Tiesnešiem ordeņus nepiešķir 6
Maijs ir tiesnešu mēnesis – nesen aizvadīta gadskārtējā tiesnešu konference, bet 26. un 27. maijā Satversmes tiesa atzīmēs savu divdesmitgadi ar vērienīgu līdz šim Latvijā nebijušu konferenci, kurā piedalīsies Eiropas Savienības un Eiropas Cilvēktiesību tiesu amatpersonas, kā arī dažādu valstu konstitucionālo tiesu pārstāvji. Tiekoties ar Satversmes tiesas tiesnesi, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesori Sanitu Osipovu, apspriedām jautājumu, kāpēc nereti sabiedrība un pat citi varas atzari nesaprot, kā tiesa strādā un ar ko tiesnešu ētika atšķiras no sabiedrības kopīgās ētikas.
– Izglītojot tiesnešus ētikas jautājumos gadskārtējā konferencē, jūs norādījāt, ka “tiesas sniegtā informācija tiek izkropļota, jo to tālāk sabiedrībai nodod nesagatavoti informācijas nesēji, bet galā informāciju (jau izkropļotā veidā) saņem nesagatavoti adresāti”. Kas ir šie nesagatavotie informācijas nesēji?
S. Osipova: – Nepietiek ar to, ka tiesnešiem lasa lekcijas, skaidro komunikācijas robežas, metodes un ētiku. Nepieciešams sagatavot arī komunikācijas procesa citus dalībniekus, visupirms jau žurnālistus. Šeit man ir praktisks priekšlikums: Tiesnešu mācību centrs varētu sagatavot lekciju kursu žurnālistiem, kas specializējas tiesas procesu komentēšanā. Tas, manuprāt, ievērojami uzlabotu informācijas plūsmas kvalitāti un sekmētu tiesas un sabiedrības komunikāciju, lai, komentējot tiesas spriedumus, nolēmumus, nerastos pārpratumi tikai tādēļ, ka nav skaidri juridiskie jēdzieni un loģika, kurā tiesa runā. Starp citu, neesmu ievērojusi, ka citu valstu ziņu raidījumos filmētu tiesnešu rokas. Tur rāda sejas un attēlus par tēmu. Es negribētu domāt, ka operatoriem ir fetišs uz rokām, bet nav saprotams, kādēļ tas tiek darīts.
Arī tiesai ir jāpiedomā, uzrunājot sabiedrību, lai “profesionālā valoda” netraucētu cilvēkiem saprast to domu, ko tiesa grib pateikt.
– Katrā tiesā ir tā sauktais sabiedrisko attiecību speciālists. Šī persona gan vairāk ir kā tāds sekretārs starp tiesnesi un žurnālistu, bet vai tieši šim speciālistam nebūtu uzdevums skaidrot nolēmumus un spriedumus cilvēkiem saprotamā valodā?
– Tiesas šobrīd ļoti uztraucas, ka tiesas balsi sabiedrība nesadzird, tāpēc, lai iemācītos runāt ar medijiem, tiesas pieņem darbā komunikācijas speciālistus, rīko kursus tiesnešiem, tiesu darbiniekiem. Ir pat izstrādātas vadlīnijas tiesas komunikācijai ar masu medijiem.
– Ir tiesneši, kuri nebaidās skaidrot tiesas spriedumus, piemēram, Rīgas apgabaltiesas tiesnesis Juris Stukāns, Latgales apgabaltiesas priekšsēdētājs Andris Strauts, bet ir diezgan daudz tiesnešu, kuri baidās vai nevēlas to darīt.
– Vispirms katram, kurš ir ieinteresēts, ir jāizlasa pilnais tiesas nolēmuma teksts un tikai pēc tam, ja ir neskaidrības, var vērsties pie tiesneša. Tieši tāpēc mums ir mainījusies tradīcija nolēmumu rakstīšanā – kādreiz nolēmumi bija īsi, bet pēdējos piecos gados tie kļūst arvien garāki, jo tiesneši cenšas aprakstīt katru loģisko soli, kamēr nonāk līdz gala rezultātam, kam jārada pārliecība sabiedrībā, ka tas ir tiesisks.
– Lai nevilcinātu tiesu darbu ar sīkām lietām, vai likumdevējam tomēr nevajadzētu stingrāk noteikt, kādos gadījumos tiesa prasību drīkst nepieņemt?
– Tad cilvēks tiks ierobežots viņa tiesībās. Nav vienkārši panākt līdzsvaru. Piemēram, Satversmes tiesā kā konstitucionālā sūdzība bija nonākusi lieta par divu vīru strīdu domino spēles laikā. Viens bija iesitis otram un salauzis brilles tādēļ, ka otrs pateicis sitējam nepieņemamus vārdus. Abi vērsās policijā, bet tur lieta netika ierosināta maznozīmības dēļ. Tas, kurš bija salauzis brilles, sūdzējās arī Ģenerālprokuratūrā un vērsās tiesā, bet arī tur atteica ierosināt lietu, argumentējot, ka nav pamata. Tad viņš iesniedza sūdzību arī Satversmes tiesā un arī šeit lietu neierosināja. Taču nevienu iesniegumu nedrīkst atstāt bez atbildes. Bet, pirms atbildēt, katrā lietā ir jāiedziļinās. Arī tas ir viens no faktoriem, kas noslogo tiesas un līdz ar to paildzina tiesas procesus. Mēs gribētu aicināt sabiedrību neizmantot ļaunprātīgi savas tiesības, bet katram jau liekas, ka viņa gadījums ir īpašs.
Jūs iedomāties nevarat, cik daudz pieteikumu tiesas, tajā skaitā arī Satversmes tiesa, izsijā kā nepiekritīgus. Likumdevējs ir noteicis, kas tiesai ir jāpieņem un ko tā nedrīkst pieņemt. Vienalga, vai pieņemam vai ne, tik un tā prasības iesniedzējam rakstām motivētu atbildi. Tam, lai komunicētu ar personām, kuras meklē taisnību tiesā, tiek iztērēti lieli nodokļu maksātāju resursi. Cilvēks, pirms rakstīt konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesai, ne vienmēr vēršas pie juristiem, lai pakonsultētos, vai viņam konkrētajā gadījumā varētu būt tiesības.
Cilvēki diemžēl arī nesaprot, ka Satversmes tiesa nav ceturtā tiesu instance. Satversmes tiesa nepārvērtē tiesas spriedumu, mēs vērtējam tiesību akta atbilstību Satversmei.
– Tiesnešu konferencē jūs secinājāt, ka tiesneši nav to personu skaitā, kuras saņem augstākos valsts apbalvojumus. Kāpēc?
– Tiesnešu sasniegumus valsts labā reti novērtē, ja neskaita Tieslietu ministrijas apbalvojumus. Atsevišķi tiesneši ir saņēmuši Triju Zvaigžņu ordeni tāpēc, ka parakstījuši Neatkarības deklarāciju, nevis par darbu tiesu varā. Tas, ka Satversmes tiesa zināmā mērā ir opozīcijā likumdevējam daudzos jautājumos, varētu būt iemesls, kādēļ mēs neesam tik mīļi, kā gribētos pārējām valsts varām. Katrā prāvā kāds zaudē, un zaudē dažāda līmeņa cilvēki.
– Ja mēs runājam par uzticības stiprināšanu tiesu varai, tad tomēr Latvijā tiesu sistēmā netika veikta lustrācija, kā tas bija, piemēram, Igaunijā…
– Tas bija politisks lēmums, un es tajā brīdī biju par jaunu, lai novērtētu, kāpēc tas tika pieņemts. Tas pats ir ar čekas maisiem – Polijā jau 90. gados tos atvēra un izvērtēja. Es uzskatu, ka daudzi cilvēki joprojām dzīvo savas pagātnes ēnā un joprojām no tās baidās.
– Jautājums jau ir par to, ka tie, kuri zina vai nojauš, ka ir tajos maisos, nepaiet malā, bet joprojām raujas pie varas…
– Tas ir personības tips – viņi bijuši aktīvi pie vienas varas un turpina veidot karjeru, kad vecās varas vietā nāk jauna. Kurš stāvēja malā tolaik, stāv malā arī patlaban. Liela daļa, kuri kritizēja padomju varu, turpina kritizēt tagadējo varu. Šeit es nerunāju par padomju laika disidentiem, bet par malā stāvētājiem, čīkstētājiem. Tie ir malā stāvošie destruktīvie kritizētāji jeb, kā dziedāja leģendārais krievu dziedātājs Viktors Cojs: man nepatīk tas, kas te bija, un man nepatīk tas, kas te ir.
– Vai jūs piekrītat, ka jautājumā par pilsoņu uzticību tiesām vēl ir ļoti daudz darāmā?
– Jāteic, ka vairāk darāmā nekā tiesnešiem ir žurnālistiem. Latvijas Universitātē topošajiem juristiem lasu lekcijas tiesību socioloģijā, un gadiem ilgi studenti ir veikuši aptaujas par uzticību tiesu varai. No tiesu varas vislielāko uzticību diezgan stabili bauda notāri, jo viņi ar saviem klientiem runā cilvēkiem saprotamā valodā, viņi ir pieejami, laipni…
Aptaujā jautājums bija arī par to, vai tiesa ir korumpēta. Zināms procents cilvēku uzskata, ka tā tas ir. Tālāk seko jautājums, vai kāds no respondentiem, viņu draugiem vai radiem tiesnesim ir devis kukuli. Neraugoties uz to, ka lielākā daļa aptaujāto, viņu draugu un paziņu nekad nav saskārušies ar korupciju tiesā, tomēr respondents tik un tā ir pārliecināts, ka tiesa ir korumpēta. Kur cilvēki iegūst informāciju, ka tiesa ir korumpēta? Masu medijos, nevis no pašu pieredzes, draugiem un paziņām. Tas ir viedoklis, kas sabiedrības apziņā dzīvo pats par sevi.
Nenoliegšu, sabiedriskās domas uzticība tiesu varai svārstās atkarībā no tā, kādas tiesu prāvas žurnālisti ir aktualizējuši. Diemžēl tik un tā kādi trīsdesmit procenti sabiedrības tic, ka tiesa ir korumpēta, kaut arī viņiem nav nekādas informācijas, kas to apliecinātu.
– Tiesnesis taču nav dzelzsbetona gabals, bet gan cilvēks ar savām emocijām, uzskatiem par valsti, personīgām politiskām nostādnēm. Kā lai tiesnesis distancējas no politiskā fona, kas ieskauj Latviju?
– Tā ir liela problēma, jo, no vienas puses, mēs gaidām objektīvu un neitrālu tiesu. Bet absolūti objektīvu un neitrālu tiesu var spriest robots. Mums ir nepieciešami dzīvesgudri lēmumi, lai tiesnesis apzinātos tās sekas, kas iestāsies pēc viņa nolēmuma tām personām, kuras ir iesaistītas tiesas procesā. Tātad procesam ir jābūt likumīgam, taisnīgam, turklāt tiesas procesā ir jāizdibina patiesība. Patiesību tiesnesis noskaidro, uzdodot pareizos jautājumus tiesas procesā. Taču var būt arī tā, ka nenoskaidro, bet tikai nojauš patiesību gadījumā ja, piemēram, divi liecinieki sniedz pilnīgi pretējas liecības. Protams, ka tiesnesim ir jācenšas būt objektīvam un neitrālam, bet pastāv cilvēciskais moments. Tā ir ļoti grūta misija. Tiesnesim ir jābūt pieredzējušam cilvēkam, kas dzīvē ir redzējis visu ko. Viņam nav jānosoda tie cilvēki, kas stājas tiesas priekšā, viņam ir jāpalīdz atrisināt situāciju, kā likums to paredz. Tiesnesim ir jābūt ļoti iecietīgam.
– Nesen tiesa interneta portālam TVNET piesprieda samaksāt Latvijas Nacionālās operas un baleta teātrim un valdes locekļiem gandrīz 130 tūkstošu eiro par goda un cieņas aizskārumu. Daudzus mulsina šī neadekvātā naudas summa.
– Diezgan daudz juristu savās aizkulisēs un konferencēs runā par to, ka mums vajadzētu pārskatīt judikatūru goda un cieņas aizskārumu lietās. Pēdējos gados piespriestās naudas summas svārstās ap 10 tūkstošiem eiro. Šis jautājums jāskata, ņemot vērā, ka Eiropā, īpaši Vācijā, visa tiesību sistēma ir būvēta, par atskaites punktu izvēloties cilvēka cieņu, kas ir augstākā vērtība.
– Par ko spriedīsiet gaidāmajā konferencē?
– Par konstitucionālās tiesas aktīvismu jeb to, kad tiesa izdara vairāk, nekā ļauj likums. Šis jēdziens mulsina pat juristus. Likumos ir noteikts rāmis, kurā tiesām ir jāstrādā, bet ir situācijas, kad likuma noteiktais rāmis tiesu ierobežo, neļauj iet tālāk, lai taisnīgi atrisinātu konkrēto gadījumu. Šādā gadījumā tiesai ir jāizšķiras, vai tiesa paliks likumdevēja atstātajā rāmī un neatrisinās lietu vai problēmu pēc būtības, vai arī izkāps ārpus tā un darīs to, ko likumdevējs tiesai nav pilnvarojis.
Šobrīd tiek pievērsta uzmanība tam, ka arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa un Eiropas Savienības tiesa brīžiem pārkāpj tās robežas, ko valstis ar dokumentiem šīm tiesām ir piešķīrušas, un tas, nenoliedzami, ietekmē nacionālās tiesības. Lai tiesa varētu veikt šādu aktīvismu un kāpt pāri tai noteiktajām robežām, ir jābūt sabiedrības atbalstam.
