Kultūra
Kultūrpolitika

Tiesības lasīt0


Liegas Piešiņas veidotajā “LR3” raidījumā “Grāmatu stāsti” sarunas ir kā literatūrai līdzvērtīgs pielikums. Vēl viens kvalitatīvs teksts, jo piedāvā citur neatrodamas domas, iedziļināšanos.
Liegas Piešiņas veidotajā “LR3” raidījumā “Grāmatu stāsti” sarunas ir kā literatūrai līdzvērtīgs pielikums. Vēl viens kvalitatīvs teksts, jo piedāvā citur neatrodamas domas, iedziļināšanos.
Foto: Zane Bitere/LETA

“Ir ļaunāki noziegumi par grāmatu dedzināšanu. Piemēram – to nelasīšana,” teicis dzejnieks, Nobela prēmijas laureāts Josifs Brodskis. Šie vārdi likti “Latvijas Radio1” projekta “Mazā lasītava” pieteikumā. Spēcīgi teikts! Laikā, kad lasām arvien vairāk tekstu, bet mazāk grāmatu, radio var izjaukt publisko klusumu, kādā strādā rakstnieki un izdevēji.

 

Kritiskā klausīšanās

Latvijas Radio tā arī dara, jo veido ļoti labus raidījumus par literatūru, lasītājiem un rakstniekiem. Vēlēšanos rakstīt par to, ievērot Latvijas Radio iespējas rosināja divi fakti. Viens vietējais: Latvijas rakstnieku un izdevēju publiskā cīņa par līdzekļiem platformas “Latvian Literature” tālākajai darbībai. Par to runāja visi ziņu raidījumi un arī “LR1” “Kultūras rondo”. Akcijas “Nedzēs ārā”, kas vēlas pateikt, ka Latvijā ir labi rakstnieki, kam ir nepieciešams atbalsts darbu tulkošanai un izdošanai citās valstīs, plakāti bija izvietoti pat publiskā transporta pieturās.

Un viens starptautisks notikums, kam saikne ar lasīšanu: kamēr Latvijā un citur cilvēki baudīja vasaru, britu sabiedriskā medija BBC radio ceturtais kanāls pārraidīja desmit stundu garu Marsela Prusta romāna “Zudušo laiku meklējot” adaptāciju. Alekss Klārks to nosauca par augsta līmeņa terapiju īso tekstu un zemas uzmanības noturības laikā. Britu avīzes “Guardian” apskatnieks, par šo notikumu stāstot, strīdas ar BBC lielā projekta kritiķiem, kas domā, ka klausīšanās nav tas pats kas lasīšana, un saka, ka vieglo ziņu laikā arī šāds radio “Prusta kanapē” ir labāks nekā dzīve bez Prusta.

Aleksu Klārku pārfrazējot, es gribētu teikt, ka nelieli, kaislīgu literatūras mīļotāju raidījumi sabiedriskajā radio, kas stāsta par grāmatām un runā par literatūru ar klausītājiem, kas nav rakstnieki, bet lasītāji, ir labāk nekā, ja šādu raidījumu nav vispār. Daudzi ir dzirdējuši par būtiskām prasmēm, tostarp kritisko klausīšanos. Es gribētu teikt, ka literatūrai veltīti formāti elektroniskajos medijos palīdz saprast literatūru, ieraudzīt tās vērtības, ieskatīties rakstnieku tekstu daudzveidībā. Tā ir daļa no kritiskās lasīšanas un kritiskās klausīšanās prasmēm. Ja nebūtu Prusta slavenā romāna radio versijas, tad nebūtu iemesla domāt par to, vai mūsdienu lasītājam vajadzīga sarežģīta literatūra un vai tiešām kāds vēlas tai veltīt desmit savas dzīves stundas. Tikai sakritība – Prusta romāns ir tieši par laiku. Līdzīgu ekskluzīvu terapiju piedāvā “LR1” “Latvijas Radio Mazā lasītava”, kas nebūtu bez Ingvildas Strautmanes sadarbības ar aktieri Gundaru Āboliņu.

 

“Slepenās” lasītāju grupas

Tā gribas teikt par literatūrai veltītajiem raidījumiem – tos veido īpaši cilvēki un katrs raidījums ir unikāls, adresēts īpašiem klausītājiem. Sākšu ar šajās slejās ne reizi nepieminēto “LR3” raidījumu “Grāmatu stāsti”, ko veido Liega Piešiņa. Viņa sarunājas ar cilvēkiem, “kam lasīšana ir vērtība”, izvēlas grāmatas, intervē rakstniekus un piedāvā grāmatu vērtējumus. Raidījumi skaidro literāro darbu rašanās nianses un arī lasīšanas iemeslus. Tie uzrunā nevis tekstu lietotāju, bet klausītājus, kas vēlas izprast grāmatas, rakstniekus, dažādu literatūru. Sarunas ir kā literatūrai līdzvērtīgs pielikums. Vēl viens kvalitatīvs teksts, jo piedāvā citur neatrodamas domas, iedziļināšanos, kas gluži vai notverama autores un sarunas biedru tikšanās laikā studijā. Tas ir ekskluzīvs formāts, un šāda projekta nebūtu bez Valsts kultūrkapitāla fonda atbalsta.

Tāpat kā bez valsts simtgades naudas vairs nepastāv dzejnieka un žurnālista Toma Treiberga un rakstnieka Svena Kuzmina formāts “Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru”. Vēl viens unikāls projekts. Gudrs, smieklīgs, atraisīts, tik klausāms, cik vien var būt dzīvs un lieliski izdomāts radio raidījums. Ja nebūtu to dzirdējusi un mirklī kļuvusi par tā aizrautīgu klausītāju, kurai raidījuma ētera laiks vienmēr šķiet par īsu, neticētu, ka iespējams par literatūru runāt tā, ka šīs sarunas atgādina traku braucienu pa kādu no Eiropas vīna ielejām kopā ar laba vīna pazinējiem, to degustējot katra nama garāžā.

Raidījumā sarunas par it kā banāla vai skolas laika klišejām apaudzēta rakstnieka darbiem var likt smieties un priecāties, atklāt šo rakstnieku. “Esejas par literatūru” par laimi vēl šad un tad vasarā atkārto “LR3” programmā, bet šo un citus minētos raidījumus ļoti ērti var klausīties sabiedrisko mediju tīmekļa vietnēs. Ir vērts.

 

Lasīšanas paradumi

Kāds ir lasīšanas konteksts? Vai raidījumi var to ietekmēt? Nedaudz. 2018. gada kultūras paradumu pētījumā konstatēts, ka 48% no Latvijas iedzīvotājiem gada laikā lasījuši kādu grāmatu, taču lasīšana kļūst retāka, to aizstāj pasākumu un pilsētas svētku apmeklējumi. Lasīšanas pētījumi pasaulē konstatē, ka cilvēki lasa arvien ilgāku laiku, bet mazāk lasa literatūru. Lasīšana ir svarīga intelektuālo un sociālo prasmju attīstībai, un tikpat laba kā drukātās grāmatas, ir elektroniskā literatūra. Lasīšanas pētījumi cenšas atklāt, kā cilvēku ietekmē daudzo mazo tekstu ņirboņa acu priekšā digitālajā vidē, ko īsti nozīmē savienot dažādos nelielos tekstus kādā vēstījumā, skaidrībā par pasauli un domām tajā.

Tas nav viegli, tas mūsdienu lasīšanu padara daudz sarežģītāku – teksti klājas cits citam pāri, vēstījumi sastāv no dažādiem elementiem. Tas apgrūtina arī sarunas par literatūru. Latvijā, kur lasīšanai sabiedrisko mediju saturā pievērsta garāmskrienoša uzmanība, uzrunā skaļākās, slavenākās, populārākās balsis. Šajos domu fragmentos klejo izpratne par literatūras nozīmi, tā patvērusies kultūras izdevumu veidotāju sarunu un publikāciju ielokā.

Iespējams, tāpēc netiekam galā ar aktuālo krīzi – risku, ka Latvijas literatūrai var tikt liegta iespēja tikt tulkotai un padarītai pieejamai starptautiskai auditorijai. Varbūt tā ir pat lielāka nelaime, lai gan maksā daudz mazāk nekā ilgstošā neskaidrība par administratīvi teritoriālo reformu. Bet uzmanības nepievēršana literatūrai, tās attīstības procesiem, iespējams, novedusi pie tā, ka īsti vairs nemākam izstāstīt, cik tas ir svarīgi. Ir radīta laba reklāmas kampaņa, bet kultūras žurnālisti atkārto rakstnieku vārdus par nācijas pašcieņas un svarīgu panākumu saglabāšanu. Bet trūkst citu vārdu, lai par to runātu. Kultūras žurnālisti, kas sevi vairāk redz kā labas literatūras popularizētāju, ne LTV “Panorāmā”, ne “Kultūras rondo” nemāk ieraudzīt, izanalizēt un skaidrot rakstnieku situāciju Latvijā, viņu nozīmi kultūrā. Pagaidām atskan saucieni politiķiem, un mediji, arī tas labi, ir skaļrunis, ko var izmantot, lai brīdinātu par rakstniecības problēmām. Gan naudu tulkotājiem atradīs, jo tās nemaz tik daudz nevajag. Bet drošu un stabilu literatūrai veltītu saturu, kas skaidrotu cilvēku ar literatūras palīdzību un liktu attīstīties arī kultūras žurnālistikai, gan vajadzētu iekopt. Lai pēc gadiem par tās izzušanas draudiem nebūtu jākliedz transporta pieturās.

LA.lv
LE
LETA
Kultūra
Memoriālo muzeju apvienība rīko starptautisku konferenci “Viena personība – vairāki muzeji. Quo vadis?”
20 stundas
LE
LETA
Kultūra
Nacionālā kultūras centra prasībā pret “Biļešu paradīzi” uzņēmums iesniedzis mierizlīguma pieteikumu
21 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
Liepājā atklāta Andra Gaujas filmai “Nekas mūs neapturēs” veltīta fotoizstāde
22 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

ĢK
Ģirts Kasparāns
Latvijā
Kā Ozolnieki nekļuva par ķīniešu galvaspilsētu, un par tiem, kas iesakņojušies
1 stunda
LE
LETA
Dabā
Latvijā būs ļoti atšķirīgas gaisa temperatūras: prognoze sestdienai
1 stunda
GK
Guntis Kalme
Latvijā
Guntis Kalme: Nostāties pret ģļēvlatvismu
1 stunda
LE
LETA
Latvijā
Kāda filma stundā matemātikas skolotājam Rīgā maksā darbu 2
12 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Traģisks negadījums Madonas pusē: vīrieti iespiež zem traktora piekabes
55 minūtes