Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
27. februāris, 2012
Drukāt

Tieslietu ministrs sola reformas

gberzins_letaic_5

Turpinot tematu par gauso tiesvedību Latvijā, uz sarunu aicināju tieslietu ministru Gaidi Bērziņu.

 

– Mūsu tiesību sistēma ir jauna. Mēs ejam, pat skrienam līdzi laikam. Tāpēc var piekrist, ka reizēm, ieviešot jaunas formas, mēs pazaudējam kaut ko no satura (sk. “LA” publikāciju 22.02.2012. “Tiesvedībā forma uzvar saturu” ). Taču sistēmu visu laiku pilnveidojam, ņemot vērā arī Eiropas Savienības prasības. Piemēram, Cilvēktiesību tiesas sakarā – no turienes bieži ir spriedumi ar atziņām, kas līdz šim Latvijas praksē varbūt nav bijušas aktuālas. Un, kad ir konkrēta lieta, tad mūsu tiesību sistēma mēģina pielāgoties. Latvijas tiesību sistēmai ir divdesmit gadu, no kuriem pirmos piecus var atmest, jo tās bija padomju sistēmas paliekas. 90. gadu vidū atjaunojām Civillikumu – divi trīs gadi pagāja, līdz sapratām, kā tas strādā praksē.

– Tomēr, kā saka tieslietu speciālisti, tiesu sistēmas Eiropas Savienības valstīs nav vienādas, ir gan atšķirīgas likumu normas, gan tiesu prakse. Piemēram, pierādījumu pietiekamības vērtēšanā.

– Protams, ir normas, kas ir vērtējamas. Ja runājam par krimināltiesību jomu, tad to salīdzinātu ar pusaudzi, kas strauji aug. Pēdējā laikā daudz domājam par kriminālsodu politikas maiņu, virkne grozījumu projektu jau ir Saeimā. Sabiedrībā joprojām dominē viedoklis, ka par jebkuru zādzību, arī par ievārījuma burciņu, cilvēkam jāsēž cietumā pēc principa – jo ilgāk, jo labāk. Bet kāds tad ir soda mērķis? Atturēt personu no atkārtota nozieguma izdarīšanas pēc soda izciešanas. Jautājums: vai mūsu soda politika un vide, kurā tiek izciests sods, sekmē šī mērķa sasniegšanu? Domāju, ka lielā daļā gadījumu nesekmē. Pētījumi liecina, ka cietumsodu garums Eiropā vidēji ir ap diviem gadiem, kamēr Latvijā – ap sešiem gadiem.

– Ko darīt, ja cilvēki nebaidās no soda? Dekriminalizēsim sīkās zādzībās? Cilvēki zags vēl vairāk…

– Robežu starp kriminālatbildību un administratīvu atbildību nav viegli novilkt. Runājot par personas īpašumtiesību aizskārumu, vienai personai, piemēram, nozagti pieci lati nav nekas nozīmīgs, bet citai personai tā ir liela nauda.

 

Ja pensionāram trolejbusā nozog maciņu, es kā ministrs un pilsonis nevaru pateikt, ka tas ir maznozīmīgi. Jautājums ir par to, kāds ir soda mērs un kā šo sodu izpilda? Manuprāt, jāmaina sabiedrības domāšana un jāveicina soda veids – piespiedu darbs.

 

– Arī jāiztiesā šādas sīkās zādzības ātri. Ir priekšlikums, ka šādos gadījumos prokuratūru vajadzētu izslēgt no tiesvedības ķēdes.

– Nenoraidu iespēju vienkāršot procedūras. Ir daudzas idejas, ar kurām Tieslietu ministrijā strādā eksperti. Ir arī viena globāla problēma: likumos ir daudzas iespējas piemērot dažādas normas, kas saīsina tiesvedību, bet izpratne par tām un piemērošanu praksē nav pietiekama.

– Tiesneši bieži nopūlas ar garumgaru spriedumu rakstīšanu, kaut gan parasti visus jau interesē tikai sprieduma īsais variants uz vienas lapas.

– Par to ir diskutēts un arī tiesneši ir piekrituši, ka atsevišķos gadījumos spriedumu varēs saīsināt, piemēram, gadījumos, kad otrajā instancē skata pirmajā instancē pārsūdzētu lietu – šādos gadījumos bieži vienkārši tiek pārrakstīts pirmās instances spriedums, kas principā nav nepieciešams.

– Tiek pārmests, ka nepareizs ir tiesnešu sadalījums pa tiesām, instancēm un tiesu apgabaliem. Vietām ir garas rindas, vietām to tikpat kā nav – kā slikti saplānota transporta līdzekļu satiksme lielpilsētā.

– Jā, Rīgā un Pierīgā ir problēmas. Nav jau arī tik vienkārši pārcelt tiesnešus darbā no vienas instances uz otru – tas ir arī kvalifikācijas jautājums. Reformas tiek plānotas, piemēram, Augstākajā tiesā tiks likvidētas palātas, no kurienes tiesnešus pārvietos uz senātu, kur nepieciešami papildspēki.

– Kā iecerēts cīnīties ar apsūdzēto un arī advokātu “slimošanas” sērgu, kas kavē tiesas procesus un ievelk tiesvedību gadiem?

 

– Sadarbībā ar Veselības aizsardzības ministriju strādājam pie tā, lai darba nespējas lapā būtu konkrētākas norādes par cilvēka veselības stāvokli. Tad tiesa objektīvi varētu novērtēt un saprast, vai cilvēka neierašanās tiesā ir attaisnojama vai nav. Bet nav jau izslēgts, ka ārsts ieraksta darba nespējas lapā to, kā nav. Tiesnesim jau atliek tikai ticēt.

 

Vēl, kas attiecas uz tiesas procesu raitāku norisi, Saeimā esam iesnieguši priekšlikumu, ka civiltiesās otrajā instancē tikai īpašos gadījumos varēs iesniegt papildu pierādījumus. Vēl tiks ieviests pirmsšķietamības princips: tiesnesis varēs izvērtēt, vai vispār ir pamats pieņemt civillietu iztiesāšanai. Jo cilvēku izdomai, lai ļaunprātīgi izmantotu savas tiesības iesniegt prasību tiesā, nav robežu.

– Vai pašiem tiesnešiem nav jākļūst stingrākiem?

– Jā. To esmu tiesnešu sapulcēs vairākkārt uzsvēris. Piemēram, praksē redzams, ka ir tiesas, kas naudas sodus par neattaisnotu neierašanos uz tiesu piemēro bieži, bet ir tiesas, kur attieksme ir piedodoša. Es biju tas, kas Saeimā iniciēja likuma grozījumus, ka naudas sodi tiek palielināti. Vēl norādām, ka visos gadījumos, kuros iespējams, jātiesājas rakstiski.

– Ir viedoklis, ka tiesvedības garuma problēma nav tik daudz likumdošanā, cik sabiedrības apziņā.

– Tiesības uz taisnīgu tiesu nav absolūtas. Par katru pārkāpumu jau nav jāvēršas tiesā. Tāpēc, lai liktu cilvēkiem padomāt, ieviestas tiesu nodevas. Virknē lietu kategoriju tās ir pietiekami lielas, bet, piemēram, administratīvajos procesos tās, manuprāt, ir par mazu. Domāju, ka tiesas varētu atslogot arī mediācijas kā ārpustiesas strīdu izskatīšanas procesa ieviešana atsevišķu kategoriju civilstrīdos. Kāpēc, piemēram, divi komersanti, kuri kaut ko nevar sadalīt, nevarētu vispirms iet pie mediatora un mēģināt vienoties? Ja nevar, tad lai iet uz tiesu un par to arī maksā – un nevis simboliski, bet labi maksā. Bet sabiedrībai domāšana jāmaina arī kopumā, nevis tikai šādos atsevišķos gadījumos.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+