Dundadznieks tiesāsies ar pašvaldību par bērna skolas ceļu 15
“LA” 9. decembra numurā publikācijā “Grūtais ceļš uz skolu” rakstījām, kā dundadznieka Sanda Veides ģimene cīnās, lai meita, pirmklasniece Amanda, tiktu ikdienā vesta uz un no Dundagas vidusskolas, kas ir 25 kilometru attālumā no mājām. Dundagas pašvaldība visu ceļu nenodrošina (autobusa pietura no Amandas mājām ir 11 km tālu), un Sandis ir iesūdzējis pašvaldību Liepājas tiesu nama administratīvajā rajona tiesā.
15. decembrī pašvaldības telpās notika iesaistīto pušu sarunas, taču tās beidzās bez rezultāta. “Pašvaldība ir iespītējusies, un es esmu nolēmis tiesāties, jo nav citu iespēju,” uzskata Sandis.
“Sanācām kopā cilvēki, kas saistīti ar šī jautājuma risināšanu, diemžēl racionāla saruna ar Sandi nesanāca. Kad viņš pacēla uz mani balsi, es izgāju no telpas,” stāsta Dundagas novada pašvaldības izpilddirektors Visvaldis Radelis. “Jā, Izglītības likums ir Sanda pusē, bet šis nav vienīgais tāds likums, kad valsts ir noteikusi pašvaldībām funkcijas, bet nav noteikusi, no kurienes ņemt naudu. Jautājums ir tikai viens: kam šādos gadījumos jāmaksā? Te likuma normas runā pretim viena otrai, tāpēc no tiesvedības nebaidos. Tomēr janvārī vērsīšos Autotransporta direkcijā ar lūgumu pagarināt sabiedriskā transporta maršrutu līdz “Rūķīšiem”, kur dzīvo Amanda, bet neticu pozitīvai atbildei: šie vienpadsmit kilometri no “Rūķīšiem” līdz Vīdalei, līdz kurienei šobrīd iet autobuss, maršrutu sadārdzinās tik daudz, ka diez vai ierēdņi piekritīs. Turklāt tas tomēr ir meža ceļš, četri kilometri no tiem sarežģītos laika apstākļos nav viegli braucami. Šo ceļu pašvaldība nejaudā paplašināt, tikai savu iespēju robežās uzturēt.”
Dundagas novada pašvaldības sociālo, izglītības un kultūras jautājumu komitejas priekšsēdētājs Ansis Roderts uzskata: tādā mazapdzīvotā novadā kā Dundaga pašvaldība nav spējīga nodrošināt katra skolēna vešanu uz skolu no mājas priekšas. Viņaprāt, vecākiem tomēr jāuzņemas daļa atbildības. Domes izstrādātie noteikumi par trim kilometriem ceļā uz skolu, kas būtu vecāku atbildība, esot normāls risinājums, tālākais ceļš ir vai nu autobusā, vai par tālāko ceļu vecāki saņem degvielas kompensāciju.
“Jā, Amanda no autobusa atrodas vistālāk. Vēl vieni vecāki bērnu ved sešus kilometrus un saņem par to kompensāciju, vēl daži – kādus kilometrus mazāk. Lielu problēmu nav, kāds ik pa laikam pakurn par autobusa grafiku. Skolēnus uz skolu ved arī kaimiņi, skolotāji pa ceļam uz darbu, bērni iet uz skolu kilometru, vienu, divus, trīs… Dzīve pati kaut kā daudzos gadījumos rod risinājumu,” komentē A. Roderts. Pašam deputātam ir seši bērni, un viņš ar ģimeni skolas mēnešos nolēmis no savām lauku mājām pārcelties uz dzīvi īrētā dzīvoklī Kolkā. “Tikai bērnu dēļ. Mūsu mājas atrodas septiņus kilometrus no Dundagas vidusskolas. Līdz autobusa pieturai pusotra kilometra pa krauju. Uz skolu autobuss no pieturas atiet pulksten 7.40, no skolas mājup – pulksten 16.35. Stundas bērniem – kā nu kuram – beidzas laikā no pulksten 13 līdz 15. Skolēnam darbdiena sanāk ap deviņām stundām. Neērti arī. Izrēķināju, ka bērniem izdevīgāk dzīvot piecu minūšu gājienā no skolas, bet man – vienreiz dienā aizbraukt uz lauku mājām nekā divreiz dienā vadāt bērnus.”
A. Roderts ir pārliecināts, ka dzīvot lauku viensētā tālu no apdzīvotām vietām ir uzdrošināšanās, tas ir grūtāk un atbildīgāk nekā pilsētās un ciemos. “Ja dzīvo tālu no citiem, jāpieņem citi dzīves noteikumi un principi, nevar no sabiedrības prasīt visu to pašu, ko centrā. Piemēram, ja aizsnieg ceļi, nokrīt koki, pazūd elektrība, skaidrs, ka vispirms problēmas tiek risinātas tur, kur cilvēki dzīvo vairāk. Bet, no otras puses, grūtības bērnus norūda, svarīgi uz to skatīties ne tikai negatīvi, lai bērnos neieaudzinātu riebumu pret dzīvi laukos.”
Dundagas novada pašvaldības bāriņtiesas vadītāja Daina Dēvita komentēt konkrēto gadījumu nevēlas, jo bāriņtiesas kompetence nav bērnu nogādāšana uz skolu. Kas attiecas uz bāriņtiesas kompetenci, ar Sanda bērniem problēmu neesot, viņi ir labi aprūpēti.
