Tīģera spēka apdvests mākslas pieteikums 0
Dubultu dzelzceļa stacijā Jūrmalā līdz 15. septembrim apskatāma starptautiska laikmetīgās mākslas izstāde “Man sirdī tīģer’s”.
Izstāde ir pieteikums jaunai mākslas telpai – arhitektoniski izcilā Dubultu stacijas ēka, kas celta 20. gs. 70. gados un atpazīstama ar savu jūras vilni vai putna spārnu atgādinošo formu, iecerēta kā pastāvīga izstāžu norises vieta arī turpmāk. Jāzepa izsauciens “Man sirdī tīģer’s” Raiņa lugā “Jāzeps un viņa brāļi” ir varoņa reakcija uz pazemojumu un brāļu nodevību, nonākot uz trauslās robežas, kas šķir atriebību no piedošanas. Mūžīgi aktuāla cilvēciska izvēle, kas izstādes kuratorus Ingu Šteimani un Arno Jundzi pamudinājusi Raiņa un Aspazijas gadā veidot laikmetīgās mākslas izstādi. Pieaicinātos vienpadsmit latviešu un ārzemju autorus, strādājošus visdažādākajos medijos, vieno mākslinieciski aktīva pozīcija un jūtīga reakcija pret pasaulē notiekošo.
Ekspozīcija iekārtota abos dzelzceļa stacijas stāvos. Caur lielajiem logiem pirmajā stāvā pat garāmbraucējus vilina vizuāli magnētiskākie darbi – maķedoniešu tēlnieka Žarko Bašeski trīs figūru grupa “Lēciens”. Šīs hiperreālistiskās fiziskā spēka milžu figūras veidotas Maķedonijas nacionālā paviljona ekspozīcijai 54. Venēcijas mākslas biennālē. Līdz neomulīgumam “īstie” šodienas realitātes akrobāti un cīkstoņi pārsteidz ne tikai ar formu, bet varbūt aizskar skatītājā kādu stīgu, liekot pārvērtēt savas eksistences, īpaši ikdienas pūliņu jēgu.
Turpat blakus otrs telpiski iespaidīgākais pirmā stāva akcents – Parīzē dzīvojošā šveiciešu mākslinieka Tomasa Hiršhorna darbs “Aci pret aci ar subjektu”. Pirmajā mirklī šķiet, ka tas bīstami pietuvojies kiča vai neveiksmīga joka robežai, taču tieši tik pretrunīga un nereti mulsinoša ir forma, kādā strādā Hiršhorns. Darbu veido divi augstu pacelti sieviešu manekeni – ierasti un bezpersoniski patēriņa kulta atribūti, kuru garās, telpā kā izlijušās kleitas veidotas no neskaitāmu fotoattēlu izdrukām. Ornamentālajā ņirboņā tikai pēc laika sazīmējams, ka bezbēdīgu saulrieta un jūrā dreifējošu laiviņu fotouzņēmumi mijas ar atombumbu sprādzienu un citu nelaimju reportāžu ainām. Tā ir šodienas pasaules kontrastu realitāte, uz kuru mēs, būsim godīgi, nereaģējam. Ziņu lentēs aizslīd vēstis par dabas un cilvēka radītām katastrofām, taču mūsu līdzcietība pret tām ir kļuvusi imūna, prāts piefiksē vien statistiku.
Ieviest savā dzīvē pārmaiņas – alternatīvu steigai un nevajadzīgam patēriņam – aicina Kristapa Gulbja “Brīvās preses kubs”. Akcija piedāvā iespēju cilvēkiem kastītē savstarpēji apmainīties ar preses izdevumiem. Vienlaikus praktiska un metaforiska iniciatīva, ikdienas steigas radītajai savstarpējai noslēgtībai liekot pretī komunikāciju, brīvu informācijas un viedokļu apriti, iesaistīšanos un arī atbildīgu patēriņu.
Izstādes otrajā stāvā ne mazāk pārsteigumu. Uz grīdas novietots, sagaida filigrānais Olgas Šilovas darbs “Man pušu rauta dzīves vienība”. Divu cielavu figūras un ozolzara ansamblītis uz izstāžu telpas grīdas ir atbruņojoši skaists. Vienlaikus šīs Latvijas nacionālās zīmes, katra veidota citā materiālā, diskrēti atgādina – mūsu piederību veido ne tas, no kā esi radies, bet gan tas, kā skan tava dziesma. Konceptuāli domājošais mākslinieks Arturs Bērziņš izstādei radījis skrupulozu un paradoksālu pētījumu četros sējumos: “bez nosaukuma (Rainis un Jāzeps pēc Raiņa “Jāzeps un viņa brāļi”)”. Analizējot lugas tekstu pēc dažādiem principiem, iegūti rezultāti par tajā visbiežāk lietotajiem vārdiem un pieturzīmēm – tāda kā leksikas un interpunkcijas statistika. Ar zinātnieka precizitāti un nopietnību pētīts arī tas, kādas piezīmes bibliotēku eksemplāros atstājuši daudzie lugas lasītāji.
Tekstgrupa “Orbīta”, apspēlējot izstādes nosaukumu, izveidojusi dzejas instalāciju, kas sastāv no mirgojošiem LED ventilatoriem. Ieprogrammētais teksts mirgo un mainās, kompilējot unikālu dzejas ņirboņu.
Izraēliešu fotogrāfa Adī Nesa fotosērija “Ciems” nogulst atmiņā kā viens no visiedarbīgākajiem izstādes darbiem. Fotografējis vienkāršus cilvēkus ikdienas gaitās (jauns vīrietis noplūcis vistu, cilvēki sarunājas, vīrieši dzied), autors tiem piešķīris uz mirkli apstādinātu, heroisku situāciju cienīgumu, radot iespaidu, ka esi liecinieks kādam sevišķam, pat sakrālam mirkļa tvērumam.
Līdzās tradicionālām un laikmetīgām vizuālās mākslas formām izstādē skatāmi video. Pirmajā stāvā par Raiņa personību Arno Jundze sarunājas ar sociālantropoloģi Aivitu Putniņu, kā arī rakstnieku un psihoterapeitu Viesturu Rudzīti. Savukārt otrajā stāvā skatāmas piecas Dzintras Gekas veidotas filmas. Sibīrijas stāsti, iespējams, ir skaidrākais un skaudrākais vēstījums par pāridarījumu un piedošanu. Izstāde gan nenodarbojas ar moralizēšanu, tā arī nepiedāvā risinājumus sāpēm, bet gan aicina apzināties mūsu reakciju uz šiem notikumiem, maigi modinot mūsos snaudošo, nereti neaktīvo iejūtību. Tā mostas, ja ilgāk palūkojas, piemēram, pirmajā stāvā eksponētajā Ievas Iltneres gleznā “Mīmikrija”. Tajā redzamajam milzu sienāzim krūtīs ir ērkšķi.
“Man sirdī tīģer’s” noteikti ir viens no skatītājam pieejamākajiem šīs vasaras vizuālās mākslas notikumiem. Izstāde bez maksas ik dienu pieejama ikvienam neatkarīgi no tā, vai dodaties skatīties izstādi, veldzēties jūrā vai arī jums ir tikai piecpadsmit minūtes laika līdz vilciena pienākšanai. Stacijā atradīsiet vērtīgu ceļvedi ar informāciju par darbiem un to autoriem. Apsveicama ir Jūrmalas pilsētas virzība pretī kvalitatīvam kultūras piedāvājumam. Jāvēl, lai pēc šī spožā, tīģera spēka apdvestā pieteikuma kūrorts un kultūra turpmāk veidotu ilgtspējīgu tandēmu. Nākamā pietura – mākslas stacija “Dubulti” – tas skan skaisti!
