Latvijā
"Latvijas Avīze" atmasko

“Tieši NATO valstu vienotība ir visspēcīgākais aizsardzības ierocis.” Intervija ar Raimondu Graubi1


Raimonds Graube
Raimonds Graube
Foto: Karīna Miezāja

Ilgāku laiku vērojot, par kādām tēmām internetā tiek izplatītas viltus ziņas par Latviju, nākas secināt, ka armija un NATO bija un paliek galvenā, par ko tiek sacerēti dažādi izdomājumi, sagrozīti fakti un pat likti lietā klaji meli. Eksperti jau sen atzinuši, ka tā nav vienkārši blēņošanās, bet apzināta darbība, kuru apzīmē ar terminu “hibrīdkarš”. It sevišķi pēc 2014. gada notikumiem Ukrainā, Krimas aneksijas un Krievijas agresijas Donbasā šis vārds sāka skanēt aizvien biežāk. Kāda ir informācijas, masu mediju un viltus ziņu nozīme hibrīdkarā – par to “Latvijas Avīze” iztaujā bijušo Zemessardzes un Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieri, ģenerālleitnantu (atv.) RAIMONDU GRAUBI. Patlaban viņš vada Valsts aizsardzības un patriotisma fondu “Namejs”.

 

Ģenerāļa kungs, vai taisnība apgalvojumam, ka laikmetā, kad liela daļa sabiedrības savu laiku pavada pie televizora vai glauda viedtālruņu ekrānus, arī modernais karš tiek vests ne tikai parastajā, bet arī informācijas frontē?

R. Graube: Noteikti! Īpaši to akcentē tā saucamā Gerasimova doktrīna, kas nosaukta Krievijas bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieka ģenerāļa Valerija Gerasimova vārdā. Tieši viņš jau 2013. gadā, tātad vēl pirms Krimas aneksijas un notikumiem Donbasā, formulēja galvenās hibrīdkara tēzes: stāvoklis starp mieru un karu aizvien vairāk izplūst, nākotnes karā iesaistās plaša spektra spēki, līdzās militārām operācijām tiek izmantots politisks, diplomātisks un psiholoģisks spiediens, ekonomiskās sankcijas, kultūras un reliģijas “maigā vara”, iekšējās opozīcijas iespējamā graujošā darbība un, pats par sevi saprotams – informācija un dezinformācija. Arī klaji meli, tā saucamās viltus ziņas.

 

Un ko tad spēj šādi informācijas ieroči?

Maldināt, demoralizēt, šķelt, rosināt paniku un masu nekārtības, sēt neuzticību gan starp tautu un valdību, gan pašu pilsoņu starpā, radīt neticību sabiedroto spēkiem. Latvijas gadījumā galvenais uzbrukuma mērķis ir mūsu valstisko un nacionālo vērtību sistēmas graušana, neizdevušās valsts un mazvērtības sajūtas radīšana.

 

Ko jūs atbildētu uz izsmieklu par Baltijas valstu armiju bruņojumu un kaujas spējām? Stāstiem par trīs tankiem četrās rindās. Kam šāda ziņa domāta – informācijas patērētājiem Latvijā vai Krievijā?

Gan vieniem, gan otriem. Mums – lai demoralizētu. Krievijai, patiesībā visai pasaulei – lai vēstītu, ka Latvija ir maza agresīva valstiņa, kas pati nedomā par savu aizsardzību, vien uzkurina naidu. Līdzīgu jautājumu man uzdeva kāds Krievijas žurnālists tūlīt pēc Latvijas iestāšanās NATO – ko tad jūs ar saviem mazajiem spēciņiem tur meklējat? Bet atbilde ir pavisam vienkārša – tieši tāpēc jau mēs esam NATO.

Kopš iestāšanās šajā organizācijā militārā matemātika mainās – mūsu trīs tankiem jāpieskaita arī 3000 pārējo dalībvalstu tanki.

Kopā būs 3003 tanki, kas ir jau pavisam cita lieta. Tā ir kolektīvās aizsardzības sistēmas būtība un jēga – katra dalībvalsts tajā iegulda spēkus un līdzekļus atbilstoši ekonomiskajām iespējām, pretī saņemot pilnīgas drošības garantijas.

Tas, protams, nenozīmē, ka mums pašiem nebūtu jādomā par savas valsts aizsardzību, ka NATO pilnīgi visu izdarīs mūsu vietā. Atklāti sakot, pie šādas atziņas esam nonākuši ne tik daudz mūsu pašu politiskās gudrības, bet gan ukraiņu izlieto asiņu nopelna dēļ. Saprotams, mēs nekad nevarēsim sacensties ar lielvalstīm tanku vai lidmašīnu skaitā. Toties mūsu spēkos ir izveidot efektīvas prettanku, pretgaisa un citas aizsardzības spējas.

Un tās potenciālajam agresoram liks divreiz pārdomāt, vai iespējamais ieguvums ir pūļu un upuru vērts.

Līdzībās runājot – arī lācis, pirms tas kāpj pēc medus, izvērtē, cik niknas un apņēmīgas ir mazās bites. Bet par tiem Latvijas tankiem runājot – tie nebija domāti mūsu armijas kaujas spēju stiprināšanai, bet gan apmācībai, un šādam mērķim tiešām pietika vien ar dažiem tankiem.

 

Tajā pašā laikā mēs dzirdam sūdzības par Baltijas un Polijas militarizāciju, par nesamērīga spēka koncentrēšanu pie Krievijas robežas.

Kritisks vērotājs tūlīt pamanītu šo pretrunu, vienlaicīgos stāstus par Baltijas armiju vājumu un reģiona nesamērīgo militarizāciju. Patiesībā mums ir darīšana ar klasisku psiholoģisko hibrīdkaru, savstarpēji izslēdzošu “viltus ziņu” radīšanu. Lai redzētu patiesību, jāanalizē fakti. Krievija apsūdz NATO plašos manevros Baltijas telpā. Realitāte ir tāda, ka līdz pat 2014. gada notikumiem Ukrainā mums nebija viegli pārliecināt citas NATO valstis nosūtīt savus karavīrus uz mācībām Baltijā. Ja no trīs tūkstošiem mācībās iesaistīto karavīru viens tūkstotis nāca no citām NATO valstīm, tas jau bija daudz.

Tolaik kuluāros varēja dzirdēt atrunas par nevēlēšanos provocēt Krieviju.

Vienlaikus Krievijas rietumu reģionos notika “plānveidīgās mācības”, kurās bija iesaistīti 20, 30, pat 90 tūkstoši karavīru. Pārdesmit kilometru attālumā no Latvijas robežas izvietota Ostrovas kaujas helikopteru bāze. Tieši tas attālums, no kura helikopters ar vienu degvielas uzpildi var aizlidot līdz Rīgai un atgriezties bāzē. Nav jābūt militāram speciālistam, lai saprastu, ka šāda bāze domāta uzbrukuma operācijām. Jo aizsardzībai paredzēta bāze tiktu izvietota vismaz simts kilometrus dziļāk valsts teritorijā.

 

Vēl viena ziņa, kas tiek mērķtiecīgi izplatīta – ka Baltijas telpa nav aizsargājama principā. Proti, ka tās meži, purvi, pļavas un vāji attīstītā infrastruktūra neesot piemērota NATO bruņutehnikas izmantošanai.

Jebkura teritorija ir aizsargājama. Jautājums – kādi resursi un spēki tam ir nepieciešami. Šobrīd uz rotācijas principa katrā no Baltijas valstīm un Polijā pastāvīgi uzturas viens tūkstotis citu NATO valstu karavīru. Tieši Rīgā atrodas NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs, kas pēta un analizē informatīvā hibrīdkara metodes, tajā skaitā arī “viltus ziņas”.

Tas ir skaidrs un nepārprotams signāls, ka šī ir NATO teritorija, ka šeit nenotiks nekas tāds, kas bija iespējams Gruzijā un Ukrainā. Lēmums par karaspēka izvietošanu tika pieņemts 2016. gada NATO samitā Varšavā, turklāt vienbalsīgi.

Tieši NATO valstu vienotība ir visspēcīgākais aizsardzības ierocis.

Vienlaikus nopietns arguments, lai kādam nerastos kārdinājums praksē pārbaudīt apgalvojumu par Baltijas telpas “neaizsargātību”.

 

Bet varbūt Baltijas valstu iedzīvotāji nemaz nevēlas ārvalstu militārpersonu klātbūtni?

Šādas ziņas izplata Krievija – ka NATO karavīri šeit uzvedas kā okupanti, izrāda necieņu pret vietējiem, nepakļaujas vietējai likumdošanai, skandalē un aizraujas ar alkoholu. Ka viņu pārkāpumi tiek noklusēti un piedoti.

 

Savulaik Ukrainas mediji izmeklēja “viltus ziņu”, ka ASV karavīri Kijevā it kā esot izvarojuši divas nepilngadīgas meitenes, bet varas iestādes šo noziegumu esot noslēpušas. Ziņa, kas tika safabricēta 2015. gada aprīlī, uzpeldēja atkal un atkal. Šovasar līdzīgs scenārijs Lietuvā – ka ASV bruņumašīna it kā esot sabraukusi kādu zēnu, bet varas iestādes šo traģēdiju slēpjot.

Mūsdienās demokrātiskā valstī šādus notikumu nav iespējams noklusēt. Taču abas šīs ziņas izrādījās “feiks”, un tas ātri atklājās. Patiesība ir pilnīgi pretēja. Baltijas valstīs izvietoto karavīru militārā disciplīna ir augsta, un viņi uzvedas pilnīgi nevainojami.

 

Vēl viens piemērs no Ukrainas – 2015. gadā vairāki ietekmīgi ASV senatori saņēma vēstules, kuras bija parakstījuši mistiski “Ukrainas patrioti”. Tajās bija izteikti apgalvojumi, ka “Ukrainas armijā valdot milzīga korupcija” un “augsti stāvoši virsnieki pārdodot ieročus Donbasa teroristiem”. Tālāk sekoja lūgums “glābt Ukrainu un nomainīt Ukrainas armijas komandējošo sastāvu ar NATO virsniekiem”. Kā vēlāk izrādījās, vēstules bija sūtītas no Krievijas. Cik bīstami ir šādi vēstījumi?

Pastāv vēl viltīgākas informatīvā kara tehnoloģijas. Piemēram, tā saucamā refleksīvā kontrole. Tiek izplatīta “viltus ziņa” vai veiktas darbības, kas izraisīs jau iepriekš prognozētu, ziņas izplatītājam vajadzīgu reakciju. Tā paša 2015. gada ziemā, kad ASV un Eiropas politiskajās aprindās sākās diskusija par to, vai Ukrainai nevajadzētu sniegt militāru palīdzību, caur tviteri sociālajos tīklos tika ieplūdināta viltota Zviedrijas tā laika aizsardzības ministra Petera Hultkvista parakstīta vēstule, saskaņā ar kuru Zviedrija it kā izskata iespēju piegādāt “Ukrainas partneriem” artilērijas sistēmas.

Sekoja amatpersonu skaidrošanās, ka nekas tamlīdzīgs nenotiek un nav pat plānots.

Mūsdienās elektroniski noviltot parakstus un veidlapas jau nav nekāda problēma, tāpēc pagāja veselas četras dienas, kamēr noskaidrojās, ka vēstule ir pilnīgs viltojums. Bet viltus ziņas autori savu mērķi bija panākuši. Ukrainas sabiedrībai tika nosūtīts signāls – Zviedrijas politiķi jūs neatbalsta, uz Rietumu palīdzību nav ko cerēt.

 

Vēl viens jautājums, kas tiek apspriests gan medijos, gan privātās sarunās – par krievvalodīgo lojalitāti Latvijas valstij un par viņu atsaucību Krievijas propagandai. Arī par mūsu bruņotajos spēkos dienošo krievvalodīgo karavīru iespējamo rīcību “X stundā”.

Par to nebūtu jāšaubās. Pirmkārt, dienests mūsu bruņotajos spēkos ir brīvas valsts brīva pilsoņa brīva izvēle. Tie, kuri par to izšķiras, ir Latvijas patrioti. Otrkārt, mūsu vēsture liecina, ka kauju laukos blakus latviešiem vienmēr stāvējuši arī citu tautību puiši – sākot ar Brīvības cīņām un beidzot ar 1991. gada janvāra barikādēm.

Palasiet kritušo leģionāru sarakstus Lestenes Brāļu kapos – jūs būsiet pārsteigts, cik daudz tur krievisku uzvārdu.

Šķiet, dažkārt mēs paši pārspīlējam Maskavas ietekmi uz mūsu cilvēku prātiem. Jo cilvēks savā ikdienā joprojām vadās nevis pēc virtuālas mediju uzpūstas realitātes, bet gan pēc paša pieredzes. Vai tad krievu seniori saņem mazāku pensiju kā latvieši? Vai viņi tiek citādi ārstēti? Vai krievvalodīgajiem studentiem mazākas iespējas iestāties Latvijas augstskolās? Taču ne!

Saistītie raksti

Pagājušā gada pavasarī Aleksandrs Gapoņenko izplatīja informāciju, ka NATO mācību laikā Latvijā ar amerikāņu karavīru palīdzību notikšot etniskā tīrīšana, ka krievvalodīgos arestēšot un ieslodzīšot pagaidu koncentrācijas nometnē Skonto stadionā. Tad lūk, šī absurdā, acīmredzami melīgā ziņa guva ievērību vien Krievijā, savukārt Latvijā tās ietekme bija niecīga.

Vienlaikus jāsaprot, ka mēs ne mirkli nedrīkstam zaudēt modrību. Ir jābūt gataviem jaunām “viltus ziņām” un vēl rafinētākām informatīvām provokācijām. Jautājums nav par to, vai tās būs, bet gan – kad tās būs. Diemžēl ar to nāksies rēķināties.

LA.lv