Mobilā versija
+3.5°C
Elizabete, Betija, Liza, Līze
Sestdiena, 18. novembris, 2017
25. oktobris, 2017
Drukāt

Atis Klimovičs: Tiesības uz savu valsti (12)

Foto-LETAFoto-LETA

Atis Klimovičs

Vēlmi dzīvot savā neatkarīgā valstī, kā redzams no vairāku nāciju beidzamajās desmitgadēs pieredzētā, ne visiem ir pa spēkam īstenot dzīvē. Tieksmei pēc patstāvības ir būtiska, taču bieži vien nebūt ne izšķirošā nozīme. Kā lai neatceras čečenu nācijas vēlēšanos dzīvot neatkarīgā Čečenijas Ičkērijas republikā. 1994. gada septembris, Groznijā spilgti trīs dienu garumā tiek atzīmēta neatkarības pasludināšanas 3. gadadiena. Kāds čečenu inženieris vaicā, vai tas ļaušot pasaulei atzīt jauno Čečenijas valsti. Naivi, protams. Tas no vienas, no čečenu nācijas lielākās daļas puses. Taču arī noziedzīgi bailīgi un bezzobaini no civilizētās pasaules daļas puses. Par klusēšanu, labi zinot, kādu kriminālu izrēķināšanos Ziemeļkaukāzā vēlāk īsteno Krievija. Spēka lietošana un slaktiņš Čečenijā, sagraujot čečenu cerības uz valstisku neatkarību, ļāva saprast, ka ne vienmēr tautām sekmējas izmantot tiesības uz pašnoteikšanos. Taisnība ir privilēģija, ko, pat pamatojoties ar skaidru vēstures mantojumu, ne katram ir pa spēkam iegūt. Cik liela nozīme faktam, ka Čečenija kara ceļā iekļauta Krievijas impērijas sastāvā vien 19. gadsimta otrajā pusē, ka pēc tam regulāri “nepaklausīgie” kalnieši sacēlušies pret cariskās Krievijas varu, ka 1944. gadā deportēts pilnīgi viss (!) čečenu etnoss.

Atšķirīga līdz šim bijusi gruzīnu un ukraiņu nāciju valstiskuma attīstība, ko noteicis ne vien šo etnosu lielāks skaits par čečeniem, bet arī cits politiskais statuss. Tomēr arī līdzīgā netrūkst, vispirms tā ir Krievijas militārā agresija, kas tāpat kā Čečenijā, atnesusi daudz posta. Gan lielu skaitu bēgļu, gan fiziskus nodarījumus. Beidzamajā gadu desmitā pieredzētais ļāvis saprast, ka neatkarīgas Gruzijas un Ukrainas pastāvēšana Maskavai nav pieņemama. Arī te tāpat kā Čečenijas gadījumā Rietumi bijuši pārlieku remdeni atbalstā gruzīniem un ukraiņiem. Lai izvairītos no pagātnes kļūdām, kas atraisījušas rokas Maskavas agresivitātei pret abām šīm valstīm, nepieciešams spēcīgāks atbalsts gruzīnu un ukraiņu valstiskumam, pret ko vēršas impērisko murgu gūstā esošā Krievija. Derīgi atcerēties, ka 1783. gada Georgija traktāts nenozīmēja Gruzijas pakļaušanu Krievijas caram, tāpat kā ukraiņu hetmaņa Bogdana Hmeļņicka vadībā notikušās Perejaslavas radas pieņemtais lēmums 1654. gadā par sadarbību ar Krieviju.

Saprotamā kārtā eiropiešiem, kas bijuši nepietiekami centīgi atbalsta sniegšanā kontinenta attālākajās nomalēs dzīvojošajiem (Ukraina, Gruzija), tagad laiks pārdomāt par atšķirīgu un aktīvāku pozīciju Katalonijas krīzes gadījumā. Līdzšinējo atturību nepieciešams mainīt, veltot uzmanību arī šīs zemes vēsturei ar tās pakļaušanu Spānijas varai pirms 300 gadiem. Tāpat kā Čečenijas, Gruzijas un Ukrainas gadījumos senie notikumi ir vien vēsturiski fakti, kas neuzliek nekādas politiski juridiskas saistības, tomēr tiem ir kāda grūti noraksturojama nozīme un iespaids uz šīsdienas cilvēku. Tas liek domāt, ka problēmas izpratnei ir krietni vien par maz ar norādēm uz kataloņu nevēlēšanos dalīties ar saviem ienākumiem.

Latvijā, gluži tāpat ka citās Eiropas Savienības valstīs, pret nāciju pašnoteikšanos ieteicams izturēties uzmanīgāk. Nepieciešams uzlabot ES attieksmi pret vērtībām, nekautrēties tās aizstāvēt gan savienības ietvaros, gan ārpus tās. Grūti pieņemt iebildumus pret kataloņu tiesībām uz savu valsti, jebkurā gadījumā par tādiem nav uzskatāma norāde, ka Spānija nemaz neatgādina totalitāro Padomju Savienību.

Pievienot komentāru

Komentāri (12)

  1. Polija ir Ukrainas daļa, vai Ukraina ir Polijas daļa ?
    Ukraiņu valoda satur 9/10 šodienas krievu valodas.
    Tad vēl bulgāri, serbi un citi tajā krajā var mierīgi sazināties ar krieviem bez tulka, ja vien neber vārdus kā no ložmetēja…
    Kuri tad ir tie abižotie un kuri ir abižotāji ?
    Jeb tas ir pseidokonflikts – vieni krustus met no labās puses, otri no kreisās ? Kaifošanas nacionālās īpatnības? :))))

    • Varbūt,pareizāk būtu teikt ka, …bulgāri, krievi,serbi un citi tajā krajā…var sarunāties savā starpā bez tulka.
      Kāpēc izcelti tiek tikai viena no slāvu tautām – krievi? Vai tad poļi,čehi,slovāki,bulgāri,horvāti un vēl daudzas citas ,nav slāvu tautas?
      Man vienmēr ir licies smieklīgi t.s. “Trešās Romas”ambīcijas,runāt visu slāvu tautu vārdā un pasludināt sevi par vecāko šo tautu starpā.

  2. Paldies cien. autoram par labo rakstu!

  3. viš redz tikai vienā virzienā. jāpalīdz. te tev tāds īss asv agresiju sarakstiņ\s (tikai pēckara, pirms tam tas saraksts vispār ir bezgaligs)
    1946.g.-1949.g.: Ķīnas pilsoņu karā ASV sniedz militāru palīdzību Čankaiši (1887-1975) režīmam (tai skaitā bombardējot komunistu pozīcijas), kurš varu spēja saglabāt tikai Taivānas salā.
    1947.g.- 1948.g.: ASV ieved savu 6. floti Itālijas ostās, lai iespaidotu vēlēšanu
    rezultātus un novērstu komunistu nākšanu pie varas. CIP organizē masveida komunistu nogalināšanu.
    1946.g.- 1949.g.: ASV (kopā ar Lielbritāniju) izraisa pilsoņu karu Grieķijā un nodibina monarhistisku režīmu.
    1945.g.- 1953.g.: ASV apkaro patriotiskos spēkus Filipīnās, kas pretojās Japānas okupācijai. 1946.gadā Filipīnas pasludina neatkarību no ASV, bet reāla amerikāņu ietekme saglabājas (tāpat kā ASV kara bāzes, kuras tur ir joprojām) caur vairākām marionešu valdībām, ieskaitot diktatoru Markosu (1917-1989).
    1945.g.- 1953.g.: PSRS un Ķīnas atbalstītās Ziemeļkorejas un ASV izveidotās Dienvidkorejas karš, kurš izceļas ar īpašu nežēlību no abām korejiešu pusēm un kurā tiek nogalināti apmēram 1,3 miljoni korejiešu un Korejas infrastruktūra tiek pilnībā iznīcināta. Karš beidzas ar pamieru un Korejas sadalīšanu Ziemeļkorejā un Dienvidkorejā, kurā joprojām atrodas ASV kara bāzes.
    1948.g.: ASV organizē militāru apvērsumu Peru un atbalsta militāru apvērsumu Kostarikā.
    1949.g.- 1953.g.: ASV un Lielbritānija vairākkārtīgi bez panākumiem mēģina gāzt Albānijas valdību un atjaunot monarhiju.
    1950.g.: ASV karaspēks apspiež sacelšanos Pueortoriko.
    1952.g.: ASV atbalsta Fulhensio Batistas (1901-1973) apvērsumu Kubā un viņa kļūšanu par diktatoru.
    1953.g.: ASV un Lielbritānija organizē sev neizdevīgā Irānas premjera Muhameda Mosadeka (1882-1967) gāšanu. Nogalināti apmēram 70 000 cilvēku.
    1953.g.-1954.g.: ASV specdienesti gāž nepaklausīgo Gvatemalas prezidentu Hakobo Arbensu (1913-1971), kurš atteicās sūtīt savu kontingentu karot Korejā un nacionalizēja ASV kompānijai „United Fruit Company”” agrāk atdotās zemes. Amerikāņi ieceļ sev paklausīgu diktatoru, kurš atdod „United Fruit” nacionalizētās zemes un veic represijas, izmantojot „nāves eskadronus” un iznīcinot apmēram 120 000 cilvēku. 1957.gadā diktators tika nogalināts, bet 1960.gadā Gvatemalā sākās pilsoņu karš, kurš ilga līdz pat 1996.gadam.
    1953.g. – 1964.g.: Britu Gvineja (pašreiz Gvineja). ASV un Lielbritānija dažādiem veidiem (organizējot streikus, teroristiskas akcijas) mēģina panākt valsts varas maiņu. Tam par iemeslu bija prezidenta Džegana (demokrātiski ievēlēta) realizētā neitralitātes politika un mēģinājumi radīt kapitālismam alternatīvu sabiedrisku iekārtu.
    1955.g. – 1973.g.: Kambodža. ASV mēģina panākt sev nevēlamā prinča Sianuka (1922-2012) valdības gāšanu, tai skaitā arī militāriem līdzekļiem. Pēc tam, kad tas izdodas, valstī sākas jukas un pilsoņu karš, kurā militāri iejaucas arī ASV. Pilsoņu karā uzvar „sarkanie khmeri” un 1975.gadā izveidojas Polpota režīms, kurš veic vēl neredzētu genocīdu pret valsts iedzīvotājiem (bojā pēc dažādiem datiem iet 1-3 miljoni cilvēku). Ir pamats uzskatīt, ka „sarkano khmeru” terors notika ar kapitālistiskās pasaules atbalstu, lai diskreditētu sociālismu. „Sarkano khmeru” režīmu 1979.gadā likvidēja sociālistiskā Vjetnama.
    1956.g.- 1958.g.: Balstoties uz t.s. „Eizenhauera doktrīnu” (1. Jebkura valsts, kuras neatkarība ir apdraudēta, var lūgt ekonomisku un militāru ASV palīdzību; 2. Sociālistiskās sistēmas un Padomju draudu prioritizācija; 3. Tuvie Austrumi kā tobrīdējais vājākais punkts cīņā pret sociālistisko sistēmu) ASV nostiprinās Tuvajos Austrumos, demonstrējot spēku un iejaucoties Sīrijas, Jordānijas un Libānas iekšējās lietās.
    1957.g. – 1965.g.: Ar ASV un Nīderlandes atbalstu tiek gāzts patriotiskais Indonēzijas līderis Sukarno (1901-1970; Indonēzijas brīvības cīnītājs un pirmais valsts vadītājs), kurš sāka realizēt sociālistisku politiku, un viņa vietā par diktatoru kļūst ģenerālis Suharto (1921-2008), kurš turpmāko gadu laikā veic tīrīšanas un represijas, kuru rezultātā pēc dažādiem datiem tiek nogalināti 0,5-2 miljoni cilvēku.
    1959.g.: ASV ieved karaspēku Laosā. Sākas pirmās militārās sadursmes ar Vjetnamu.
    1959.g.: ASV armija apspiež dumpi pret proamerikānisko Haiti valdību.
    1960.g.- 1965.g.: Ar ASV atbalstu tiek gāzts Kongo patriotiskais līderis Patris Lumumba (1925-1961) un par diktatoru kļūst ar CIP saistītais Mobutu (1930-1997).
    1961.g.: ASV mēģina gāzt Kubas valdību. Pēc neveiksmes ASV piespiež citas valstis ieviest Kubas ekonomisko blokādi. 1962.gadā, atbildot uz ASV raķešu izvietošanu Eiropā un Turcijā, PSRS mēģina izvietot kodolraķetes Kubā, kas noved līdz t.s. ”karību krīzei”, kad pasaule ir par mata tiesu no kodolkara.
    1961.g. – 1973.g.: ASV karo Vjetnamā, izceļoties ar īpašu nežēlību, nometot 14 miljonus tonnu aviobumbu, izmantojot napalmu, ķīmiskos un bakterioloģiskos ieročus. Nogalināti vairāk nekā 4 miljoni vjetnamiešu.
    1961.g.- 1964.g.: ASV atbalsta apvērsumu pret Brazīlijas tautā populāro prezidentu Gulartu (1918-1976), kurš ierobežoja kapitāla izvešanu no valsts un grasījās veikt fundamentālas valsts reformas. Pēc Gulartu gāšanas 15 gadus Brazīlijā valda militāra hunta.
    1961.g.: ASV specdienesti nogalina Dominikas republikas prezidentu Rafaelu Truhiljo (1891-1961), kuram paši 1930. gadā palīdzēja nonākt pie varas.
    1963.g.- 1966.g.: Ar ASV palīdzību tiek gāzts demokrātiski ievēlētais Dominikas prezidents Huans Bošs (1909-2001). 1965.gadā ASV veic intervenci Dominikā un okupē to, lai nepieļautu Boša varas atjaunošanu. Nogalināti apmēram 3000 cilvēku.
    1964.g.- 1973.g.: Pēc ilgām destabilizācijas akcijām pret demokrātiski ievēlēto
    Čīles prezidentu Salvadoru Aljendi (1908-1973) ASV izdodas organizēt asiņainu militāro apvērsumu. Nogalināti apmēram 30 000 cilvēku. Nodibinās Pinočeta diktatūra, kurš iztirgo valsti ārzemniekiem un nežēlīgi apspiež ar to neapmierinātos.
    1965.g.- 1974.g.: Vjetnamas kara ietvaros ASV bombardē Laosu, bruņo un finansē algotņus karam Laosā.
    1967.g.- 1974.g.: Divas dienas pirms vēlēšanām ASV armijai un CIP izdodas gāzt Grieķijas premjerministru Papandreu (1919-1996), un varu pārņem t.s. „melnie pulkveži”. Nogalināti apmēram 8000 grieķu.
    1968.g.: Amerikā nogalināts cīnītājs par cilvēktiesībām Martins Luters Kings. Neilgi pirms nāves viņš teica: „Mana valdība ir pasaulē lielākā vardarbības izplatītāja”
    1975.g.: Ar ASV atbalstu Indonēzijas diktators Suharto iebrūk Austrumtimorā. Nogalināti 250 000 cilvēku.
    1975.g.: ASV veicina pilsoņu karu Angolā pret Kubas un PSRS atbalstīto sociālistu valdību un pēc tam arī Kongo un DĀR militāro intervenci. Nogalināts vairāk nekā miljons cilvēku.
    1978.g.-1989.g.: ASV finansiāli, tehnoloģiski un organizatoriski atbalsta „contras” partizānus pret sandīnistu valdību un izraisa pilsoņu karu Nikaragvā, kurā tiek nogalināti apmēram 30 000 cilvēku.
    1979.g.- 1992.g.: ASV un Saūdu Arābija finansiāli, tehnoloģiski un organizatoriski atbalsta karu Afganistānā pret PSRS spēkiem. Šiem nolūkiem tiek izveidots islāmistu teroristu starptautiskais tīkls.
    1980.g.-1988.g.: ASV veicina, atbalsta un pat tieši piedalās Sadama Huseina vadītā Irākas iebrukumā Irānā, kurā Irāka izmanto ķīmiskos ieročus un kopsummā iet bojā vairāk kā miljons cilvēku.
    1980.g.-1992.g.: ASV piedalās pilsoņu karā Salvadorā valdības pusē pret Nikaragvas atbalstītajiem sandīnistu spēkiem. Nogalināti apmēram 80 000 cilvēku. Karš sākās pēc tam, kad Salvadoras valdības „nāves eskadroni” nogalināja piecus sandīnistu līderus.
    1981.g.- 1989.g.: ASV flote un aviācija veic vairākus uzbrukumus Lībijai.
    1981.g.: ASV specdienesti organizē aviokatastrofu, kurā iet bojā faktiskais Panamas vadītājs ģenerālis Omārs Herera (1929-1981), kurš nepagarināja līgumu par ASV karabāzes saglabāšanu un panāca vienošanās parakstīšanu par Panamas kanāla nodošanu valdības rīcībā 1999.gadā.
    1982.g.: Izraēla un ASV iebrūk Libānā. Vismaz 20 000 cilvēku nogalināti.
    1983.g.: ASV karaspēks iebrūk Grenādā un gāž sociālistu valdību.
    1988.g.: Saziņā ar ASV Irāka izmanto ķīmiskos ieročus pret kurdiem un apvaino tajā Irānu (ASV atbalsta un propagandē šo versiju). Pēc dažādiem datiem tiek nogalināti 100-180 tūkstoši cilvēku, pārsvarā civiliedzīvotāji.
    1989.g.: ASV iebrūk Panamā, kur veic intensīvu bombardēšanu, un gāž ģenerāli Nortjegu (1934). Nogalināti apmēram 8000 cilvēku.
    1989.g.: ASV prezidents Bušs Maltā tiekas ar PSRS prezidentu Gorbačovu, kur vienojas par jauno pasaules arhitektūru, kura paredz arī abu militāro bloku („Varšavas pakta” un NATO) izformēšanu. Kā ierasts, amerikāņi savas saistības neizpildīja.
    1987.g.- 1994.g.: Pēc 30 gadus ilgušās diktatora Duvaljē atbalstīšanas ASV ar militāriem līdzekļiem atbalsta mācītāja eksmarksista Aristīda (1953) nākšanu pie varas Haiti, kurš veic valstī „tirgus reformas”, izpārdodot visu ārvalstniekiem (amerikāņiem).

    ASV agresijas akti pēc „aukstā kara” beigām

    1991.gadā ar pilnīgu PSRS sagrāvi noslēdzas pēc Staļina nāves (1953.g.) sāktais specdiversiju kopums, kurā ievērojama loma ir arī ASV struktūrām. PSRS sadalās un tiek izlaupīta. Milzu resursi aizplūst uz ārzemēm (ASV kontrolētajām Rietumvalstīm), sociālā sistēma tiek iznīcināta, liels daudzums cilvēku paliek bez darba un tiek izmesti uz ielas. Strauji palielinās mirstība un katastrofāli samazinās dzimstība (Latvija no šī trieciena demogrāfiski vēl joprojām nav atguvusies un, iespējams, neatgūsies vairs nekad), cilvēki izdara pašnāvības, nodzeras un emigrē (kopsummā iet bojā miljoniem cilvēku). Lai gan ideoloģiskais pretinieks ir iznīcināts, ASV agresīvā politika tādēļ nemainās.

    1991.g.: ASV uzbrukums Irākai (risinot naftas konfliktu, Irāka okupēja Kuveitu, pirms tam saņemot neformālu ASV piekrišanu iebrukumam). Irākas ekonomiskā blokāde un bombardēšanas turpinās līdz pat Sadama Huseina režīma gāšanai. Tā rezultātā iet bojā simtiem tūkstošu cilvēku.
    1992.g.: ASV iebrukums Somālijā
    1992.g.-1995.g.: ASV veicina Dienvidslāvijas sadalīšanos un pilsoņu kara sākšanos, atbalstot musulmaņus un horvātus finansiāli, tehniski, organizatoriski un ar tiešiem militāriem uzbrukumiem serbiem.
    1994.g.: ASV iebrukums Haiti, atjaunojot amatā militāristu gāzto proamerikānisko prezidentu Aristīdu.
    1996.g. – 1999.g.: ASV atbalsta Kosovas mafiozos grupējumus (specializācija narkotiku un cilvēku tirdzniecība, prostitūcijas organizēšana) cīņā pret Dienvidslāviju. Nogalināti vairāk kā 1000 cilvēku.
    1998.g.: Atbildot uz teroristiskiem aktiem pret ASV vēstniecībām Tanzānijā un Kenijā, ASV dod raķešu triecienus pa Afganistānu un Sudānu.
    1999.g.: ASV militārs iebrukums Dienvidslāvijā, veicot tās bombardēšanu, infrastruktūras iznīcināšanu un vadības maiņu. Nogalināti apmēram 2000 cilvēku.
    2001.g.: Ar ASV specdienestu līdzdalību tiek veikts ārēji „krāšņs” teroristisks akts, uzspridzinot divus Ņujorkas debesskrāpjus un vienu blakus ēku. Bojā gāja vairāk kā 2500 cilvēku. Aizsedzoties ar teroraktu, ASV valdība izsludināja „karu pret terorismu”, ar ko attaisnoja iekšējās vajāšanas, Amerikas pilsoņu brīvību ierobežojošu likumu pieņemšanu un ārēju agresiju.
    2001.g.: ASV iebrūk Afganistānā, apvainojot to teroristu slēpšanā, un okupē to.
    2002.g.: ASV sāk bezpilotu lidmašīnu preventīvus uzbrukumus objektiem Jemenā, Pakistānā, Somālijā un Afganistānā, kuri ik pa brīdim turpinās visus šos gadus līdz pat šodienai. Oficiāls uzbrukumu pamatojums – cīņa ar terorismu, praktiski – viss kas pēc nepieciešamības. Ir ziņas, ka šajos uzbrukumos iet bojā daudz civiliedzīvotāju.
    2003.g.: Aizbildinoties ar „cīņu pret terorismu” un ķīmisko ieroču esamību, ASV iebrūk Irākā un okupē to. Vēlāk noskaidrojas, ka Irāka ķīmiskos ieročus bija jau iznīcinājusi un ASV vadībai nebija pierādījumu par to esamību. Irākā sākas iekšējas jukas, kā rezultātā iet bojā simtiem tūkstoši cilvēku.
    2003.g.: ASV organizē „rožu revolūciju” Gruzijā, apšaubot parlamenta vēlēšanu rezultātus, atbalstot cilvēku masu iziešanu ielās un gāžot līdzšinējo prezidentu Eduardu Ševardnadzi. Par jauno Gruzijas vadītāju kļūst ar ASV specdienestiem saistītais Mihails Saakašvili, kurš veic nežēlīgas represijas pret saviem politiskajiem un biznesa pretiniekiem, kā arī personīgajiem ienaidniekiem.
    2004.g.: ASV organizē „oranžo revolūciju” Ukrainā, apšaubot prezidenta vēlēšanu rezultātus, kā rezultātā par prezidentu kļūst ar CIP saistītais galīcietis Viktors Juščenko.
    2005.g.: ASV organizē „tulpju revolūciju” Kirgīzijā, apšaubot parlamenta vēlēšanu rezultātus un gāžot esošo prezidentu Askaru Akajevu.
    2006.g.: Izgāžas ASV mēģinājums organizēt kārtējo „krāsaino” revolūciju Baltkrievijā, apšaubot vēlēšanu rezultātus.
    2008.g.: ASV veicina un atbalsta Gruzijas iebrukumu Dienvidosetijā. Iejaucas Krievija, Gruzijas spēki tiek sakauti. Strauji pasliktinās ASV- Krievijas attiecības, abu valstu atomkuģi „satiekas” Vidusjūrā, kas pats par sevi jau ir potenciāls atomkara drauds.
    2010.g. – 2011.g.: ASV kopā ar Saūda Arābiju organizē t.s. „arābu pavasari”, kura rezultātā notiek valsts apvērsumi Tunisijā, Jemenā un Ēģiptē, pie varas nākot radikālajiem islāmistiem un notiek plaši protesti lielākajā daļā musulmaņu valstu. Apvērsumu sērija iesprūst Lībijā, bet apstājas Sīrijā.
    2011.g.: ASV atbalstītā „arābu pavasara” ietvaros tiek mēģināts gāzt Muamara Kadafi (1942-2011) režīmu Lībijā. Valdības spēki uzvar dumpiniekus. Pēc dumpja apspiešanas, aizsedzoties ar „civiliedzīvotāju aizsardzību”, ASV veic regulāru Lībijas bombardēšanu un Lībijā karo NATO specvienības. Virknes nodevību rezultātā Kadafi spēki tiek sakauti, bet viņš pats sagūstīts, spīdzināts, nogalināts, publiski izkropļojot viņa mirstīgās atliekas. Iebrukuma rezultātā ir cietusi Lībijas infrastruktūra, naftas atradnes pārņem ASV kompānijas, bet valstī sākas haoss.

    • Toties visi zina, ka 2.Pasaules karu uzsāka Krievijas krievi kopā ar Vācijas vāciešiem.

    • Padomju Savienība un vēlāk Krievija, kas neko ne spēja, ne varēja 🙂 visam šim sarakstam otrā pusē ir jāliek jau minētais beigtais veidojums, un tās mantiniece 🙂 tā tas ir bijis vnm, ja vienā pusē ir amīši, tad otrā psrs, tagad krievija 🙂 atklāti vai slēpti, bet viņi tur ir.

    • Vai tas, ka arī ASV nav nekādi svētie padara Krieviju par mazākiem sūdabrāļiem?

      • kremlim lidz asv agresijas līmenim nekad neizaugt, lai cik tev izdotos kremlim uzgrūzt , vienalga asv stabili ieņem agresora Nr 1 vietu

Draugiem Facebook Twitter Google+