūstās svecēs. Atkarīgajam nav beigu, kad tas žagodamies kļūst apcerīgs, ka pa atvērušos humāno koridoru kādudien derētu apskatīt izdaudzināto paradīzi, miera un klusuma valstību Straupē. Ceļazīmi uz atpūtas namu izrakstījusi liderīgā dzīve, bet tur Dionīsa faunu un satīru gvardē dienējušo novannos, attīrīs organismu no šlakvielām, sazāļos ar tējiņām un apturēs priekšlaicīgu novecošanos. Dziedēs miesiski un dvēseliski. Kas vārtījies dubļos, pastaigās pa veco parku, ieelpos jasmīnkrūma, ziedošu ceriņu un lupstāja smaržu un atgūs spēkus. Lūk, ko aizvērs psihie klerki – veselības iestādi, kultūrvēsturisku piemiņas vietu, Idumejas novada centru! Anda, palīdzi saglabāt!

Reklāma
Reklāma